Nīlsons pētoši paraudzījās uz Flemingu.
— Izšķirties par šādu lēmumu laikam gan bija grūti, — viņš teica.
Flemings klusēdams aizdedzināja cigareti un dziļi ievilka dūmus.
— Jā, — viņš beidzot teica. — Ļoti grūti, kā jau jūs teicāt.
Viņš piecēlās un, novērsies no pārējiem un piegājis pie loga, skatījās laukā. Lai darītu galu saspringtajam klusumam, Doneja steidzās pajautāt Nīlsonam, vai viņš negrib skaitļotāja izsniegto datu kopijas. Nīlsons noliedzoši pakratīja galvu. Viņš paskaidroja, ka praktiska nozīme būtu tikai mēģenei ar antibaktēriju.
— Ja Andrē varēs pabeigt analīzi, — Nīlsons ierunājās, bet Flemings viņu pārtrauca:
— Klusu! — Viņi paskatījās uz Flemingu. — Lemka nāk.
Lemka, kas bija stāvējusi sardzē pie ceļa, skrēja pāri pagalmam uz māju, un viņi dzirdēja sandaļu klaudzoņu uz bruģa.
— Mūs jau visu laiku rūpīgi uzmanīja, — Doneja teica. — Šovakar domājām, ka esam aizlavījušies nemanīti.
Lemka ieskrēja satraukumā ieplestām acīm.
— Viņi brauc! — viņa iekliedzās. — Kareivji! Vesela mašīna ar kareivjiem!
Pāris mirkļu visi stāvēja kā sastinguši. Tad Doneja izņēma dokumentus.
— Paslēpiet! — Viņa iespieda tos Lemkai rokās. — Vēlāk jūsu vīrs varēs tos man atdot.
Lemka paņēma papīrus un stingri teica Nīlsonam:
— Uz manas mātes istabu! Tur viņi neies.
— Ceru, ka jums būs taisnība, — Nīlsons pasmaidījis atbildēja un sekoja viņai.
Pie durvīm klaudzināja. Lemka iznāca no mātes istabas un atvēra durvis. Kāds kaprālis militāri sveicināja un pateica kaut ko arābu valodā; viņam aiz muguras stāvēja divi kareivji.
— Viņš saka, ka esot ieradušies, lai aizvestu jūs un doktoru Flemingu, — Lemka pārtulkoja.
— Sakiet viņiem, ka mēs tūdaļ iesim, — Doneja teica, kā viņai pašai likās, ar bezrūpīgu un paviršu smaidu. — Neuztraucieties, gan viss būs labi. Tikai sameklējiet drošu patvērumu doktoram Nīlsonam. Gan jau mēs atradīsim kādu iespēju sazināties.
Lemka sirsnīgi satvēra Donejas roku.
— Mans brālēns kaut ko izdomās. Bet tagad gan vairāk nesarunāsimies, lai kareivji nekļūst aizdomīgi.
Viens no kareivjiem uzstāja, ka viņam noteikti jābraucot mašīnā kopā ar Flemingu un Doneju, un kaprālis ar zīmēm ieskaidroja Flemingam, ka braucot jāturas cieši aiz armijas mašīnas. Laiks bija mazliet noskaidrojies, taču vējš vēl aizvien pūta spēcīgi un vienmērīgi.
Kad viņi atgriezās «Intel» ciematā, skaitļotāja ēkā visi logi bija apgaismoti. Divi kareivji ieveda Flemingu un Doneju iekšā. Kaufmanis sēdēja savā kabinetā pie galda ar niknumā sarauktu seju, kas atgādināja ļaunu masku. Blakus galdam neveikli mīņājās Abu.
— Ko tad tas nozīmē? — vācietis ierējās, tikko viņi ienāca. — Kādēļ jūs izbraucāt no ciemata bez atļaujas?
— Kam mums būtu jāprasa atļauja? — Doneja uzstājīgi jautāja. — Un kāpēc vispār vajadzīga atļauja apmeklēt draugus, kolēģa ģimeni?
Kaufmanis gan centās izturēt viņas ciešo skatienu, taču tas neizdevās, un viņš novērsa acis.
— Jūs paši labi zināt, ka jums nevajadzētu atstāt ciematu bez atļaujas, — viņš bramanīgi noteica.
Dūres sažņaudzis, Flemings pagājās uz priekšu.
— Paklausieties jūs, teitoņu gauleiter… — Flemings iesāka, taču Abu Zeķi aizstājās viņam priekšā.
— Pēc jums aizsūtīja tādēļ, ka lieta ļoti steidzama. Andrē sabruka, strādājot pie skaitļotāja.
— Andrē? — Flemings iesaucās un ar vienu lēcienu atradās pie durvīm. — Es aiziešu pie viņas.
— Vai viņai ļoti slikti? — Doneja pavaicāja Abu.
— Andrē ir ļoti nespēcīga. Bet, pirms viņa sabruka, skaitļotāja izvades iekārta izsniedza vēl dažus datus.
Abu paņēma no galda žūksnīti papīru un pasniedza Donejai.
Kaufmanis ieklepojās.
— Turpmāk jūs uzraudzīs rūpīgāk, — viņš brīdināja, tomēr izskatījās nedrošs un norūpējies. — Vai meitene mums ir ļoti svarīga?
— Apmēram tikpat svarīga, cik jums jūsu dzīvība. Ja viņa savu darbu nepaspēs pabeigt, arī jūs vairs ilgi nedzīvosiet.
Doneja tik tikko spēja sevi pārvarēt, lai sarunātos ar Kaufmani, tomēr, pamanījusi viņa acīs bailes, piofesore pirmo reizi aptvēra, ka vācietis nav neievainojams, iespējams pat, ka viņu varētu kaut kā iespaidot.
— Tāpēc, dieva un jūsu paša dēļ, nejaucieties mūsu darbā vairāk nekā tas nepieciešams.
Kaufmanis šaubīdamies paraudzījās uz Doneju un tad, ne vārda neteicis, aizgāja.
Andrē kaktiņš lazaretes palātā bija tumšs. Kad uz pirkstgaliem ienāca Flemings, kopēja, kas sēdēja pie aizsegtās spuldzes, piecēlās. Viņa bija sašutusi par traucējumu.
— Esiet mierīga, es viņu nemodināšu, es tikai paskatīšos.
Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņš zem plānās segas saskatīja Andrē novājējušā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tumšs plankums. Flemings pieliecās tuvāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš čukstēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.
Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:
— Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Donejai tagad ir viss vajadzīgais.
Flemings tikko saprata, ko viņa saka.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš atkal atkārtoja.
Viņš sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.
— Man ir beigas, — Andrē čukstēja, uzminējusi, ko viņš dara. Flemings atvilka savu roku.
— Nē, nav, — viņš ska]i teica. — Mums vēl atlikusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, šī skaitļotāja būvētāja tēvs, ir šeit, un viņš atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pašai.
Flemings piecēlās.
— Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, — viņš pavēlēja. — Vienreiz jūs jau tā darījāt. Šonakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnākšu un aizvedīšu jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, — viņš iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. — Šovakar jūs esat nespēcīga. Šovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es būšu kopā ar jums, es jums palīdzēšu.
Flemingam bija maz ticības, ka patiešām varētu ko darīt, taču viņš cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plaksti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmiguša cilvēka dabīgais miers.
Flemings devās projām, ar rokas mājienu paaicinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņš tai mierīgi paskaidroja:
— Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cenšas mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.
Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.
Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cenšoties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņš, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl dažas dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņš ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegojušies sargkareivji, kuriem vēl dažas stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r