— Šai vietā mēs raidījumu sākām traucēt, — viņa paskaidroja. — Es gribu, lai jūs, Kaufmani, izskaidrotu man, kā viņi uzzinājuši, ka mums ar visu to ir kāds sakars.
Kaufmanis stulbi blenza uz viņu.
— Diseldorfa, — viņš atkārtoja. — Manas mājas… mans vecais tēvs . ..
— Skaitās, ka mums esot lielisks drošības dienests, — Gambula viņam uzkliedza, — un jūs, Kauf- maņa kungs, esat atbildīgs par to.
— Mēs darījām, ko spējām, — viņš stūrgalvīgi teica.
Gambula paraustīja plecus.
— Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Tikko Donejai būs jaunā baktērija, mēs šeit būsim drošībā un varēsim piegādāt antibaktēriju arī pārējiem. Protams, ar mums izdevīgiem noteikumiem.
11
Gambula turēja doto vārdu — Donejai visus pasūtījumus piegādāja ārpus kārtas. «Intel» iespējas bija tik lielas, ka pat haoss Eiropā nekavēja tā aģentus sameklēt visus vajadzīgos materiālus un iekārtas, iesaiņot tos un ar transportlidmašīnām nogādāt Azaranā. Vēl pārsteidzošāka bija veiklība, ar kādu «Intel» atrada jaunus un spējīgus ķīmiķus, bakteriologus un nukleīnskābju molekulārās uzbūves speciālistus. Divi bija tikko beiguši studijas Cīrihē, jauna ķīmiķe ieradās no Vācijas vislielākās medikamentu rūpnīcas pētījumu daļas. Kad Doneja aprunājās ar viņiem, noskaidrojās, ka visi atbraukuši strādāt Azaranā pilnīgi brīvprātīgi un viņus kārdina ne tikdaudz lielā alga kā iespēja nodarboties ar satraucošiem zinātniskiem pētījumiem pavisam jaunā nozarē, pie tam vēl tādā pasaules daļā, kas līdz šim bija vismazāk cietusi no vētrām. Jaunajiem zinātniekiem nebija jie jausmas par «Intel» īstajiem mērķiem, ne arī par neiedomājamo katastrofu, kas, iespējams, sekos klimata izmaiņām. Ļaudis vēl aizvien cerēja, ka visļaunākais drīz vien būs pārdzīvots.
Doneja saviem jaunajiem palīgiem izskaidroja pašreizējo stāvokli, taču noklusēja hipotēzi par baktērijas izcelšanos. Viņa nodarbināja tos līdz pēdējai izturības robežai. Jaunie zinātnieki, sapratuši, cik svarīgs ir šis darbs, kļuva par profesores uzticamiem palīgiem. Kad viņi no rīta ieradās darbā, Doneja jau bija priekšā un vakarā, kad viņi noguruši devās atpūsties, profesore vēl palika strādājot. Pirmie panākumi kļuva redzami agrāk, nekā profesore bija cerējusi. Tieši desmit dienas pēc tam, kad viņi pa īstam bija ķērušies pie darba, pirmās sintezētās baktērijas uzklāja uz maza vara ekrāna un ievietoja elektronu mikroskopā. Tas bija dramatisks moments, kad Doneja, savu līdzstrādnieku ielenkta, palielinājumu vispirms nostādīja uz 500 000 reizēm, tad uz miljons reizēm un visbeidzot uz miljons un 250 000 reizēm. Te nu beidzot bija šis simetriskais daudzskaldņu veidojums ar smailēm. Un tas bija nevis kristāls, bet gan dzīva baktērija.
Profesore klusēdama ļāva saviem līdzstrādniekiem citam pēc cita apskatīt viņu radīto bezgala niecīgo būtni un dalīties kopīgajā triumfā.
Gandrīz vai bikli Doneja un viņas asistenti ar piespiešanos atgriezās īstenībā. Pagaidām šī sīkā būtne bija tikai zinātnisks kuriozs. Tagad to vajadzēja reproducēt biljonos — tādā vairumā, lai tie varētu piepildīt vienu mēģeni. Un tad šī baktērija būs jāsūta cīņā pret otru baktēriju, tās predestinēto ienaidnieku.
Dārgos nedaudzos pilienus uzpilināja uz divpadsmit dažādām barotnēm. Veselas sešas stundas nevarēja darīt neko citu kā tikai gaidīt. Nobeidzot mēģinājumu, izrādījās, ka deviņās mēģenēs baktērija nobeigusies, bet pārējās trijās sasniegusi maksimālo piesātinājumu.
No šīm trim mēģenēm antibaktēriju sāka audzēt plašākās kultūrās. Tās visas attīstījās lieliski. Bija jau pāri pusnaktij, kad Doneja nolēma izdarīt īsto pārbaudi.
