Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.
— Vai tiešām? — viņš nomurmināja.
Doneja nevilšus palūkojās uz meiteni.
— Es nezinu, — viņa teica. — Viņa… — Tad Doneja savaldījās. — Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit četras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.
Abi atkal paskatījās uz Andrē. Divi cilvēki, kas ar savu gribasspēku spieda meiteni paklausīt, darīt gandrīz vai neiespējamo. Vārga smaida ēna pavīdēja Andrē lūpās, un viņa piekrita.
Flemings teica Abu:
— Lūdzu, pasauciet kopēju, lai aizved Andrē atpakaļ. Nabaga bērns, viņa ir vienīgā cerība, kas mums atlikusi. Pasakiet kopējai, lai sagatavo viņu darbam rit deviņos no rīta. Mēģiniet pārliecināt kopēju, ka mēs neesam nekādi sadisti. Izskaidrojiet viņai, cik Andrē darbs mums nepieciešams. Ja gribat, mēģiniet kopēju mazliet iebaidīt, pastāstiet, ka arī viņai draud nāve, ja Andrē neizdosies paveikt šo uzdevumu.
Vai nu Abu kopēju iebaidīja, vai arī tāpat pārliecināja, bet otrā rītā viņa paklausīgi atveda Andrē uz skaitļotāju tūlīt pēc pulksten deviņiem. Kopēja paskaidroja, ka slimniece esot pārāk nespēcīga, lai pati varētu pārvietoties, tādēļ strādājot viņai jāpa- liekot slimnieku krēslā.
Skaitļotāja zālē pie Andrē atradās vienīgi Flemings. Doneja loloja pārāk maz cerību, lai spētu noskatīties, kā Andrē nopūlas; Abu palika pārvaldes telpās, lai uzmanītu, vai neierodas Kaufmanis vai arī noslēpumaini klusējošā Gambula, un tad tūlīt brīdinātu Flemingu. Ja Flemings nebūtu tik ļoti aizņemts ar baktērijas problēmu, viņu droši vien padarītu nemierīgu «Intel» vadības izturēšanās: neviens no tiem vairs nelikās zinis par gūstekņiem — viņi bija pamesti savā vaļā.
Andrē pielika drebošās rokas pie jutīgajām platēm. Skaitļotājs bija sācis dūkdams darboties jau tad, kad Andrē ieveda skaitļotāja zālē. Ekrāns kļuva gaišs tikai ļoti lēnām. Attēli parādījās gaužām miglaini un izplūduši, un pat tad, kad Flemings nolaida logiem priekšā aizkarus, telpas otrā galā nevarēja saskatīt, kas notiek uz ekrāna. Flemings vēroja, kā Andrē paceļ galvu pret ekrānu, kā krampjaini pieķeras pie platēm, it kā tās spētu iedvest viņai daļu sava spēka. Andrē pūles koncentrēties bija tiešām aizkustinošas. Pēkšņi viņas rokas atslāba. Meitene saguma, noliekdama galvu uz krūtīm. Andrē pleci drebēja, un viņa raudādama kaut ko klusi murmināja.
Flemings noliecas pie meitenes.
— Es nevaru viņus saprast. Vediet mani projām no skaitļotāja, — viņa sacīja. Un tad vēl, it kā runājot pati ar sevi, klusi piebilda: — Es negribu mirt.
Ieradās kopēja un pastūma Flemingu sāņus.
— Mis Andrē jau tā ir strādājusi pārāk ilgi, jūs nedrīkstat prasīt no viņas… — Kopēja aprāvās, satvēra krēsla atzveltni un grasījās vest Andrē projām no ekrāna.
Flemings nostājās ceļā.
-— Andrē, — viņš mierīgi teica, — mēs neviens negribam mirt, un tomēr mums visiem būs jāmirst, ja nenotiks brīnums un gaiss, kuru tagad uzsūc jūra, neatgriezīsies atmosfērā.
Andrē ar pūlēm pacēla galvu.
— Jūs mirsiet visi kopā. Tikai es viena miršu vientuļa.
Flemings mierinādams ar roku pieskārās viņas rokai. Andrē savējo atrāva.
— Neaizskariet mani! — viņa čukstēja. — Es droši vien liekos jums pretīga.
— Nē! — Flemings steigšus sacīja. — Man jūs vienmēr esat likusies skaista. Kopš… kopš tās dienas, kad mēs aizbēgām no Tornesas. Mēģiniet, lūdzu, sakopot savas domas! Vienīgi jūs varat mums palīdzēt. Es pat īsti nezinu, kas te tagad notiek. Vai visa vara vēl aizvien Gambulas rokās?
