Viņi iunāja par Velanu. Osborns nevērīgi turēja rokā ziņojumu par viņu.
— Pašreiz es nekā nevaru darīt.
— Šis jautājums nav atliekams …
Osborns uzrausās no krēsla un, piegājis
pie rakstāmgalda, izsauca savu sekretāri.
— Aizsardzības koordinācijas komiteja ir viegli sakaitināma, — Vandenbergs piebilda.
— Jūs varat ziņot, ka mēs viņu nomainīsim.
Kad sekretāre ienāca, Osborns nodeva ziņojumu viņai.
— Lūdzu, parūpējieties, lai tas tiek nokārtots.
Sekretāre paņēma lapiņu un nolika uz Osborna galda dokumentu mapi. Viņa bija jauna un skaista, ģērbusies greznā pēcpusdienas kleitā, kas liecināja par sadzīves progresu.
— Te ir materiāli par Bolderšovu.
— Pateicos! Vai mana mašīna ir šeit?
— Jā, mister Osborn.
Viņš atvēra mapi un lasīja:
«Ministrs ar pavadoņiem ieradīsies Bol- deršovas kalnā 3.15 pēc pusdienas, un viņus sagaidīs profesors Reinharts.»
— Tas ir rīt, — piezīmēja Vandenbergs. — Vai jūs ari dosities turp?
— Es braukšu jau šodien, lai iepriekš satiktu Reinhartu. — Osborns iebāza mapi savā portfelī. — Vai varu aizvest jūs līdz Vaithollai?
— Tas būtu īsts kristieša darbs.
Viņi izturējās viens pret otru piesardzīgi, bet pieklājīgi, gandrīz vecmodīgi galanti. Piecēlies Vandenbergs it kā starp citu ievaicājās:
— Vai ir noteikti zināms, kad tas sāks darboties?
— Vēl ne.
— Stāvoklis kļūst diezgan nopietns.
— Zvaigznes var pagaidīt. Tās ir ilgi gaidījušas.
— Arī Aizsardzības koordinācijas komiteja ir ilgi gaidījusi.
Osborns nepacietīgi paraustīja plecus, šai brīdī atgādinādams grieķi, kam apnicis strīdēties ar romieti.
— Reinharts ķersies pie militārās programmas tad, kad varēs. Tāda ir vienošanās.
— Bet ja nu rodas ārkārtēja nepieciešamība? ..,
— Diez vai radīsies.
— Vai jūs lasāt avīzes?
— Pēdējā laikā pagūstu pārskatīt tikai literāro nodaļu.
— Jums derētu palasīt jaunāko ziņu lappuses: Ja radīsies kritisks stāvoklis, mums būs vajadzīgas visas ausis, ko varam izsliet šajā Atlantijas pusē. — Vandenbergs pamāja uz mākslinieka zīmētu teleskopa skici, kas karājās pie kabineta sienas. — Tā mums nav bērnu rotaļlieta.
— Arī viņiem tā nav rotaļlieta, — Osborns atcirta.
Drīz pēc viņu aiziešanas piezvanīja Flemings no Bolderšovas kalna, bet bija jau par vēlu.
Džūdija ieradās observatorijā īsi pirms Osborna un Reinharta un varēja vestibilā klusi parunāties ar Harisu.
— Vai esat ko uzzinājis par Bridžeru?
Hariss izlikās cītīgi spodrinām durvju
rokturi.
— Divas vai trīs reizes viņš ir bijis Bred- fordā kādā sānielas bukmeikera kantorī. Cits nekas nav manīts.
— Mums jānovēro viņš uzmanīgāk.
— Es to daru.
Kad ieradās Osborns un Reinharts, viņi uzaicināja Džūdiju sev līdzi uz vadības telpu. Tur bija kluss un tukšs, vienīgi Hārvijs knibinājās pie sava galda starp izmētātiem papīriem, cigarešu galiem un netīrām kafijas tasēm. To ieraugot, Reinharts iekluk- stējās kā iztraucēta vista.
— Jums gan šeit vajadzētu ievērot kārtību!
— Vai ministram varēs demonstrēt fokusa pārvietošanu? — jautāja Osborns.
