Neviena no ieinteresētajām personām tagad vairs nešaubījās, ka tas ir raidījums. Pat aviācijas komodora Votlinga departametā to sauca par «Andromēdas raidījumu», it kā tā avots un identitāte būtu pilnīgi noskaidroti. Darbs ar to oficiālajos dokumentos ieguva apzīmējumu «Projekts A». Tas bija ļoti garš raidījums, un punkti un svītras, izteikti saprotamā skaitļu valodā, izveidoja daudzus miljonus ciparu grupu. To analīze un atšifrēšana bez skaitļošanas mašīnu palīdzības būtu prasījusi cilvēka mūžu, un arī ar tām šis darbs ilga mēnešiem. Katru mašīnu vajadzēja apmācīt, kas tai jādara ar ievadīto informāciju: to, kā Džūdija uzzināja, sauca par programmēšanu. Programma sastāvēja no attiecīga matemātisku darbību kopuma, kas, pārnests uz perfokartēm, tika ievadīts mašīnā un lika tai paveikt noteiktu darbu. Tad tika ievadīta analizējamā ciparu grupa — dati, un dažu sekunžu laikā mašīna deva atbildi. Ja radās ideja par citu risinājuma iespēju, šis process bija jāatkārto ar katru ciparu grupu. Par laimi mazākās skaitļošanas mašīnas varēja izlietot materiāla sagatavošanai lielākajām, un visām mašīnām, tāpat kā ievades, kontroles, skaitļošanas un izvades iekārtas, bija arī samērā ietilpīga atmiņas iekārta, tā ka jaunajos risinājumos tās varēja izmantot iepriekšējo pieredzi.
Tas bija Reinharts — laipnais, iecietīgais, gudrais, taktiskais Reinharts, kas galvenokārt to visu paskaidroja Džūdijai. Pēc nepatīkamā notikuma Bolderšovas kalnā profesors izturējās pret viņu labvēlīgāk un centās izrādīt viņai savas simpātijas un līdzjūtību. Kaut arī Reinharts bija pagalam ieslīdzis starpresoru diplomātijā, lai nodrošinātu grupai iespēju turpināt darbu, šai laikā jo sevišķi izpaudās viņa izcilās vadītāja īpašības. Viņš prata noturēt Flemingu sliedēs un priekšniecību pienācīgā attālumā un vēl atrada laiku uzklausīt katra idejas un problēmas, 'pats allaž smalkjūtīgi turēdamies dibenplānā un lēkādams no viena uzdevuma pie otra kā kluss, elegants, ļoti gudrs putns.
Reinharts mēdza paņemt Džūdiju pie rokas un pavisam vienkāršiem vārdiem pastāstīt, kas šeit tiek darīts, it kā viņam būtu bezgala daudz laika un viss šai pasaulē zināms. Bet tad pienāca brīdis, kad arī viņš vairs nespēja orientēties sarežģītajās skaitļošanas norisēs un bija spiests nodot visu Fle- minga ziņā. Flemings devās tālāk viens. Džūdija konstatēja, ka skaitļošanas mašīnas ir Fleminga pirmā un lielā isjlestība un ka viņš ar tām saprotas gandrīz vai maģiskā veidā.
Patiesībā tur nebija nekā mistiska: viņš tikai pārcilvēciski tekoši pārvaldīja šo mašīnu valodu. Binārajā matemātikā viņš jutās kā zivs ūdenī un dažos mirkļos izdarīja aprēķinus, ar kuru pārbaudi Bridžers un Kristīne pēc tam noņēmās stundām ilgi. Taču viņi nekad neatrada kļūdu.
Kādu dienu īsi pirms Bridžera līguma termiņa izbeigšanās Reinharts paaicināja viņu un Flemingu malā un apspriedās ilgāk nekā parasti, bet tūlīt pēc tam devās tieši uz ministriju. Nākamajā rītā profesors un Flemings abi kopā ieradās Vaithollā.
— Vai visi ir sapulcējušies? — Osborna zviedzošā balss noskanēja pāri visai konferenču zālei.
Apmēram divdesmit cilvēku stāvēja apkārt garajam galdam, sarunādamies pa gru
piņām. Uz pulētā sarkankoka viņu priekšā rindojās rakstāmmapes, balta papīra kaudzītes un zīmuļi, un galda vidū vairākās vietās bija noliktas sudraba paplātes ar ūdens karafēm un glāzēm. Galda galā gulēja apspriedes vadītājam paredzēta lielāka mape spiestas ādas iesējumā.
