Runājot viņam ienāca prātā, ka tas viss ir gaužām neticami. Diez vai tam noticētu pat magnetofona lente. Vēl labu laiku viņš turēja rokā klausuli, nezin kāpēc gaidīdams kādu atbildi.
Taču nekādas atbildes nebija, atskanēja vienīgi klikšķis, savienojumam automātiski izbeidzoties. Menčiks pakāra klusējošo klausuli un nopūtās. Cik maz tas viņu apmierināja!
Menčiks domāja, ka pēc dažām minūtēm viņu izsauks Vašingtona, ka tuvākajās stundās viņam zvanīs bieži, tāpēc no tālruņa neatgāja. Taču neviens viņam nezvanīja. Menčiks nezināja, ka viņa ierosinātais process ir automātisks, ka saceltā trauksme «Meža ugunsgrēks» tagad attīstīsies pēc noteikta plāna un vismaz nākamo divpadsmit stundu laikā nebūs atsaucama.
Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad pa valsts sevišķi slepeno šifrēto sakaru kabeļiem aiztikšķēja šāds ziņojums:
SAVIENOTS PILNĪGI SLEPENI
KODS SĀDS
ĶBKL 9/9/234/435/6778/90 SŪT KOORDINĀTES DELTA 8997
ZIŅOJUMS SĀDS
IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ATKĀRTOJUMS IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ADRESĀTU KOORDINĀTES NASA /ARMIJAS MEDICĪNISKAIS DIENESTS NACIONĀLĀS DROSIBAS PADOMES TAKT GR. REŽĪMS STĀJAS SPĒKĀ TOLĪT.
PAPILDU NORĀDĪJUMI ŠĀDI
PRESEI NEIZPAUST IESPĒJAMA DIREKTĪVA 7-L2
TRAUKSMES STĀVOKLIS LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM ZIŅOJUMA BEIGAS
ATVIENOTS
Tā bija automātiskā kablogramma. Viss tajā minētais, ieskaitot arī norādījumu par presi un direktīvas 7—12 iespējamību, bija jau iepriekš paredzēts tieši tādam gadījumam kā Menčika izsaukums.
Piecas minūtes vēlāk sekoja vēl viena kablogramma, kurā bija nosaukti grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi:
SAVIENOTS
PILNĪGI SLEPENI
KODS SĀDS
ĶBKL 9/9/234/435/6778/900
ZIŅOJUMS SĀDS
ZEMĀK MINĒTAJIEM ASV VĪRIEŠU KĀRTAS PILSOŅIEM TIEK PIESĶIRTS ZET KAPA STATUSS. PILNĪGAS SLEPENĪBAS GARANTIJA NODROŠINĀTA IEPRIEKŠ. SO PILSOŅU VĀRDI IR +
STOUNS, DZEREMIJS -81
LĪVITS, PĪTERS - -04 *
BĀRTONS, ČĀRLZS -L51 KRISTJANSENKRIKSVITROT SO RINDU SVĪTROT LASĪT ŠĀDI
KĒRKS, KRISTJANS -142
HOLS. MARKS -L77
NOSACĪT ŠIM PERSONĀM ZET KAPA
STATUSU LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM
ZIŅOJUMA BEIGAS ZIŅOJUMA BEIGAS
Teorētiski ari šī kablogramma bija pilnīgi automātiska; tās mērķis bija nosaukt piecus cilvēkus, kuriem tiek piešķirts Zet Kapa statuss (tā šifrēti apzīmēja sevišķu pilnvaru statusu). Bet, kā par nelaimi,
mašīna vienu vārdu iespieda nepareizi un pēc tam neatkārtoja visu ziņojumu. (Parasti, ja kāds no slepenās sakaru līnijas teletaipiem lielāku vai mazāku ziņojuma daļu nodrukāja nepareizi, viss ziņojums tika nodrukāts atkārtoti vai arī ESM to nolasīja vēlreiz, lai konstatētu, kā ziņojumam jāskan pareizi.)
Tāpēc šī kablogramma bija jāuzskata par apšaubāmu. Vašingtonā un vēl kur citur tika pieaicināti ESM speciālisti pārbaudīt tās pareizību ar tā saukto ačgārno izsekošanu. Vašingtonas speciālisti izteica nopietnas bažas par kablogrammas ticamību, jo teletaips bija ielaidis arī citas, sīkākas kļūdas, piemēram, «1» vietā nodrukājis «L».
Iznākums bija tāds, ka diviem pirmajiem sarakstā minētajiem atļaujas izsniedza, bet pārējiem tās neizsniedza, kamēr nebūs saņemts apstiprinājums.
