Flemings tikai pamāja. Runāja visi citi.
— Lūdzu klusumu! — iesaucās Osborns, uzsizdams ar dūri pa galdu. Murdoņa noklusa. Misis Teitallena pacēla zili cimdotu roku.
— Es baidos, ministr, ka daži no mums nezina, kas ir skaitļošanas mašīnas programma?
Flemings sāka skaidrot, un Reinharts ar
Osbornu, atviegloti uzelpodami, atgāzās savos krēslos. Puisis uzvedās labi.
— Vai jūs esat to izmēģinājuši skaitļošanas mašīnā? — misis Teitallena. jautāja.
— Mēs esam izmantojuši skaitļošanas mašīnas, lai to atšifrētu. Mums nav tādas mašīnas, kas varētu tikt galā ar visu šo. — Flemings uzsita ar plaukstu pa papīriem, kas gulēja viņam priekšā. — Tā ir milzīga programma.
— Ja jums būtu pieejama kāda lielāka skaitļošanas mašīna … — Osborns ieminējās.
— Runa ir ne tikai par lielumu. Patiesību sakot, te ir kaut kas vairāk nekā tikai programma.
— Kas tad tas ir? — jautāja Vandenbergs, ierīkodamies ērtāk savā krēslā. Likās, ka apspriede ievilksies.
— Tajā ir trīs daļas. — Flemings salika papīrus trīs kaudzēs, it kā tas varētu palīdzēt saprast. — Pirmā daļa ir projekts, pareizāk sakot, nepieciešamie matemātiskie aprēķini, pēc kuriem var izstrādāt skaitļošanas mašīnas projektu. Otrā daļa ir pati programma jeb komandu sistēma, kā mēs to saucam. Trešā un pēdējā daļa ir informācija, kas dodama šai mašīnai apstrādāt.
— Es būtu priecīgs par iespēju ieskatīties … — Vandenbergs pastiepa roku, un papīri tika pasniegti viņam. — Es nesaku, ka jums nav taisnība. Bet es gribētu, lai mūsu speciālisti pārbauda jūsu metodoloģiju.
— Lūdzu, dariet to! — Flemings sacīja.
Kamēr papīri no rokas rokā ceļoja uz
galda otru galu, telpā valdīja cieņas pilns klusums, taču misis Teitallenai acīmredzot šķita, ka nepieciešams kāds komentārs.
— Man jāatzīst, ka tas ir ļoti interesanti.
— Interesanti?! — Izskatījās, ka Flemings tūlīt eksplodēs. Reinharts nomierinoši uzlika roku uz viņa piedurknes. — Tas ir vissvarīgākais notikums cilvēces vēsturē konš smadzeņu evolūcijas!
— Labi, labi, Džon! — Reinharts sacīja.
Nepievērsis tam uzmanību, ministrs jautāja:
— Ko jus gribat darīt tālāk?
— Uzbūvēt skaitļošanas mašīnu, kas spētu tikt galā ar visu to.
— Vai jūs patiešām domājat, — ministrs runāja lēnām, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus gluži kā šokolādes gabaliņus no asorti kārbas, — ka kādas citas būtnes kādā tālā galaktikas daļā, kam nekad agrāk nav bijis nekādu sakaru ar mums, tagad pēkšņi atsūtījušas mums projektu un programmu elektroniskai mašīnai…
— Jā, — Flemings pasteidzās atbildēt, bet mjinistrs mierīgi pabeidza savu jautājumu:
— … kāda mums ir uz šīs planētas?
— Mums tādas nav.
— Nu, teiksim, ne tieši tāds modelis, bet attiecīgs mašīnas tips. Vai tas tā varētu būt?
— Tieši tas ir noticis.
Apspriedes dalībnieki izturējās pret
Flemingu ar dalītām jūtām. Viņi ne vienreiz vien jau bija sastapušies ar šādiem aizrautīgiem, jauniem zinātniekiem, stūrgalvjiem un īgņām, kuri izturējās neiecietīgi oficiālās apspriedēs, bet ar kuriem bija jāapietas ļoti uzmanīgi, jo viņu idejas dažkārt varēja būt visai vērtīgas. Šie ierēdņi, kas prasīt prasījās pēc karikatūrista zīmuļa, nebija muļķi. Viņi prata novērtēt cilvēkus un situācijas. Tagad daudz kas bija atkarīgs no tā, ko domāja Vandenbergs, Osborns un Reinharts. Retklifs sāka iztaujāt profesoru.
