— Kas tas ir? — jautāja Džūdija.
Atmosfēras sprakšķi noklusa par vāju
šņākoņu. Jaunais cilvēks paraustīja plecus.
— Galvenokārt starpzvaigžņu telpas trokšņi. Visums ir pilns ar elektriski uzlādētu matēriju. Līdz mums atnāk šo lādiņu elektromagnētiskais starojums, kas tiek uztverts kā troksnis.
— Tā sakot, Visuma muzikālais fons, — piebilda Reinharts.
— Nevajag tā, profesor! — jaunais cilvēks sacīja ar tādu kā draudzīgu nicinājumu. — Pataupiet to Džeko ziņojumiem presei,
— Džeko šeit neatgriezīsies.
Flemings šķita mazliet pārsteigts, un Džūdija sarauca pieri, it kā nesaprazdama, par ko ir runa.
— Kas neatgriezīsies? — viņa jautāja profesoram.
— Džeksons, jūsu priekštecis. — Reinharts pagriezās pret Flemingu. — Mis Adam- sone ir jaunā preses pilnvarotā pie mums.
Flemings vienaldzīgi paskatījās uz Džū- diju.
— Ta viņi nak un iet, vai ne? Ak tad jus tagad pārņemsit Džeko debess ķermeņus?
— Kas tie tādi?
— Dārgā jaunā lēdija, drīz jūs to uzzināsit.
— Es rādu mis Adamsonei ceturtdienas svinību arēnu, — sacīja profesors. — Tad notiks oficiālā atklāšana. Viņai būs jānoņemas ar žurnālistiem.
Flemingam bija melnīgsnēja, gudra seja, ko drūmu vērta noraizējusies izteiksme. Viņš izskatījās noguris un īgns. Ar stipri manāmu Vidusanglijas akcentu viņš ironiski norūca:
— -O, jā, oficiālā atklāšana! Uz pults iedegsies visas krāsainās spuldzītes. Zvaigznes debešķīgā korī dziedās «Valdi, Britānija!», bet es sēdēšu krogā.
— Jūs būsit šeit, Džon, es ceru, — Profesora balsī ieskanējās sapīkums. — Starp citu, varbūt jūs iepazīstinātu mis Adamsoni ar observatoriju?
— Ja jūs esat. aizņemts, nevajag, — Džūdija klusi un naidīgi sacīja. Flemings pirmoreiz pavērās viņā ar interesi.
— Ko jūs zināt par to?
— Pagaidām ļoti maz. — Džūdija uzsita pa saviem papīriem. — Es paļaujos uz šiem te.
Flemings gurdi pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz telpu.
— Lēdijas un džentlmeņi, šis ir lielākais un jaunākais radioteleskops pasaulē, lieki teikt — arī visdārgākais. Tam ir piecpadsmit līdz divdesmit reižu lielāka izšķiršanas spēja nekā citiem šāda veida teleskopiem, un, protams, tas ir britu zinātnes brīnums, nemaz nerunājot par tehniku. Uztveršanas elementi, — viņš norādīja ārā pa logu, — ir vadāmi, lai varētu sekot debess ķermenim no horizonta līdz horizontam. Nu, tagad jums viss ir skaidrs, vai ne?
— Paldies! — Džūdija ledaini sacīja. Viņa paraudzījās uz profesoru, bet tas šķita tikai mazliet samulsis.
— Piedodiet, ka mēs jūs apgrūtinājām, Džon! — viņš sacīja.
— Nekas, nekas! Esmu priecīgs pakalpot. Katrā laikā.
Profesors ar savu praktizējoša ārsta laipnību pievērsās Džūdijai:
— Es pats jums visu izrādīšu.
— Tātad jūs gribat, lai ceturtdien tas darbotos? — Flemings jautāja. — Par godu viņa augstībai ministra kungam.
— Jā, Džon. Vai viss būs kārtībā?
— Pēc skata būs. Tas pūslis jau nezinās, vai teleskops darbojas, un avīžu šakāļi arī ne.
— Man patiktu, ja tas tiešām darbotos.
— Labs ir.
Flemings pagriezās un devās atpakaļ pie pults. Džūdija gaidīja eksploziju vai vismaz kādu apvainošanās izpausmi no profesora puses, bet tas tikai pamāja ar galvu, it kā apstiprinādams diagnozi.
— Nedrīkst steidzināt tādu puisi kā Džons. Dažreiz mēnešiem ilgi ir jāgaida uz kādu ideju. Pat gadiem. Bet tas ir to vērts, ja šī ideja ir laba, un viņa idejas parasti tādas ir. — Reinharts domīgi noskatījās uz aizejošo Flemingu, nevīžīgu, nevērīgi ģērbušos, ar izspūrušiem matiem. — Zināt, mēs esam atkarīgi no jaunajiem. Flemings izstrādāja visu zemās temperatūras sistēmu, viņš un Bridžers. Uztvērēju darbība balstās uz zemas temperatūras iekārtu, un šai jautājumā es neesmu speciālists. Tur par to ir rakstīts, — viņš izklaidīgi norādīja uz Džū- dijas papīru žūksni. — Baidos, ka mēs viņu sakaitinājām.
