Viņi norunāja, ka pārmaiņus vienam vai otram jānoklausās laika ziņas, kā arī jāpieraksta visi rajoni, kurus ziņās piemin.
Un ziņu patiešām netrūka. Pēdējo ziņu dienas raidījumā dominēja laika ziņas. Pirmie orkāni Anglijas vēsturē bija atnesuši postu un nāvi lielā platībā no Penzensas līdz Vikai. Bija sapostīti augstsprieguma līniju aizsargrežģi un sagrauti piloni. Lankašīrā un Anglijas austrumos milzīgi apgabali atradās zem ūdens. Meteorologi nesolīja laika apstākļu uzlabošanos. Gaisa spiediens bija tik zems, kāds tas līdz šim dažreiz bija novērots tikai tropos.
Šīs ziņas Flemings un Doneja noklausījās kopīgi. Ne viens, ne otrs nejuta vajadzību pierakstīt šo zi-' ņojumu sīkumus vai arī pārrunāt tos. Un, kad pēkšņi no tuksneša atjoņoja traka auka, sagriežot gaisā smilšu vērpetes, un dauzīja vaļējās durvis un džink- stināja logu stiklus, tā nomāca viņus daudz smagāk un draudīgāk nekā tālā, saraustītā balss no Londonas. Lai gan vējš bija sauss un karsts, Doneja no- drebinājās.
Flemings pārslēdza uztvērēju uz īsajiem viļņiem, meklēdams vēl kādas ziņas. Ieskanējās un atkal pagaisa vārdi nesaprotamās valodās, mūzika, atkal nesaprotami vārdi, un beidzot viņš atrada meklēto — «Amerikas Balsi».
«Savienoto Valstu Laika birojs,» diktors stāstīja, «šodien brīdināja par jaunām vētrām, kas tuvojas Savienoto Valstu austrumu piekrastei. Šķiet, ka vētras būs tikpat spēcīgas kā tās, kas naktī brāzās pāri Rietumeiropai.
Amerikāņu zinātnieki domā, ka pašreizējās laika apstākļu izmaiņas var salīdzināt ar izmaiņām, kas notikušas ledus laikmeta sākumā …»
Flemings pasteidzās izslēgt uztvērēju. Doneja piecēlās.
— Ja jums ienāk prātā kāda ideja, es būšu laboratorijā, — viņa teica.
Nākamajās dienās viņi vairāk vai mazāk apzināti izvairījās viens no otra. Abi jutās gaužām nevarīgi nn ļoti apzinīgi noklausījās visus laika ziņojumus, atzīmējot apgabalus, kur plosījās vistrakākās vētras.
Visprecīzāko informāciju sniedza Boforta skalas skaitļi. Trešajā rītā, noklausījies ziņojumu par jauniem postījumiem Anglijā, Holandē, Francijā un Spānijā, Flemings ieradās Donejas laboratorijā. Doneja bija paveikusi pamatīgu darbu. Atbrīvojusi telpas vienu galu, viņa pie sienas bija piestiprinājusi lielu ziemeļu puslodes karti, kas bija nospraudīta krāsainām spraudītēm. No Gibraltāra līdz Or- kneju salām tās veidoja gandrīz nepārtrauktu joslu, taču visblīvāk sedza rajonu uz austrumiem no Heb- ridu salām.
— Sveicināts, Džon! — Doneja uzsauca Flemin- gam. — Redziet, tagad jau diezgan skaidri parādās zināma likumsakarība. Un tas vēl nav viss!
Doneja pieveda viņu pie liela galda, kas atradās pie sienas un uz kura stāvēja sarindotas pāris duču mēģeņu.
— Kaufmanim, protams, nebija laika pagādāt visus ūdens paraugus, kurus es pieprasīju, tomēr vakar vēlu vakarā saņēmu vēl desmit. Tie ir no dažādām vietām Anglijas piekrastes ūdeņos, patālu no krasta. Es viņam pieteicu, lai visus paraugus tūlīt uzvāra. Šī trakā baktērija iet bojā pie 100° Fārenheita, tāpēc uzvārītos paraugos baktēriju daudzums1 vairs nepalielinās.
Viņa ar pirkstu pieskārās kādai mēģenei.
— Tajā ir visvairāk baktēriju, un šis paraugs nāk no Obenšīras piekrastes. Protams, tas gan ir tikai nejaušs pierādījums, tomēr, manuprāt, jāņem vērā. Es jau parūpējos, lai atved Andrē.
Flemings satrūkās.
— Andrē taču ir slima, — viņš protestēja. — Viņa nevar mums palīdzēt.
— Jā, Andrē ir slima un kļūst ar katru dienu slimāka, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu pēc iespējas ātrāk. Džon, jūs taču zināt, ka neesmu cietsirdīga, tomēr Andrē ir mums jāpalīdz, ja vien tas iespējams. Un es ticu, ka viņa var mums palīdzēt.
Flemings nopūtās.
— Noteicēja jau esat jūs, tomēr man tas nepatīk.
Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar
Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja apsveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli — meitene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma šausmas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kopš pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvuši to apciemot.
Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mēģenes, pievēršot meitenes uzmanību tam, ka paraugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Minča.
— Kas ir Minčs? — Andrē jautāja.
— Jūras šaurums pie Tornesas, kur sākusies visa šī jezga, — Doneja asi teica.
— Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. — Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. — Skaitļotājam paredzēta pavisam cita programma.
— Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja šis mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!
— Skaitļotājā nav nekādas informācijas par šo baktēriju, — Andrē pastāvēja pie sava.
Flemings pienāca tuvāk.
— Varbūt tagad nav ari, — viņš domīgi sacīja.
— Bet kaut kur kaut kādā veidā šis slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?
Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.
— Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?
Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brīža viņš nolika aktu vākus sāņus un teica:
— Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, nojautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.
— Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pārtrauca viņu.
Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.
— Ko es pats esmu radījis?
— Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?
— Vairākas reizes.
— Pēc vienas no šīm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar šo baktēriju. — Andrē acis kļuva aukstas un naidīgas, viešot Flemingā izmisumu.
— Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs šo spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī nevienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs nevarat neko glābt, baktērija jūs aprīs.
Andrē balsī skanēja cilvēkam sveša rezignācija. Flemings novērsās un devās uz durvīm, izmisis līdz sirds dziļumiem.
Pāris dienu pēc šīs sastapšanās Flemings centās izvairīties no cilvēkiem. «Intel» savus gūstekņus bija apgādājis ar pirmklasīgu bibliotēku, kā arī pasūtījis zinātniskos žurnālus no visām pasaules malām. Flemings lasīja, lasīja bez jēgas, nesistemātiski, viņa smadzenes tik tikko spēja uztvert izlasīto. Visi žurnāli bija jau novecojuši, jo, līdzko sākās vētras, tika pārtrauktas visas piegādes, kas nebija vitāli svarīgas, kaut gan dažas «Intel» transportlid- mašīnas vēl aizvien kursēja starp Azaranu un Eiropu.