— Kad tu būsi atpakaļ?
— Nezinu. Pēc nedēļas vai divām. Varbūt vajadzēs vēl ilgāk.
Viņa centās valdīt pār savu balsi, bet apjukums neļāva.
— Ko tas nozīmē? Vai tu esi arestēts?
— Nē, — Džeremijs teica, viegli pasmaidīdams.
— Nekā tamlīdzīga. Vai tu neatvainotos viesiem manā vietā?
— Bet šautenes …
— Misis Stouna, — virsnieks viņu pārtrauca,
— mums uzdots jūsu vīru apsargāt. Kopš šī brīža ar viņu nekas nedrīkst atgadīties.
— Tā tas ir, — teica Stouns. — Redzi, esmu pēkšņi kļuvis par svarīgu personu.
Viņš vēlreiz savādi, māksloti pasmaidīja un noskūpstīja Elisonu. Un viņa nepaguva aptvert, kas notiek, kad vīrs jau gāja ārā. Katrs savā pusē viņam līdzi soļoja kapteinis Mortons un tas otrais. Ar šauteni bruņotais, ne vārda neteicis, ieņēma vietu viņiem aiz muguras; cilvēks pie automobiļa atdeva godu un atvēra durvis.
Pēc tam iedegās automobiļa ugunis, durvis aizcirtās, automobilis atpakaļgājienā iegriezās piebraucamajā ceļā, apgriezās un izzuda nakts tumsā. Misis Stouna vēl aizvien stāvēja durvīs, kad pie viņas iznāca kāds no viesiem un jautāja:
— Elisona, vai jums kas kaiš?
Viņa atskatījās un atrada sevī spēku ar smaidu atbildēt:
— Nē, nekas. Džeremijam bija steidzīgi jāaizbrauc. Izsauca uz laboratoriju: atkal kāds no viņa vēlīnajiem eksperimentiem sagājis grīstē.
Viesis pašūpoja galvu un sacīja:
— 2ēl gan. Tik burvīgas viesības.
Stouns sēdēja automobilī, atgāzies pret atzveltni, un cieši pētīja apkārtējos. No viņu sejām joprojām nevarēja neko nolasīt.
— Kas jums man jānodod? — viņš vaicāja.
— Jānodod, ser?
— Jā, velns parāvis. Ko jums iedeva? Viņiem taču bija kaut kas jādod līdzi.
— Ak, jā, ser.
Viņam pasniedza plānus, brūnus vākus, uz kuriem ar šablonu bija uzkrāsots: «PROGRAMMA «SMELTNIS». ĪSAS ZIŅAS».
— Un vairak neko? — Stouns jautaja.
— Neko, ser.
Stouns nopūtās. Ne par kādu programmu «Smel- tnis» viņš nebija dzirdējis; «īsās ziņas» būs rūpīgi jāizstudē. Automobilī lasīt nevarēja, bija pārāk tumšs, bet lasīšanai laika būs arī vēlāk, lidmašīnā. Viņš sāka pārcilāt atmiņā pēdējos piecos gados pieredzēto, sākot ar diezgan neparasto simpoziju Longailendas salā un diezgan neparasto maza auguma angli, kurš tajā lasīja referātu un ar kuru faktiski arī viss sākās.
1962. gada vasarā Desmitajā bioloģiskajā simpozijā Koldspringharborā, Longailendas salā, angļu bio- fiziķis Dž. Meriks nolasīja referātu «Bioloģisko kontaktu biežumi saskaņā ar sugu veidošanās varbūtībām». Meriks bija dumpīgs zinātnieks, kas neatzina autoritātes un bija iemantojis ne sevišķi skaidri domājoša cilvēka reputāciju. Tas, ka viņš bija nesen šķīries no sievas un uz simpoziju paņēmis līdzi glītu, blondu sekretāri, šādu reputāciju tikai stiprināja. Nekāda nopietna diskusija Merika referātam nesekoja, par viņa idejām, kas bija īsi rezumētas referāta beigās, ieinteresējās tikai retais.
«Jāsecina, ka pirmo kontaktu ar ārpuszemes dzīvību nosaka mums pazīstamās sugu veidošanās varbūtības. Nav apstrīdams fakts, ka sarežģītu organismu uz Zemes ir maz, turpretim vienkārši organismi ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Pastāv miljoniem baktēriju sugu un tūkstošiem kukaiņu sugu,
bet primātu sugu ir pavisam nedaudz un cilvēkveidīgo pērtiķu sugu — tikai četras. Cilvēks pārstāvēts ar vienu vienīgu sugu.