Profesors nopūtās un veda Džūdiju apskatīt observatoriju. Rādīja viņai nakts debesu fotogrāfijas pie sienas, pastāstīdams, kā sauc un kā var pazīt lielās radiozvaigznes, kas ir galvenie to skaņu avoti, kuras mēs dzirdam no Visuma. — Šī, — viņš paskaidroja, norādīdams uz kādu fotogrāfiju, — nepavisam nav zvaigzne, bet divas sadūrušās galaktikas. Un šī ir zvaigzne eksplozijas laikā.
— Un šeit?
— Lielais Miglājs Andromēdā. Mēs to saucam par M-31, gluži kā kādu mototrasi.
— Vai tas atrodas Andromēdas zvaigznājā?
— Nē. Tas ir daudz daudz tālāk. Tā ir vesela galaktika pati par sevi. Neizklausās vienkārši, vai ne?
Džūdija palūkojās uz balto zvaigžņu spirāli un pamāja.
— Un jūs uztverat signālus no tā?
— Šņākoņu. Tādu, kādu jūs dzirdējāt.
Sienmalē stāvēja liels sfērisks pleksistikla
veidojums ar mazu, tumšu lodīti centrā un citām baltām lodītēm, kas bija izvietotas ap to kā elektroni atoma modelī.
— Džeko debesu ķermeņi! — Profesors iesmējās. — Jeb Džeko dullība, kā šeit saka. Te parādīti ķermeņi, kas ievadīti orbītā ap Zemi. Baltās lodītes apzīmē pavadoņus, ballistiskās raķetes un tā tālāk. Visādus dzelzs gabalus. Un tā vidū ir Zeme.
Profesors savā elegantajā manierē atmeta ar roku.
— Manuprāt, tā ir tikai spēļu lietiņa.
Džeko domāja, ka tas varētu interesēt mūsu ciemiņus no valdības aprindām. Mums, protams, ir jāseko visam, kas notiek Zemes tuvumā, bet šādu mašīnu būvēt gan nebija vērts. Tomēr kara resors to prasa, un mēs nedabūjam nepieciešamos līdzekļus, ja netiekam klāt pie aizsardzības budžeta. — Rein- harts runāja tādā tonī, it kā būtu izdarījis palaidnību un pats par to priecātos. Ar vieglu manikirētās rokas žestu viņš norādīja uz telpu un milzīgo konstrukciju ārpusē. — Tas izmaksāja divdesmit piecus miljonus vai pat vairāk.
— Tātad tam ir militāra nozīme?
•— Jā gan. Taču saimnieks te esmu es, pareizāk sakot, Zinātnes ministrija, nevis jūsu ministrija.
— Tagad es esmu jūsu štatos.
— Ne pēc mana lūguma. — Profesors kļuva ļoti rezervēts. Pat pirmīt uz Fleminga rupjību viņš nebija tā reaģējis, taču Flemings galu galā bija viens no pašu ļaudīm.
— Vai kāds cits bez jums zina, kādēļ es esmu šeit? — Džūdija jautāja.
— Es nevienam neesmu teicis.
Viņš pavērsa sarunu citā virzienā un ieveda Džūdiju blakus telpā, lai parādītu viņai uztveršanas un pierakstīšanas aparatūru.
— Mēs esam tikai viens loceklis observatoriju ķēdē, kas apjož visu zemeslodi, taču ne tās vājākais loceklis. — Ar neslēptu prieku viņ| pārlaida acis komutatoriem, vadu režģiem, statņiem ar aparatūru. — Es nejutos vecs, kad mēs sākām to visu būvēt, bet tagad jūtos. Cilvēkam rodas ideja, un viņš domā: «Tas mums ir jādara.» Un tajā brīdī šķiet, ka tas ir tikai viens solis. Varbūt pat gluži mazs solis. Tad viņš sāk: projekti, meklējumi, komitejas, būvēšana, politika . . . Tā aizrit viņa dzīves stundas, aizrit mēneši. Cerēsim, ka tas darbosies. Ahā, šeit ir Ve- lans! Viņš ir lietas kursā par visu, kas te atrodas.
Džūdiju iepazīstināja ar jaunu, slimīgi bālu cilvēku, kas runāja austrāliešu izloksnē un labu brīdi neatlaida viņas roku, it kā būtu atradis kaut ko pazaudētu.