— Ceru, ka jā, kaut gan mēs vēl neesam pārbaudījuši pārvirzes mehānismu.
Hārvijam tikai ar pūlēm izdevās piesaistīt rosīgā un aizņemtā Reinharta uzmanību.
— Jūs izskatāties, it kā visu nakti būtu bijis augšā, Hārvij.
— Tā ir, ser. Arī doktors Flemings un doktors Bridžers nav gulējuši.
— Vai atradāt kādu kļūmi?
— Ne gluži tā, ser. Mēs sekojām.
— Kas deva tādu rīkojumu?
— Doktors Flemings, — Hārvijs gluži mierīgi atbildēja. — Tagad viss ir atkal savā vietā.
— Kādēļ man nekas netika teikts? — Reinharts pievērsās Osbornam un Džūdijai. — Vai jūs to zinājāt?
Džūdija papurināja galvu.
— Šķiet, ka Flemings te sāk ieviest pats savus likumus, — piezīmēja Osborns
— Kur viņš ir? — strupi noprasīja Reinharts.
— Tur. — Hārvijs norādīja uz aparatūras telpu. — Kopā ar doktoru Bridžeru.
— Palūdziet viņu veltīt man vienu mirkli.
Kamēr Hārvijs runāja mikrofonā, Reinharts sīkiem solīšiem mēroja telpu šurp un turp.
— Ko jūs izsekojāt? — viņš jautāja.
— Kādu avotu Andromēdā.
— M-31?
— Nē, ser. • • .
— Ko tad?
— Mēs uztvērām citu signālu no tā paša apvidus. Pārtrauktu signālu.
— Vai jūs bijāt dzirdējis to kādreiz iepriekš?
— Nē, ser.
Ienāca Flemings. Viņš bija noguris un neskuvies, absolūti skaidrs, bet iekšēji ļoti satraukts. Viņš turēja rokā žūksni papīra strēmeļu no pašrakstītāja. Šoreiz Reinharts nedeva viņam nekādas nolaides.
— Cik saprotu, jūs esat pārņēmis teleskopu savā ziņā.
Flemings apstājās un piemiegtām apm raudzījās viņos.
— Lūdzu atvainot, džentlmeņi. Man nebija laika izpildīt attiecīgos formulārus trīs eksemplāros. — Viņš pievērsās Osbornam: — Es jums zvanīju, bet jūs jau bijāt aizgājis.
— Ko jūs darījāt? — Reinharts jautāja.
Flemings izstāstīja un nosvieda papīrus viņiem priekšā uz galda:
— Un te ir tas raidījums!
Reinharts savādi paraudzījās viņā.
— Jūs gribējāt teikt — signāls.
— Es teicu — raidījums. Punkti un svītras, pareizi, Hārvij?
— Tā izklausījās.
— Tas turpinājās visu nakti, — Flemings sacīja. — Tagad avots ir zem horizonta, bet šovakar mēs varam atkal pamēģināt.
Džūdija jautājoši paskatījās uz Osbornu, bet tas stāvēja klusu.
— Kā būs ar atklāšanu? — viņa nedroši ievaicājās.
— Velns lai parauj visu atklāšanu! —Flemings pievērsās viņai. — Šis te ir daudz svarīgāks! Tā ir balss no miljoniem miljonu jūdžu attāluma.
— Balss? — Džūdijas pašas balss skanēja vārgi un nereāli
— Tā ir nākusi divsimt gaismas gadu, lai sasniegtu mūs. Ministrs var kādu dienu pagaidīt, vai ne?
Šķita, ka Reinharts ir atguvies no pārsteiguma. Viņš zobgalīgi paskatījās uz Flemingu.
— Ja vien tas nav pavadonis.
— Tas nav pavadonis!
Reinharts piegāja pie Džeko debesu ķermeņiem.
— Iekams jūs neesat zaudējis savaldīšanos, Džon, pārbaudīsim dzelzs gabalus, kas atrodas orbītā.
— Tas ir jau izdarīts.
— Vai jūs esat dzirdējis, ka būtu palaists kaut kas jauns? — Reinharts jautāja Osbor- nam.