— Aritmētika ir universāla, — sacīja Reinharts. — Tāda var būt arī elektroniskā skaitļošana.
— Galu galā pilnīgi iespējams, ka tā vispār ir vienīgā skaitļošanas forma, — piebilda Flemings.
Vandenbergs pacēla galvu no papīriem.
— Es tikai šaubos . . .
— Paklausieties! — Flemings viņu pārtrauca. — Raidījums visu laiku tiek atkārtots. Ja jūs esat tik gudrs, ķerieties pats klāt un atšifrējiet to.
Reinharts nemierīgi pašķielēja uz Osbornu, kas vēroja apspriedes norisi gluži kā tiesnesis kriketa maču.
— Vai jūs nevarat izmantot kādu jau eksistējošu mašīnu? — Osborns jautāja.
— Es taču teicu, ka ne!
— Jautājums ir diezgan saprātīgs, — maigi piezīmēja ministrs.
Flemings iekarsis pievērsās viņam.
— Šī programma ir vienkārši mil-zī-ga! Manuprāt, jūs to pat iedomāties nespējat.
— Tad paskaidro, Džon! — sacīja Reinharts.
Flemings dziļi ievilka elpu un jau mierīgāk turpināja:
— Ja jūs gribat, lai skaitļošanas mašīna pieklājīgi nospēlētu dambretes partiju, tai jābūt spējīgai uzņemt programmu, kas sastāv apmēram no pieciem tūkstošiem komandu. Ja jūs gribat, lai tā spēlētu šahu, — un tas ir pilnīgi iespējams, es esmu spēlējis šahu ar skaitļošanas mašīnām, — tad tajā jāievada apmēram piecpadsmit tūkstoš komandu. Lai tiktu galā ar šo materiālu, — viņš norādīja uz papīriem Vandenberga priekšā, — vajadzīga skaitļošanas mašīna, kas spēj uzņemt miljardu vai, precīzāk izsakoties, desmitiem miljardu skaitļu, un tikai tad tā varēs sākt apstrādāt šo informāciju.
Beidzot visu simpātijas piederēja viņam: šāds zinātniskās domas ekskurss iedvesa respektu.
— Tātad jāsakoncentrē vienā mašīnā attiecīgs daudzums elementu, — sacīja Osborns.
Flemings papurināja galvu.
— Runa ir ne tikai par lielumu: te vajadzīga pavisam jauna koncepcija. Zemes virsū nav tādas iekārtas… — viņš aprāvās, meklēdams piemēru, kā saprotamāk paskaidrot savu domu, un visi uzmanīgi gaidīja. — Mūsu visjaunākās skaitļošanas mašīnas vēl arvien strādā mikrosekundēs. Šai mašīnai jāizdara operācijas milimikrosekun- dēs, citādi mēs visi būsim jau veci vīri, iekams tā tiks galā ar šo neaptverami plašo materiālu. Un tai būs nepieciešama atmiņa — varbūt kriotronu atmiņa — vismaz ar tādu kapacitāti kā cilvēka smadzenes un daudz daudz operatīvāka.
— Vai tas ir pierādīts? — jautāja Retklifs.
— Ak jūs jau gribat pierādījumus? Bet vispirms jādod mums iespēja to pierādīt. Civilizācija, kuras raidījumu mēs esam uztvēruši, savā attīstībā ir tālu priekšā mums. Mēs nezinām,, kāpēc un kam viņi to sūta. Bet mēs kaut ko tādu nevarētu izdarīt. Mēs esam tikai homo sapieris, kas ar pūlēm taustās uz priekšu. Ja mēs gribam to iztulkot … — Viņš apklusa. — Ja . . .
— Tā ir tikai teorija, vai ne?
— Tā ir analīze.
Ministrs atkal pievērsās Reinhartam.
— Kā jūs domājat, vai to var pierādīt?
— Es varu to pierādīt, — Flemings sacīja.
— Es jautāju profesoram.
— Es to pierādīšu, uzbūvējot skaitļošanas mašīnu, kas spēs apstrādāt šo informāciju, ■— neļaudams sevi iebiedēt, sacīja Flemings. — Tāds arī ir raidījuma nolūks.
— Vai tas ir reāli?
— Tieši to lūdz darīt raidījums.
Ministrs sāka zaudēt pacietību. Viņa strupie pirksti nervozi bungoja pa galdu.
— Jūsu domas, profesor?
Reinharts, nevēlēdamies izklāstīt savu personisko viedokli, apsvēra, ko teikt.