Pēc apmēram četrdesmit minūtēm Andrē brīdinoši uzsauca viņam. Flemings samazināja degvielas padevi un ļāva laivai slīdēt pretī tumšumam, kas pacēlās priekšā, tad pagrieza stūri un uzņēma kursu paralēli stāvajām salas krasta klintīm. Viņi virzījās uz priekšu ļoti lēnām, gandrīz taustīdamies un uzmanīgi ieklausīdamies bangu triecienos pret klintīm, kamēr beidzot, pēc apmēram desmit minūtēm, klinšu siena atkāpās salas iekšienē un viņi sadzirdēja rāmus viļņu šļakstus smilšainā līcī.
Flemings iebrauca laivu seklumā un, līdz ceļiem brizdams pa salto ūdeni, iznesa meiteni krastā. Tagad debesis bija kļuvušas krietni gaišākas, taču rītausma tā vēl nevarēja būt, drīzāk gan mēness, un Flemings redzēja, ka viņi ir iebraukuši tajā pašā smilšainajā līcītī, kuru bija uzgājuši kopā ar Džūdiju tālajā agra pavasara pēcpusdienā, kad alā atrada Bridžera noslēptos dokumentus. Tās bija skumjas, bet vienlaikus patīkamas atmiņas, un Flemingam pēkšņi nez kāpēc likās, ka šeit viņš spēs sevi aizstāvēt.
Viņš palūkojās apkārt, meklēdams vietu, kur atpūsties. Bija pārāk auksts, lai gulētu zem klajas debess, pat ja viņi spētu aizmigt, tādēļ viņš veda Andrē uz alas ieeju un tālāk pa šauro tuneli, ko toreiz abi ar Džūdiju bija izpētījuši. Te viņš vairs nevarēja meiteni atbalstīt, bet lēnām gāja pa priekšu un pār plecu uzmundrināja viņu.
— Es jūtos kā Orfejs, — viņš sacīja pats sev. — Man sajukušas visas leģendas — nesen vēl es biju Persejs …
Flemingam aiz pārguruma viegli reiba un dūca galva, un divreiz viņš tumšajās ejās pazaudēja ceļu. Viņš meklēja to alas paplašinājumu, kur atradās baseins, jo atcerējās, ka tur ir sauss smilšu pamats, kur viņi varētu atpūsties, bet pēc brīža konstatēja, ka neiet pareizi. Viņš pagriezās, lai pateiktu to Andrē, bet meitenes viņam aiz muguras vairs nebija.
Pēkšņu baiļu pārņemts, Flemings klupdams krizdams metās atpakaļ, saukdams viņas vārdu un spīdinādams bateriju uz visām pusēm. Viņa kliedzieni dobji atbalsojās tuneļa velvēs, bet neviens uz tiem neatsaucās, un ausīs skanēja tikai paša kurpju klaudzieni pret akmeņiem. Pie alas ieejas viņš apstājās
un griezās atpakaļ. Meitenes pazušana šķita absurds, jo viņi taču nebija aizgājuši necik tālu. Sākumā Flemings juta sevī mostamies dusmas uz viņu, kaut arī tur nebija nekādas loģikas, taču loģiski spriest viņš patlaban vairs nespēja. Tagad, ejot pa tuneli, viņš ievēroja, ka tam ir vairāk atzarojumu, nekā viņš atcerējās: šķita, ka šī vieta ar prātam neaptveramu viltību tumsā maldinoši pārvēršas un mainās. Viņš pagājās pa vienu atzarojumu, tad pa Otru, bet bija spiests griezties atpakaļ, jo tālāk pa tiem nevarēja tikt, un tad piepeši atģidās augstajā alas telpā, ko nebija varējis atrast.
Viņš apstājās un sauca atkal, paceltā rokā lēnām šūpodams bateriju uz visām pusēm. Meitenei noteikti vajadzēja būt šeit, tik novārgusi viņa nevarēja tumsā aiziet daudz tālāk. Viņš pavērsa baterijas staru uz smilšaino pamatu un ieraudzīja Andrē pēdas. Viņš sekoja pa tām līdz alas vidum un tur sastinga, juzdams no galvas līdz kājām pārskrienam šausmu tirpas. Pēdējais kājas nospiedums iezīmējās dūņās uz klints bluķa baseina malā, un turpat līdzās ūdenī peldēja viens no viņa lielajiem cimdiem. Un vairāk nekā.
Viņš tā arī nekā vairāk neatrada. Cilvēki bija iemācījuši viņai tik daudz, Flemings drūmi domāja, bet peldēt nebija iemācījuši. Fleminga sirds sažņaudzās sāpēs un pārmetumos. Veselu stundu viņš pavadīja, slimīgā satraukumā bezcerīgi pārmeklēdams alu, tad gurdi aizvilkās atpakaļ līcīša krastā un, ierāvies starp diviem klinšu bluķiem, gaidīja rītausmu. Viņš nebaidījās iemigt, viņam bija citas, daudz lielākas un neprātīgas bailes, ka no alas iznāks kaut kas neizsakāms, kaut kas neatvairāms no miljardiem miljonu jūdžu tāluma — tas, kas pirmoreiz bija runājis ar viņu tādā pašā tumšā naktī kā šī.
Nekas nenāca, un kādu stundu pēc rītausmas līcītī iebrauca armijas kuteris. Flemings pat nepakustējās, kad tas piestāja pie krasta, un apkalpe atrada viņu plati ieplestām acīm nekustīgi raugāmies uz mūžam mainīgo jūras plašumu.
*
[1] kas ari jāpierāda. (Latīņu vai.)
[2] lietas kursā. (franču vai.)
[3] vai fēlikss? (Vācu vai.)
[4] uz redzēšanos! (Vāru vai.)