Elisona Stouna bija nogurusi. Viņa un viņas vīrs, Stenforda universitātes bakterioloģijas katedras vadītājs, savā mājā uzkalnā, no kura bija pārredzama visa universitātes pilsētiņa, bija uzņēmuši ciemiņus, piecpadsmit laulātus pārus, un visi bija palikuši līdz vēlai naktij. Misis Stounu tas kaitināja: viņa bija uzaugusi Vašingtonas oficiālajās aprindās, kur otrā kafijas tase, uzsvērti piedāvāta bez konjaka, tika uzskatīta par signālu, ka laiks doties mājās. Diemžēl, viņa domāja, zinātnieki labo toni neievēro. Otro kafijas tasi viņa bija pasniegusi pirms vairākām stundām, bet visi ciemiņi vēl sēdēja.
īsi pirms vieniem atskanēja ārdurvju zvans. Durvis atvērusi, viņa pārsteigta ieraudzīja nakts melnumā stāvam divas militārpersonas. Viņai šie cilvēki likās samulsuši un satraukti, un viņa nosprieda, ka tie ir apmaldījušies; šajos savrupmāju rajonos naktī mašīnas maldījās bieži.
— Ar ko varu palīdzēt?
— Atvainojiet par traucējumu, kundze, — pieklājīgi teica viens no viņiem.—Vai šeit dzīvo doktors Džeremijs Stouns?
— Jā, — viņa atbildēja mazliet neapmierināti. — Dzīvo.
Viņa paskatījās tiem garām uz braucamo ceļu. Tur bija piestājusi olīvzaļa armijas mašīna. Pie tās stāvēja vēl viens, un likās, ka viņš kaut ko tur rokā.
— Vai tam cilvēkam ir ierocis? — misis Stouna jautāja.
— Kundze, es jūs lūdzu, mums tūlīt jāsatiek doktors Stouns.
Tas viss likās savādi, un viņai sametās bail. Pārlaidusi acis mājas priekšas mauriņam, viņa ieraudzīja vēl vienu, ceturto cilvēku, kas, skatīdamies iekšā pa logu, tuvojās mājai. Blāvajā gaismā, kas nāca no logiem, misis Stouna skaidri saskatīja viņam rokās šauteni.
— Kas te notiek?
— Kundze, mēs negribam traucēt jūsu viesus. Lūdzu, ataiciniet doktoru Stounu.
— Es nezinu, vai…
— Citādi mums būs jāiet pašiem.
Misis Stouna mazliet vilcinājās, tad sacīja:
— Brīdi uzgaidiet.
Viņa pakāpās soli atpakaļ un gribēja aizvērt durvis, bet viens armijas vīrs jau bija ielavījies priekšnamā. Viņš stāvēja pie durvīm taisns un gaužām pieklājīgs, cepuri rokā turēdams.
— Es pagaidīšu šeit, kundze, — viņš teica un pat pasmaidīja.
Viņa atgriezās viesību istabā, mēģinādama izlikties, ka nekas nav noticis. Viesi joprojām runāja un smēja; istabā valdīja troksnis, gaiss bija stipri piesmēķēts. Džeremiju viņa atrada kaktā diskutējam par
pēdējiem nemieriem. Viņa piedūrās vīram pie pleca, un viņš atvainodamies atstāja viesu pulciņu.
— Es zinu, tev liksies savādi, — viņa sacīja, — bet priekšnamā ir kaut kāds armijas vīrs un ārā pie durvīm vēl viens, un ap māju staigā vēl divi ar ieročiem. Gribot tevi satikt.
Vienu mirkli Stouns izskatījās pārsteigts, bet tad saprotoši pamāja ar galvu.
— Tūlīt nokārtošu, — viņš teica. Misis Stounu šāda izturēšanās darīja piktu; gandrīz vai likās, ka viņš šo apciemojumu ir gaidījis.
— Ja jau tev tas bija zināms, varēji gan pateikt…
— Nedrīkstēju, — viņš teica. — Vēlāk izskaidrošu.
Viņš izgāja priekšnamā, kur viņu gaidīja virsnieks.
Elisona gāja vīram līdzi. Stouns sacīja:
— Esmu doktors Stouns.
— Kapteinis Mortons, — armijas vīrs teica, roku nesniegdams. — Ir ugunsgrēks, ser.
— Skaidrs, — Stouns sacīja. Viņš paskatījās uz savu smokingu. — Vai pārģērbties paspēšu?
— Baidos, ser, ka nepaspēsit.
Elisonai par lielu pārsteigumu, viņas vīrs mierīgi palocīja galvu.
— Skaidrs.
Viņš pagriezās uz viņas pusi un teica:
— Man jāaizbrauc.
Viņa seja nepauda itin neko, un Elisonai likās, ka viņa redz murgus. Nereāla likās pat viņa seja, kamēr viņš runāja. Elisona bija apjukusi un izbijusies.