Vandenbergs un Votlings bija vienā grupā, Flemings un Reinharts otrā, un bariņš ministrijas ierēdņu tumšpelēkos uzvalkos bija godbijīgi ielenkuši žilbinošu matronu puķotā tērpā. Osborns ar zinātāja skatienu paraudzījās uz viņiem un pamāja jaunākajam pelēkajā uzvalkā ģērbtajam vīrietim, kas stāvēja pie durvīm. Tas izslīdēja koridorā, un Osborns ieņēma savu vietu galda galā.
— Khm-mm! — viņš nokremšļojās. Klātesošie devās uz savām vietām. Vandenbergs pēc Osborna uzaicinājuma apsēdās pa labi no vadītāja krēsla. Flemings ar Reinhartu stūrgalvīgi palika galda otrā galā. Pēc īsa klusuma brīža atvērās durvis un ienāca Džeimss Roberts Retklifs, zinātnes ministrs. Viņš vēlīgi pamāja pāris jauniem cilvēkiem, kas grasījās piecelties, — «Sēdiet, mīļie, sēdiet!» — un ieņēma savu vietu pie greznās ādas mapes. Retklifam bija cēla galva ar labi koptiem sirmiem matiem, veselīga, sārti balta seja un spēcīgas rokas ar strupiem, alkatīgiem pirkstiem; šādas rokas viegli varēja iedomāties grābjam kaut ko pilnām saujām. Viņš laipni uzsmaidīja sanāksmes dalībniekiem.
— Labrīt, lēdijas un džentlmeņi! Ceru, ka neesmu novēlojies.
Nervozākie papurināja galvas un nomurmināja: — Nē, nē.
— Kā klājas, ģenerāl? — Retklifs, mazliet atgādinādams Cēzaru, pagriezās pret Van- denbergu.
— Vecums sēž kaulos, — atbildēja Vandenbergs, kam vecums vēl bija tālu.
Osborns noklepojās.
— Vai man iepazīstināt jūs ar klātesošajiem?
— Lūdzu. Šeit ir dažas jaunas sejas.
Osborns pēc kārtas nosauca visu vārdus,
un ministrs katram laipni pamāja ar galvu vai roku. Izrādījās, ka puķotā primadonna ir misis Teitallena no Finansu ministrijas un pārstāv dotāciju komiteju. Kad viņi nonāca līdz Flemingam, ministra reakcija izmainījās.
— Ahā, Flemings! Ceru, ka vairāk nepatikšanu neesat sagādājis.
Flemings dusmīgi paskatījās uz viņu no galda otra gala.
— Esmu turējis mēli aiz zobiem, ja jūs domājat to!
— Jā gan. — Ministrs šarmanti pasmaidīja un pievērsās Votlingam. — Mēs pacentīsimies neaizņemt cits citam pārāk daudz laika, vai ne? — Viņš izslēja savu cēlo romieša galvu un pāri galdam jautāja Rein- hartam: — Ko jaunu jūs mums pavēstīsit, profesor?
Reinharts kautrīgi noklepojās savā mazajā, baltajā plaukstā.
— Doktors Flemings ir izdarījis analīzi. Lūgsim viņu . . .
— Atvainojiet, — starojoši smaidīdama, iejaucās misis Teitallena, — bet man šķiet, ka misters Ņūbajs nav gluži lietas kursā.
Misters Ņūbajs bija mazs, sīks vīrelis, kas izskatījās pieradis pie pazemojumiem.
— Ak, jā, — sacīja Retklifs, — Osborn, varbūt jūs īsumā pastāstītu priekšvēsturi.
Osborns pastāstīja.
— Tā. Un tagad?
Divdesmit acu pāri, ieskaitot ministra, pievērsās Flemingam.
— Mēs zinām, kas tas ir, — Flemings sacīja.
— Brīnišķīgi! — iesaucas misis Teitallena.
— Kas tas ir?
Flemings cieši paskatījās uz ministru.
— Tā ir skaitļošanas mašīnas programma, — viņš klusu sacīja.
— Skaitļošanas mašīnas programma? Vai jūs esat par to pārliecināts?