— Doktoru Flemingu lūdz pie telefona! Pēc brīža Flemings atgriezās, purinādams
galvu, lai tā noskaidrotos. Viņš uzrāva Bri- džeru augšā no sola.
— Nāc, Denis, manu zēn! Mūs gaida.
Vadības telpā Hārvijs viens pats sēdēja pie pults, brīžiem paregulēdams uztvērēju. Logs viņa priekšā bija melns kā tāfele, un telpā valdīja klusums, tikai no skaļruņa plūda nepārtraukta, klusa sprakstoņa. Arī ārā nedzirdēja ne troksnīša, kamēr nebija ierūkusies Fleminga mašīna.
Flemiņgs un Bridžers iedrāzās pa durvīm un apstājās, mirkšķinādami gaismas apžilbinātās acis. Flemings pievērsa Hārvi- jam miglainu skatienu.
— Kas noticis?
— Paklausieties! — Hārvijs pacēla roku, un viņi sāka klausīties.
Cauri sprakšķiem, svilpieniem un šņākoņai skaļruni bija sadzirdama klusa, atšķirīga skaņa, kas atkārtojās ar maziem pārtraukumiem.
— Morzes ābece, — sacīja Bridžers.
— Nav sakārtojuma grupās.
Viņi atkal ieklausījās.
— īss un garš, — Bridžers teica. — īss un garš, dzirdat?
— No kurienes nāk šis signāls? — jautāja Flemings.
— No kaut kurienes Andromēdas zvaigznājā. Mēs patlaban …
— Cik ilgi tas jau turpinās?
— Apmēram stundu. Tagad tā maksimums ir jau pāri.
— Vai jūs varētu virzīt reflektoru?
— Domāju gan.
— Nevajag to darīt, — Bridžers sacīja. — Mums vēl nav atļauts sekot.
Flemings nepievērsa viņam uzmanību.
— Vai pie servoiekārtas kāds ir?
— Jā, doktor Fleming.
— Labi, mēģiniet sekot signāla avotam.
— Paklausies, Džon, nevajag! — Bridžers satvēra Fleminga piedurkni.
— Tas var būt pavadonis vai kas cits, — ieteicās Hārvijs.
— Vai ir palaists kaut kas jauns? — Flemings atbrīvojās no Bridžera rokas.
— Mums nekas nav zināms.
— Varbūt kāds ir ievadījis orbītā…— Bridžers iesāka, bet Flemings viņu pārtrauca:
— Denis … — Viņš mēģināja sakoncentrēties. — Ej un pieraksti to lentē, esi tik labs! Un ieslēdz arī pašrakstītāju.
— Vai mums nevajadzētu vispirms pārbaudīt?
— Pārbaudīsim vēlāk.
Flemings, turēdamies taisni, izgāja vestibilā, noliecās pār dzeramā ūdens fontāniņu un noskaloja seju. Kad viņš, svaigs, tīrs un jūtami atžirdzis, atgriezās, Bridžers jau rīkojās aparatūras telpā un Hārvijs zvanīja pa telefonu dežūrinženierim. Spuldžu gaisma kļuva mazliet tumšāka, kad sāka darboties elektromotori. Augstais metāla reflektors ārā klusi un neredzami sasvērās, ar savu pārvietošanos kompensēdams Zemes griešanās kustību. Skaņa skaļrunī kļuva mazliet stipīāka.
— Vai tas ir labākais, ko jūs varat dabūt?
— Tas nav sevišķi spēcīgs signāls.
— Hm… — Flemings atvēra vadības pults atvilktni un izņēma katalogu. — Vai tā galaktiskās koordinātes vispār ir mainījušās?
— Grūti pateikt. Es netiku sekojis. Bet tās nevar būt stipri mainījušās.
— Tātad tas nav orbītā ievadīts ķermenis?
— Manuprāt, nē. — Hārvijs norūpējies noliecās pār pastiprinātājiem. — Vai tie nevar būt kāda radioamatiera raidītie morzes signāli, kas atstarojas no Mēness?
— Patiešām neizklausās pēc morzes, un Mēness nav uzlēcis.
— Varbūt no Marsa vai Venēras? Ceru, ka neesmu jūs atsaucis šurp tukšu nieku dēļ.
— Andromēdā, jūs teicāt?
Hārvijs pamāja. Flemings šķirstīja katalogu, lasīdams un reizē klausīdamies. Viņš atkal kļuva kluss un lēnīgs kā nesen mašīnā ar Džūdiju. Patlaban viņš atgādināja cītīgu mazu puisēnu.
