— Vai mēs neesam kaut kur agrāk tikušies?
— Nedomāju vis. — Džūdijas lielās, zilās acis atklāti raudzījās Velanā, bet viņš neatlaidās:
— Esmu par to pilnīgi pārliecināts.
Viņa saminstinājās un palūkojās apkārt,
meklēdama palīdzību. Apkopējs Hariss stāvēja telpas otrā malā un, sastapis viņas skatienu, tikko manāmi pakratīja galvu. Džūdija atkal pievērsās Velanam.
— Nevaru atcerēties.
— Varbūt Vūmerā …
Profesors aizveda viņu atpakaļ uz galveno vadības telpu.
— Kā sauc šo.cilvēku?
— Velans.
Džūdija kaut ko atzīmēja savā bloknotā. Pie vadības pults tagad bija palicis vairs tikai viens no jaunajiem cilvēkiem, kas sēdēja dežurējošā inženiera vietā un pārbaudīja slēdžus. Profesors pieveda Džūdiju pie viņa.
— Hello, Hārvij!
Jaunais cilvēks pacēla galvu un paslējās no sēdekļa.
— Labvakar, profesor Reinhart!
Šis vismaz bija pieklājīgs. Džūdija paskatījās pa logu uz gigantisko ierīci ārpusē, tukšo tīreli un debesīm, kas tagad kvēloja purpursarkanas.
— Vai jūs zināt tā darbības pamatprincipu? — Hārvijs viņai jautāja. — Katrs radio- starojums no debesīm atsitas pret lielo kausu, atstarojas uz reflektora antenas un tiek uztverts un pierakstīts ar aparatūru, kas atrodas tur. — Viņš norādīja uz telpu aiz stikla šķērssienas. Džūdija baidījās paskatīties tajā virzienā, lai neieraudzītu Velanu, bet Hārvijs, aizrāvies ar skaidrošanu, neko neievēroja un lietišķi turpināja: — Skaitļošanas mašīnas aprēķina izsekojamā avota azimutu un augstumu virs horizonta un vada uztvērēja fokusa pārvietošanu. Servomehāniskā iekārta nodrošina . . .
Beidzot Džūdijai izdevās izslīdēt vestibilā un uz brīdi palikt divatā ar Harisu.
— Gādājiet, lai Velans pazūd no šejienes! — viņa sacīja.
Džūdija bija atstājusi savu čemodānu Bolderšovas viesnīcā un atbraukusi šurp, labi nezinādama, kas viņu te sagaida. Kalpodama armijas drošības dienestā, viņa bija apmeklējusi daudzas militārās bāzes no Fai- lingdeilsas līdz Ziemsvētku salām un dažās no tām kādu laiku strādājusi. Džūdija zināja, ka Velans viņu sastapis raķešu poligonā Austrālijā. Kopā ar Harisu viņa bija strādājusi komandējuma laikā Melvernā. Džūdija sevi neuzskatīja par spiedzi, un doma, ka vajadzēs izsekot savus kolēģus, viesa viņā nepatiku, taču Iekšlietu ministrija bija pieprasījusi, lai viņu vai kādu citu darbinieku no Aizsardzības ministrijas Drošības departamenta pārceļ uz Zinātnes ministriju, un norīkojums bija norīkojums. Agrāk cilvēki, kuru vidū Džūdija strādāja, vienmēr zināja, kas viņa ir, un viņa uzskatīja, ka ar savu darbu tos aizsargā. Šoreiz izsekošanas objekts bija viņi paši, un Džūdija tika atsūtīta šurp it kā preses dienesta pilnvarotā, kas var visur bāzt savu degunu un uzdot jautājumus, neradot nevienam nekādas aizdomas. Reinharts to zināja, un viņam tas nepatika. Arī Džūdijai pašai tas nepatika. Taču darbs paliek darbs, un šis, kā viņai tika teikts, bija ļoti svarīgs.
Džūdija varēja viegli nospēlēt šo lomu: viņa izskatījās tik godīga, tik atklāta, tik ļoti biedriska. Viņai vajadzēja tikai sēdēt maliņā, klausīties un visu iegaumēt. Bet šeit sastaptie cilvēki lika Džūdijai justies neērti:
tiem bija pašiem sava pasaule un savs vērtējums par visu. Ar kādām tiesībām lai vina tos tiesātu vai piedalītos viņu tiesāšanā? Kad Hariss, piekrītoši pamājis, nesteidzīgi aizgāja, lai izpildītu rīkojumu, Džūdija juta nicinājumu gan pret viņu, gan pret sevi pašu.
Profesors drīz vien devās projām un atstāja Džūdiju Džona Fleminga ziņā.