Viņš norādīja uz skaitļotāju, kura milzīgā masa pletās visapkārt viņiem, un Andrē palocīja galvu.
— Kāpēc tad viņa nekad nenāk šurp?
Andrē centās nekustēties, lai sakopotu spēkus.
— Nav nekādas vajadzības. Skaitļotājs parādīja viņai ceļu. Viņa negriezīsies atpakaļ. Ari šeit viņa vairs nenāks. Viņai vairs neko nevajag. Un es ari nevarētu viņai vairs neko parādīt. Es pati tik tikko vairs redzu. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz ekrānu. — Kad būšu mazliet atpūtusies, es atkal atgriezīšos.
Nepaprasījusi atļauju, kopēja aizstūma ratiņus. Šoreiz Flemings nestājās viņai ceļā. Viņš noraudzījās, kā viņas abas pazūd aiz izejas durvīm, un brīdi palika sastindzis stāvam tukšās telpas smagajā klusumā.
Pēkšņi Flemings salēcās. Skaitļotāja izvades rak- stāmiekārta sāka darboties. Tā klikšķēja ātri ātri, tad apklusa. No jauna sāka strādāt. Šoreiz taustiņi kustējās lēni, toties turpināja darboties. Flemings piegāja pie izvadiekārtas un paņēma jau aprakstīto garo lentu.
— īsta ķīniešu ābece, — Flemings nosprieda, pārskatījis to, — taču kaut kādi bioloģiskie dati tie ir.
Viņš aizgāja parādīt to Donejai. Pati par sevi šī iepriekšējā analīze bija tikai sīkums. Tomēr tā nozīmēja daudz. Tātad Andrē tomēr palīdzēs un Donejai
varbūt izdosies paveikt brīnumu, ja vien pietiks laika.
Kad Flemings izgāja laukā, viņam uzbruka mežonīgs vējš un gandrīz nogāza no kājām. Viņš aizelsās, un gaiss, kuru viņš aizgūtnēm tvēra, neko daudz nepalīdzēja. Saliecies, ar nodurtu galvu viņš lauzās uz priekšu sausajā, smacīgajā vējā, cauri smilšu virpuļiem uz laboratorijas durvīm. Viņa aizrautība un optimisms šķita izgaisuši. Laiks nebija nopērkams par naudu.
Trīs tūkstoš jūdžu attālumā no Azaranas pār nepieredzēta posta piemeklēto Londonu ausa diena. Nedaudzi polismeņi ar tērauda kaskām galvā stāvēja platāko ielu vidū, turēdamies pēc iespējas tālāk no ēkām. Laiku pa laikam vētras kaukoņai cauri iegaudojās ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Zinātnes ministrijas ēkas pirmā stāva nedaudzajos vēl neizsistajos un neaizbarikādētajos logos vīdēja vārga gaismiņa.
Pie papīriem apkrautā galda sēdošo četru vīriešu sejas agrā rīta pelēkajā gaismā izskatījās spokaini nogurušas. Jau vairākas stundas viņi nevarēja un nevarēja izdomāt neko konstruktīvu. Īstenībā diskusija jau bija izvērtusies par pārgurušu, saniknotu cilvēku strīdu.
Kad Osborns un premjerministra sekretārs sāka strīdēties par vakar vakarā izlemto pasākumu finansēšanu un par to, kuram departamentamjāuzņemas atbildība, parasti atturīgais Nīlsons ļāva vaļu niknumam.
— Jums gan ir brīnišķīgs talants neatlaidīgi noņemties ar birokrātiskiem sīkumiem pat tad, kad debesis jau taisās sagrūt pār mums visiem! — viņš paziņoja.
— Mēs visi esam noguruši, profesor Nīlson, — ministrs asi iebilda. — Mēs varam darīt tikai to, ko uzskatām par pareizu.
Amerikānis atvainojās.
Premjerministra sekretārs gribēja aizsmēķēt, taču, pamanījis, ka cigarešu kārbiņa tukša, nikni ielin- goja to kaktā.
— Apmēram pusei mūsu zemes vairs nav elektrības, liela dala no tās atrodas zem ūdens vai arī ieputināta sniegā, pārējo nopostījusi vētra. Cilvēki mirst ātrāk, nekā kareivji paspēj viņus aprakt. Ja jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies…
Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.
—Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser,—viņš teica. — Lidlauka kurjers nupat atnesa.
Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.