— Vai jūs tam sekojat, Hārvij?
— Jā, doktor Fleming.
Flemings piegāja pie galda un ieslēdza sarunu aparātu.
— Vai tu pieraksti, Denis?
— Jā, — atbildēja Bridžera balss ar metālisku pieskaņu. — Bet man nav ne mazākās jēgas, kas tas ir.
— Varbūt uz rīta pusi kaut ko noskaidrosim. Es mēģināšu noteikt avota attālumu.
Flemings izslēdza aparātu un ar katalogu rokā devās pie dibensienas, pie astronomiskajām kartēm.
Tā viņi visi strādāja kādu brīdi, un telpas klusumā vienīgais troksnis bija šīs skaņas no Visuma. Flemings mēģināja noskaidrot signāla avotu, bet Hārvijs sekoja tam ar lielo, klusējošo teleskopu ārpusē.
— Ko jūs par to domājat? — Hārvijs beidzot jautāja.
— Es domāju, ka šis signāls nāk no milzīga attāluma.
Pēc tam viņi vairs nerunāja, tikai strādāja un klausījās, un signāls skanēja un skanēja bez mitas.
2.AIZLIEGUMS
Sešdesmito gadu beigās, kad risinājās šie notikumi, Zinātnes ministrija aizņēma modernu, stiklotu celtni Vaithollas tuvumā. Tur viss bija elegants — gan telpu iekārtojums, gan personāls, it kā lai pierādītu, ka tehnika ir līdzvērtīga mākslai un ka ministra pastāvīgais vietnieks Maikls Osborns ir viens no viskulturālākajiem ministrijas daudzo kulturālo darbinieku vidū. Kaut gan viņš darbā valkāja sportisku uzvalku no tvīda, tas bija vissmalkākais un viskorektākais no šāda veida uzvalkiem. Viņš reti sēdēja pie sava milzīgā rakstāmgalda, daudz biežāk — vienā no zemajiem, ērtajiem krēsliem pie zemā kafijas galdiņa ar marmora virsu.
Otrā rītā pēc tam, kad Bolderšovas kalnā bija uztverti svešādie signāli, viņš, cēli atlaidies, sēdēja tur, sarunādamies ar ģenerāli Čārlzu Dž. Vandenbergu no Savienoto Valstu gaisa kara spēkiem. Gaisma cauri nolais
tajām žalūzijām krita pār viņu precīzās ioslās.
Anguja tajā laikā bija kaut kas līdzīgs avangarda štābam ielenktā zemē, kas sastāvēja no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas. Spiediens no Austrumiem, no Āfrikas un Āzijas bija atstūmis Rietumu civilizāciju vienā zemeslodes stūrī, un Amerika ziemeļos no Panamas bija šās teritorijas drošais centrs, bet Rietumeiropa — tās kaujai sagatavotais piekšpostenis. Oficiāli neviena zeme ar kādu citu nekaroja, taču ekonomiskās sankcijas un bumbu un raķešu draudi turēja vecās pasaules atliekas īstā aplenkuma stāvoklī. Vitāli svarīgās sakaru līnijas pāri Atlantijas okeānam atradās gandrīz pilnīgi amerikāņu rokās, un amerikāņu garnizoni Anglijā, Francijā un Rietumvācijā turējās savās pozīcijās ar tādu pašu izmisīgu sīkstumu kā romiešu leģioni trešajā un ceturtajā gadsimtā.
Oficiālais līgums apgalvoja, ka Anglija un tās kaimiņi vēl arvien ir suverēnas valstis, taču faktiski iniciatīva strauji izslīdēja tām no rokām. Kaut gan ģenerālis Vandenbergs tika necili dēvēts par Aizsardzības koordinācijas komitejas pārstāvi, patiesībā viņš bija draudzīgas, bet valdonīgi citas zemes okupējošas lielvalsts gaisa kara spēku komandieris, un šai lielvalstij Anglija bija tikai viens lauciņš uz milzīga šaha galdiņa.
Šis kādreizējais bumbvedēja komandieris ar resno kaklu un četrstūraino galvu vēl
tagad, pusmūža gados, izskatījas brašs un jauneklīgs, taču viņa uzvedībā nebija nekādas bravūras. Viņš bija dzimis Jaunajā Anglijā, izturējās korekti un apvaldīti un mēdza runāt tik autoritatīvi, it kā zinātu par pasauli vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, kas tajā dzīvo.