— Tas mani nemaz nepārsteidz, — Doneja iesaucās. — Jūs esat savārījis neredzētu putru. Labāk atstājiet šo darbu man.
— Man likās, ka jums nav laika. Jūs taču esat aizņemta ar daudz svarīgākām lietām — jums pasaule atkal jāievirza īstajās sliedēs.
Doneja, nemaz neklausīdamās, turpināja pārbaudīt viņa uzrakstītos vienādojumus.
— Pēc vispārējā pieņēmuma ir tā, — Doneja klusi teica. — Ja Andrē asinīs vai endokrīnajos dziedzeros trūkst kāda komponenta, tad jābūt iespējai to aizvietot ar ķīmisku preparātu. Mēs tomēr nevaram būt pārliecināti, vai tieši šis ir īstais.
— Bet tam vajadzētu būt īstajam, — Flemings uzstāja. — Tā taču apgalvo mūsu elektroniskais boss.
Doneja uz brīdi iegrima pārdomās.
— Kāpēc jūs gribat to darīt, Džon? — viņa vaicāja. — Jūs vienmēr baidījāties no Andrē, vienmēr gribējāt novākt viņu no ceļa.
— Tagad es gribu, lai viņa dzīvotu!
Ar tikko manāmu smaidu Doneja vērtējoši nopētīja Flemingu.
— Tagad ejiet un pabrokastojiet, Džon. Pec tam nāciet atpakaļ. Es došu jums kādu darbu.
Abi zinātnieki strādāja pilnīgā, gandrīz instinktīvā saskaņā, rūpīgi izvairīdamies no jebkādiem morāla vai emocionāla rakstura strīdiem. Viņi runāja tikai par savu neiedomājami sarežģīto darbu, un tas turpinājās veselas desmit dienas un arī lielāko daļu nakšu. Viņi pārlaida acis ziņojumiem par gaisa spiediena paaugstināšanos un vētru samazināšanos un tūlīt pat tos atkal aizmirsa.
Tā kā Doneju mocīja priekšnojauta par iespējamu neveiksmi, viņa Flemingam nemaz nestāstīja par injekcijām Andrē, kuras bija sākusi jau pirms sintezētā preparāta galīgās pārbaudes. Viņas sirdsapziņu neapgrūtināja nekādi ētiski apsvērumi. Andi ē dzīvība tik un tā karājās mata galā.
Flemings vēl aizvien izvairījās apmeklēt slimo meiteni. Viņš iestāstīja sev, ka ies pie Andrē tikai tad, kad būs pārliecināts par iespēju izglābt viņu. Flemings zināja, ka Doneja regulāri apciemo slimnieci, taču ar nodomu atturējās pajautāt, kā Andrē jūtas.
Doneja, lai gan manīja, ka slimnieces stāvoklis uzlabojas, vēl aizvien baidījās ticēt saviem panā-, kūmiem. Tikai pēc tam, kad ārsts vispusīgi izmeklēja slimnieci un pārbaudīja kustību refleksus, Doneja uzdrošinājās vismaz pati sev atzīties, ka paveikusi gandrīz neiespējamo.
Kādu vakaru nākamajā nedēļā Flemings aizgāja uz skaitļotāja ēku. Pa daļai, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, pa daļai tāpēc, ka pie skaitļotāja viņam vajadzēja nekvalificētu palīgu, Flemings uzaicināja
šai darbā Juselu. Alga bija laba, un Jusels varēja palīdzēt Lemkai un Abu dēlam.
Kad Doneja sastapa Flemingu un Juselu pie skaitļotāja, arābs atvainojās un aizgāja, atstādams Flemingu divatā ar Doneju.
— Džon, — viņa teica, — Andrē ir šeit.
Flemings pārsteigts paskatījās uz Doneju.
— Kur?
— Tepat aiz durvīm.
Doneja pavīpsnāja par Fleminga pārsteigumu.
— Andrē ir vesela, Džon. Mums tas ir izdevies. Tagad viņai vairs nekas nedraud.
Pirmajā mirklī Donejai likās, ka Flemings vispār neko neteiks, taču viņš aizvainotā balsī pavaicāja:
— Kāpēc jūs man neko neteicāt?
— Es pati nezināju, kas tur iznāks.
Flemings izbrīnā vēroja Doneju.
— Tātad jūs izārstējāt Andrē, lai tūlīt atkal atvestu šeit — pie skaitļotāja. Cik tas viss vienkārši, it kā viss būtu jau iepriekš izdomāts un mēs būtu tikai rīks citu rokās. — Flemings nodrebinādamies novērsās. — Un kā gan mēs tagad varēsim sacensties ar skaitļotāju?
— Tagad viss paliek jūsu ziņā, — Doneja atbildēja. — Es savu darbu šeit esmu pabeigusi. Rīt lidoju atpakaļ uz mājām.
