— Stāvoklis Azaranā nostabilizējies. Paziņojiet to saviem priekšniekiem un informējiet viņus arī par notikušo. Paskaidrojiet, ka mēs šeit esam stāvokļa kungi un paliksim tādi arī turpmāk. Prezidents jau šorīt apspriedīsies ar saviem padomniekiem. Nabaga vīrelis! Viņš ir ļoti satraukts un iebiedēts, lomēr saprot, ka citas iespējas viņam nav un tāpēc jāsadarbojas ar mums. Jūs šai apspriedē piedalīsieties kā «Intel» pārstāvis. Šeit ir priekšlikumi, kurus jūs iesniegsiet apspriedei.
Viņa pasniedza Kaufmanim papīra lapu.
Vācietis paņēma un rūpīgi izlasīja to, brīžiem piekrītoši mādams ar galvu, it kā būtu apmierināts.
— Es vienmēr darīju visu, kas bija manos spēkos,— viņš nomurmināja. —Jūs varat paļauties uz mani arī turpmāk.
— Lieliski, — Gambula noteica, ar rokas mājienu likdama saprast, ka audience beigusies. — Tagad dodieties uz pili un instruējiet prezidenta sekretāru.
Flemingam nekad nebija bijis nekādu ilūziju par savu stāvokli Azaranā. Viņš zināja, ka patiesībā ir tikai «Intel» gūsteknis, tomēr pa īstam viņš to izjuta tikai jaunā režīma pirmajā dienā. Negribējās neko darīt, jo viņš pārāk labi zināja, ko no viņa gaida. Nebija arī neviena, ar ko parunāties. Gambula bija uzaicinājusi Abu pie sevis, un viņš bija nozudis administrācijas ēkā. Visur staigāja patruļas. Pirms brokastīm Flemings devās uz lazareti, lai apciemotu Andrē. Sargi to neatļāva, un viņš drīkstēja tikai parunāties ar Andrē kopēju, kas pastāstīja, ka meitene jūtoties mazliet sliktāk un pašlaik esot aizmigusi.
Flemings ilgi nosēdēja pie brokastu galda, nelikdamies ne zinis par rupjo, brūno maizi, augļiem un olīvām, kuras parasti pasniedza brokastīs, un dzēra tikai tasi pēc tases stipru un saldu kafiju.
Pēc tam Flemings aizstaigāja līdz Donejas laboratorijai. Sargs viņu aizdomīgi nopētīja, tomēr neaizturēja.
Doneja darbojās pie kāda no laboratorijas galdiem. Viņa izklaidīgi atņēma sveicienu un nepievērsa sevišķu uzmanību Fleminga satraukumam par Andrē veselību.
— Mēs nespējam viņai nekā palīdzēt, — Doneja nomurmināja.
Brīdi klusējusi, viņa paņēma vienu no statīvā novietotajām lielajām mēģenēm.
— Džon, apskatiet šo!
Flemings paskatījās uz mēģeni, kuiu Doneja turēja rokā. Tajā bija pelēks, daļēji necaurspīdīgs šķidrums. Kad viņa sakratīja mēģeni, tas pielipa pie mēģenes sieniņām. Šķita, ka arī visās pārējās mēģenēs ir tas pats šķidrums.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Jūras ūdens paraugi, kurus man atveda. — Doneja aprauti iesmējās. — Jāatzīst, ka «Intel» darbs noorganizēts priekšzīmīgi. Man pašai gan neļāva doties pēc paraugiem, toties izdarīja daudz vairāk, nekā es prasīju. Paraugi piegādāti ne tikai no Pērsijas līča, bet ar lidmašīnu atvesti arī no Vidusjūras/ Indijas okeāna un pat no Atlantijas rietumu daļas. Domājams, lai es varētu salīdzināt.
— Un ir atradies arī kaut kas, ko salīdzināt? — Flemings pavaicāja.
Doneja spēcīgi sakratīja mēģeni, un šķidrums tajā kļuva pilnīgi necaurspīdīgs.
— Redzat? Bet parastam jūras ūdenim jābūt, lūk, lādam — skaidram. — Viņa pasniedza Flemingam kādu citu mēģeni ar tīru jūras ūdeni.
Viņš paņēma vēl dažas no mēģenēm. Kad tās sakratīja, ūdens visās saduļķojās.
— Vai esat pārliecināta, ka Kaufmanis jūs nav piemānījis? Varbūt visi paraugi paņemti vienā vietā? — Flemings izsmējīgi jautāja.
Doneja noliedzoši pakratīja galvu.
— To Kaufmanis nekad nedarītu. Viņu taču izrīko «Intel», nevis es. Un jūs pats zināt, kāds viņš ir. Ja viņa saimnieki pavēlētu atvest ūdeni no Antarktikas, viņš izdarītu arī to. Bet paskatieties, kas notiek, ja duļķainais ūdens iekļūst skaidrā jūras ūdenī.