Profesore paņēma no tvertnes duļķaino, ar baktēriju piesātināto jūras ūdeni mēģenē. To noslēdza ar sterilu gumijas aizbāzni. Viens no asistentiem piepildīja šļirci ar jauno kultūru un pasniedza Donejai. Viņa izdūra adatu cauri aizbāznim, un šķidrums, ieplūstot necaurredzamajā jūras ūdenī, radīja sīku virpulīti.
— Tagad atkal jāgaida, — Doneja teica. Tikai . viegli drebošā balss liecināja par sasprindzinājumu, kādu viņa pārdzīvoja. — Un tādēļ tagad iedzersim kafiju.
Viņa nevienam ārpus laboratorijas nebija stāstījusi par savu pārliecību, ka drīz kļūs redzami darba panākumi, jo baidījās riska — ja nu mēģinājumi tomēr neizdodas. Apgaismotie laboratorijas logi bija pievilkuši Abu Zeķi, un viņš ieradās laboratorijā īsi pirms mēģinājuma beigām.
— Nāciet tik iekša! — Doneja aicināja. — Jūs esat ieradies tieši laikā, lai dalītos mūsu panākumos vai arī palīdzētu mums pārdzīvot neveiksmi.
— Vai baktērija iedarbojas? — Abu Zeķi cerību pilns jautāja.
Doneja nedroši iesmējās.
— Teorijā — jā, bet, kā būs praksē, to mēs tūlīt uzzināsim.
Viņa aizgāja pie galda, uz kura sterilā termostatā bija ievietota mēģene. Doneja piesardzīgi izņēma to un pacēla pret gaismu; visi pārējie sapulcējās apkārt viņai. Apmēram divas trešdaļas ūdens bija skaidrs un dzirkstošs. Profesore turēja mēģeni paceltu uz augšu un neatlaidīgi vēroja, kā atbrīvotās gāzes pūslīši ceļas augšup.
— Baktērija atradās mēģenē tieši sešdesmit trīs minūtes, — viņa klusi teica. — Tagad izmēģināsim baktēriju tvertnē.
Nu vairs nevajadzēja domāt ne par sterilitāti, ne arī precīzu mērīšanu. Jauno kultūru no divām-mē&e- nēm ielēja tvertnē, un visi salasījās pie tvertnes, lai redzētu, kas notiks. Cits pēc cita parādījās mazi skaidra ūdens plankumiņi, uz ūdens virsmas visu laiku uzradās rāmi burbuļi, kas slinki, it kā ar apdomu pārsprāga, un tos nomainīja atkal jauni un jauni burbuļi.
— Tas ir atbrīvotais slāpeklis, — profesore teica.
— Gaisa spiediens tvertnē mainās.
Tā arī bija. Barogrāfa adata lēni, tomēr vienmērīgi virzījās augšup.
— Jūs esat to paveikusi! — iesaucās jaunā ķīmiķe.
— Mēs esam to paveikuši, — Doneja izlaboja.
— Turpmākais darbs būs tīri mehānisks. Baktērija
tikai jāražo lielā daudzumā. Un tagad mums kādu stundu jāatpūšas, pēc tam pārbaudīsim vairošanās ātrumu, kā arī temperatūras un sāls satura ietekmi uz jauno baktēriju.
Profesore palūdza Abu:
— Aizejiet pie Gambulas vai Kaufmaņa. Būtu labi, ja viņi jau sāktu plānot antibaktērijas masveida ražošanu. Pasakiet, ka rīt no rīta, pareizāk sakot, šorīt, cik agri vien iespējams, man jārunā ar vienu no viņiem.
Donejai nemaz nevajadzēja doties uz pilsētu, lai sastaptu Gambulu. «Intel» saimniece pati ieradās zinātnieces dzīvoklī tieši tad, kad Doneja ieturēja sasteigtas brokastis. Gambula paprasīja Donejai tikai norādījumus, it kā viņa būtu profesores sekretāre.
Un jau pēc stundas «Intel» īsviļņu raidītājs noraidīja veselu birumu pasūtījumu galvenajai pārvaldei Vīnē. Uz Azaranu ar lidmašīnām un kuģiem sūtīja milzīgu daudzumu ķimikāliju — fosfātus, proteīnu, aminoskābes, neņemot vērā ne to cenu, ne arī to, no kādas zemes tās nāk. Darbā pieņēma inženierus, kuriem bija jāpārrauga naftas tanku attīrīšana un sagatavošana antibaktērijas audzēšanai. Lai antibaktēriju no tiem varētu ievadīt tieši Persi- jas līcī, vajadzēja pielāgot vecās caurules un ierīkot jaunas.
Pasūtījumu saņemšanu tikai apstiprināja. Nebija ne lieku jautājumu, ne solījumu, ne atrunu. Jau tai pašā naktī Azaranā ieradās pirmās transportlidma- šīnas ar inženieriem un ķimikāliju kravu. Divas lidmašīnas aizgāja bojā spēcīgā vētrā virs Vidusjūras, trešā eksplodēja nolaižoties, jo iekļuva nelielā gaisa virpulī. Visas pārējās laimīgi sasniedza Azaranu.