Analoģiska likumsakarība izpaužas arī attiecībā uz atsevišķu sugu organismu skaitu. Vienkāršas būtnes ir sastopamas daudz biežāk nekā sarežģīti organismi. Uz Zemes ir trīs miljardi cilvēku, bet tas mums var likties ļoti daudz tikai tik ilgi, kamēr neatceramies, ka lielā kolbā saiet desmit vai pat simt reižu lielāks skaits baktēriju.
Visi pieejamie dati par dzīvības izcelšanos norāda uz evolucionāru attīstību no vienkāršām dzīvības formām uz sarežģītām. Tā tas ir uz Zemes. Iespējams, tā tas ir arī Visumā. Šeplijs, Me- rovs un citi ir aprēķinājuši apdzīvojamo planetāro sistēmu skaitu tuvējā Visuma daļā. Mani aprēķini, kurus minēju šajā referātā, skar dažādu organismu relatīvo sastopamību visā Visumā.
Mans mērķis bija noteikt cilvēka un citu dzīvības formu kontakta varbūtību. Un tā ir šāda:
Dzīvības forma Saskares varbūtība
Vienšūņi vai vēl mazāki organismi
(kaila ģenētiskā informācija) 0,7840
Vienkāršie daudzšūņi 0,1940
Sarežģīti daudzšūņi bez koordinētas
centrālās nervu sistēmas 0,0140
Sarežģīti daudzšūņi ar integrētām orgānu sistēmām, ieskaitot nervu sistēmu 0,0078 Daudzšūņi ar sarežģītu nervu sistēmu, kura spēj pārstrādāt 7+ datus (cilvēka spējas) 0,0002
1,0000
Visi šie apsvērumi liek man pieņemt, ka cilvēka pirmā saskare ar ārpuszemes dzīvību būs kontakts
ar organismiem, kuri ir aptuveni vai pat pilnīgi līdzīgf Zemes baktērijām vai vīrusiem. Ja atceramies, ka 3 procentiem no visām Zemes baktērijām piemīt spēja iedarboties uz cilvēku vairāk vai mazāk kaitīgi, tad šāda kontakta sekas nevar nesatraukt.»
Tālāk Meriks pats izteica varbūtību, ka pirmā saskare varētu būt ar kādu sērgu, ko šurp atvestu pirmie uz Mēness izkāpušie cilvēki. Klātesošos zinātniekus šī doma uzjautrināja.
Viens no nedaudzajiem, kuri to uzņēma nopietni, bija Džeremijs Stouns. Trīsdesmit sešus gadus vecais Stouns laikam gan bija visslavenākais no tāgada simpozija dalībniekiem. Nu jau sesto gadu viņš bija Stenforda universitātes bakterioloģijas profesors, un viņam tikko kā bija piešķirta Nobela prēmija.
Stouna zinātniskais veikums, pat ja neskaita eksperimentu sēriju, kura izpelnījās Nobeļa prēmiju, ir pārsteidzošs. 1955. gadā viņš pirmais lietoja īpašu metodi, kā kultūrā saskaitīt baktērijas. 1957. gadā viņš izstrādāja kādu tīras suspensijas iegūšanas metodi. 1960. gadā Stouns publicēja principiāli jaunu teoriju par E. coli un 5. tabuli operonu darbību un ieguva datus, kuri deva iespēju spriest par induktoru un represoru molekulu fizikālo dabu. Viņa 1958. gadā publicētais darbs par vīrusu lineārajām pārvērtībām pavēra plašu ceļu jaunajiem pētījumu virzieniem, kuros sevišķi rosīgi strādāja Parīzes Pastēra institūta zinātnieki, kas vēlāk, 1966. gadā, par to saņēma Nobeļa prēmiju.
Stounam pašam Nobeļa prēmiju piešķīra 1961. gadā. Prēmiju izpelnījās viņa pētījums par baktēriju atpa- kaļvērstajām mutācijām. So pētījumu viņš bija paveicis brīvajā laikā divdesmit sešu gadu vecumā, būdams tieslietu students Mičiganas štata universitātē.
Tas, ka Nobeļa prēmijai atbilstoša vēriena darbu Stouns bija uzrakstījis, studēdams tieslietas, droši vien raksturo viņa personību visspilgtāk, jo te izpaudās viņa interešu dziļums un plašums. Kāds draugs par viņu reiz teica: «Džeremijs zina visu, bet ar pārējo viņš aizraujas.» Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu palaikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.