Doneja paņēma tīru mēģeni, ielēja mazliet skaidra ūdens un tad piepilināja divus pilienus duļķainā. Pienainie pilieni acumirklī izšķīda un pazuda. Doneja iestiprināja mēģeni statīvā, aiz kura atradās reflektors.
— Paskatieties nu!
Ūdens mēģenes lejas daļā pamazām saduļķojās, tad duļķes kāpa aizvien augstāk un augstāk, līdz viss ūdens kļuva tikpat necaurspīdīgs kā pārējās mēģenēs.
— Diez, kā tas patīk zivīm, — Flemings norūca. — Vai jums ir kāda nojausma, kas tas īsti ir?
— Baktērija. Panāciet šurp!
Flemings sekoja Donejai pie galda, kur viņa ieslēdza apgaismojumu un nostādīja fokusā mikroskopu.
— Pavērojiet šo stikliņu!
Flemings ieskatījās mikroskopā, noregulējaī asumu un tad klusu iesvilpās. Uz stikliņa vibrēja apaļš organisms. Tas auga augumā acīm redzot un tad sadalījās. Pēc kādas pusminūtes notika atkal jauna dalīšanās. Flemings pacēla galvu.
— Vai jūs zināt, no kurienes tā radusies?
Doneja neko neatbildēja. No maza termostata viņa izņēma stikliņu, kuru ievietoja otrā mikroskopā.
— Šis te ir nedzīvs eksemplārs. Nav ne mazākās līdzības ar kādu no baktēriju grupām, kuras man zināmas. Kad apskatīsiet to, redzēsiet, ka tā ir visvienkāršākais organisms. Šķiet, šai baktērijai ir tikai viena ievērojama īpašība — spēja fantastiski āti i reproducēties. — Doneja brīdi vilcinājās. — Ja tā nebūtu iesprostota mēģenē, bet tās rīcībā būtu viss okeāns, kurā vairoties… — Viņa atkal apklusa.
Flemings atgriezās pie galda un domīgi noraudzījās uz mēģenēm ar kārtīgi uzlīmētajām etiķetēm.
— Uz etiķetēm atzīmēti gandrīz visi rajoni, kuros, kā ziņo B.B.C., plosās vēji, vētras un notiek visādas citādas jaukas lietas.
— Tā ir, — Doneja piekrita, — un vienu no šiem rajoniem mēs labi pazīstam. No turienes nāk ļoti piesātināts paraugs. — Viņa uzmanīgi, it kā baidīdamās no tās, paņēma mēģeni ar uzrakstu «Minčs». — No jūras šauruma starp Skotiju un Hebridu salām.
— Un šī šauruma austrumu krastā atrodas Tor- nesa, — Flemings papildināja. — Tātad?
— Kaut kur jau tas viss ir sācies, — Doneja atbildēja. — Tai vietā, kur baktērija radusies, ūdens piesātinātība bijusi lielāka nekā vēlāk inficētajos rajonos.
Flemings, acu nenovērsis, skatījās uz viņu.
— Jums nav nekādu pierādījumu, lai varētu apgalvot, ka tieši Minčā …
Doneja papurināja galvu.
— Nē, pagaidām man to nav. Kad saņēmu ūdens paraugus, tie visi bija jau sasnieguši augstāko koncentrāciju, un es nevaru pateikt, kāda koncentrācija katram paraugam bijusi iegūšanas momentā. Lai izdarītu galīgos secinājumus, man vajadzētu saņemt
ikas un precīzas ziņas par visu šo vētru centriem, kā arī tajos iegūto ūdens paraugu tūlītējas analīzes rezultātus. Tad varbūt izdotos saskatīt kādu saka- ilbu starp meteoroloģiskajiem apstākļiem un šo baktēriju.
— Varbūt arī tad nebūtu iespējams, — Flemings iebilda. — Redziet, Madlēna, labāk neļausim pārāk lielu vaļu savai iztēlei un nekļūsim arī sentimentāli. Rīkojieties kā parasti — salīdziniet visus pieejamos datus, atlasiet faktus, izdariet secinājumus. Šeit ieslodzīti, mēs neko daudz nespējam paveikt, lai gan man šķiet, ka jūs varētu izpētīt baktērijas struktūru. Pēc tā, cik veikli «Intel» aģenti piegādāja jums ūdens paraugus no visiem okeāniem, ir puslīdz skaidrs, ka arī viņiem radušās aizdomas, ka sliktajam laikam ir kaut kādi neparasti iemesli. Manuprāt, jūs varētu pieprasīt paraugus pat no Timbuktu, nemaz jau nerunājot par tādām vietām, kur ir jūra, un pakalpīgais Kaufmanis aizsūtīs savus rokaspuišus ar smeļamajiem kausiņiem un pudelītēm tos sadabūt. Taču pagaidām mēs varam tikai uzmanīgi noklausīties visas laika ziņas, tā mēs vismaz iegūsim kādu priekšstatu par notiekošo.