— Varbūt jūs mis Adamsoni aizvestu līdz viesnīcai «Pie lauvas», kad atgriezīsities Bolderšovā. Viņa ir tur apmetusies.
Džūdija un Flemings izgāja uz lieveņa, lai pavadītu veco vīru.
— Viņš ir ļoti jauks, — sacīja Džūdija.
— Ciets kā vecs krampis, — norūca Flemings.
Viņš izvilka no kabatas plakanu pudeli un iedzēra. Tad sniedza to Džūdijai. Kad viņa atteicās, Flemings pats ieņēma vēl pāris malku. Džūdija skatījās, kā viņš, galvu atgāzis, stāv uz apgaismotā lieveņa un viņa ādamābols rijot kustas augšup un lejup. Šai cilvēkā jautās izmisīgs iekšējs sasprindzinājums. Varbūt viņi patiešām bija to sakaitinājuši, kā teica Reinharts. Un tajā pašā laikā radās sajūta, it kā viņā darbotos dinamoma- šīna, kas to nemitīgi uzlādē ar enerģiju.
— Vai jūs spēlējat ķegļus? — Šķita, ka Flemings ii aizmirsis savu neseno vienaldzību pret Džūdiju. Varbūt tādēļ, ka bija iedzēris. — Lejā Bolderšovā ir ķegļu spēles
zāle. Brauciet līdzi un piedalieties mūsu rupjajās izpriecās!
Džūdija vilcinājās.
— Nu brauciet taču! Es negribu jās atstāt šo trako astronomu varā.
— Vai tad jūs neesat astronoms?
— Jūsu zināšanai: mana specialitāte ir kriogēnika un skaitļošanas mašīnas, nevis šī nereālā niekošanās ar zvaigznēm.
Viņi devās uz nelielo betonēto laukumiņu, kur stāvēja Fleminga mašīna. Teleskopa virsotnē spīdēja sarkana signāluguns, un tumšajās debesīs aiz tā sāka parādīties zvaigznes. Dažas no tām bija redzamas cauri pilonu augstajai arkai, it kā jau būtu cilvēka sagūstītas. Kad viņi piegāja pie mašīnas, Flemings atskatījās uz teleskopu.
— Zināt, ko es domāju … — viņš ierunājās, un viņa balss skanēja paklusi, gandrīz maigi, nevis agresīvi. — Man šķiet, ka mēs dabas zinātnēs esam sasnieguši tādu stadiju, kad jānotiek milzīgam lēcienam.
Viņš sāka atsprādzēt mazās vaļējās sporta mašīnas pārvalku, un Džūdija aizgāja pretējā pusē.
— Atļaujiet, es jums palīdzēšu!
Šķita, ka viņš to pat nedzird.
— Pēkšņi vienā jaukā brīdī kaut kur mūsu zināšanu sfērā mēs — blaukš! — izlauzīsimies cauri un nonāksim pilnīgi jaunā teritorijā. Un tas var notikt šeit, ar šo te padarīšanu. — Viņš satina pārvalku un iebāza aiz sēdekļa. — «Filozofija ir ierakstīta tajā milzīgajā grāmatā, kas allaž stāv atvērta mūsu acu priekšā. Ar to es domāju Visumu.» Kas to teicis?
—Čērčils?
— Čērčils! — Flemings iesmējās. — Gali- lejs! «Un tā ir rakstīta matemātikas valodā.» To teicis Galilejs. Vai tas jums nenoderētu presei?
Džūdija raudzījās uz viņu, nezinādama, kā reaģēt. Flemings atvēra mašīnas durtiņas.
— Braucam!
Kalna vienā pusē ceļš aizlocījās lejup uz Lenkašīru, otrā — uz Jorkšīru. Jorkšīras pusē tas veda uz Bolderšovas pilsētu cauri garai ielejai, kur ik pēc dažām jūdzēm upes malā pacēlās vecas, augstas, no ķieģeļiem būvētas fabrikas. Flemings brauca pārlieku ātri un visu laiku kurnēja:
— Kā man tas krīt uz nerviem .. . Tīrā sodība šī atklāšanas ceremonija ministru klātbūtnē! . .. Vecais profesors svīzdams stādīs apbalvojamo sarakstu, ministrijas vīri visur bāzīs degunu un meklēs, kur piekasīties. Būtībā tas viss ir tikai laboratorijas iekārta. Bet, tā kā tā ir liela un maksā bargu naudu, tad kļūst par sabiedrības īpašumu. Es nevainoju veco. Viņam nav citas izejas: reiz esi izbāzis galvu laukā, nekur nespruksi — rādi rezultātus!
— Un to nebūs?
— Nezinu.
— Jūs taču esot konstruējis visu aparatūru.