— Jūs nedrīkstat to darīt! — Flemings iesaucās. — Jūs nedrīkstat mani vienkārši pamest… Kad viņa atkal ir šeil…
Doneja vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka Flemings lūgtu palīdzību.
— Džon, — viņa laipni teica. — Jūs taču neesat mazais bērns, kas slēpjas mātes svārkos. Jūs uzskata par zinātnieku. Un Andrē ne jūs, ne ari mani nav
izmantojusi par ieroci. Mēs paši apgriezām pasauli ar kājām gaisā. Andrē to izglāba.
Doneja aizgāja pie durvīm un pamāja gaidošajai meitenei.
— Pirms manas aizlidošanas mēs vēl satiksimies, — viņa noteica.
Andrē, smaidīdama kā laimīga skolniece, ātri pienāca klāt Flemingam. Viņa gan vēl bija tieviņa un bāla, taču nemaz vairs neizskatījās pēc slimnieces. Meitene bija priecīga un kūsāja dzīves alkās, viņas skaistums bija kļuvis izsmalcinātāks. Flemings jutās aizkustināts pret paša gribu.
— Es nespēju ticēt savām acīm, ka tā esat jūs, — viņš sacīja.
— Vai jūs nepriecājaties?
— Protams, ka priecājos .. .
— Vai jums bail no manis? Es darīšu visu, ko jūs gribēsiet. Zinu tikai vienu — mums ejams viens ceļš!
— Tad brauksim projām no šejienes, — Flemings teica. Viņš pagriezās un paskatījās uz milzīgo, ma- sīvo, pelēko skaitļotāju. — Bet vispirms iznīcināsim to. Šoreiz izdarīsim to pamatīgāk nekā pagājušajā reizē. Pēc tam sameklēsim kādu mierīgu zemes stūrīti.
— Labi, — Andrē teica. — Darīsim, ka jūs vēlaties. Bet vai jūs patiešām esat visu labi pārdomājis?
Andrē paņēma Flemingu pie rokas un aizveda pie skaitļotāja.
— Es parādīšu jums to pašu, ko parādīju Gambulai. Nostājieties man blakus.
Skaitļotājs sāka dūkt. Ekrāns iemirdzējās. Tāpat kā filmā, kad noregulē projektora asumu, ēnas kļuva mazākas un asākas, attēli ieguva noteiktu apveidu un perspektīvu.
— Izskatās kā uz Mēness, — Flemings murmināja. — Nedzīvi kalni, putekļu pilnas ielejas.
— Tas nav Mēness, — Andrē čukstēja, neatraujot acu no ekrāna. — Tā ir planēta, no kuras nāca vēstījums.
— Vai jūs domājat, ka viņi mums parādīsies? — Flemings stingi vēroja dīvainās ēnas un atspulgus. — Apgaismojums izskatās gluži pārdabisks.
— Tāpēc ka viņu gaismas avots, viņu saule, izstaro zilu gaismu.
Tagad uz ekrāna pletās milzīgs līdzenums, pie apvāršņa saplūzdams kopā ar tumšajām debesīm. Priekšplānā rēgojās baismīgi, dīvaini izstiepti veidojumi, it kā nejauši novietoti, it kā līdzenuma irdenajā virsmā iegrimuši.
Flemings juta, ka viņam pa muguru sāk tekalēt skudriņas.
— Ak dievs, kas tie ir?
— Tie ir viņi, — Andrē sacīja. — Tie, kas atsūtīja vēstījumu. Tie, kuriem es esot līdziga.
— Bet viņi taču ir nedzīvi!"— Bet tūlīt Flemings pārlaboja: — Tas ir, viņi ir nekustīgi. Šķiet, ka visa viņu virsma ir cieta un blīva. Kā viņi redz?
— Acīm nebūtu nekādas jēgas. Zilā gaisma iznīcinātu visus audus un nervu šķiedras, vismaz tādas, kādas pazīstat jūs. Viņi redz savādāk, arī viņu_pārējie maņu orgāni nav tādi kā cilvēkiem, — Andrē brīdi vilcinājās, — un tādi kā man.
Attēli uz ekrāna it kā saira, sāka mirguļot, pamazām izdzisa un izgaisa.
— Un tas ir viss? — Flemings jautāja, juzdamies kā apmānīts.
Andrē pagriezās pret viņu. Uz viņas sejas spīdēja sviedru lāses, un acu zīlītes bija izpletušās milzīgas.
— Jā. — Meitene smaidīja. — Tas ir viss. Tie ir viņi. Viņi gribēja, lai mēs redzam viņu planētu. Viņi domā, ka ar to pietiks. Varbūt tas ir brīdinājums. Varbūt viņi gribēja mums parādīt, ko izdara laiks un kā izbēgt no bojā ejas. Kā kļūt tādiem kā viņi.