Visi šie pētījumi bija lielā mērā teorētiski, un tos veica diezgan pazīstami zinātnieki. Uzņemšana Perspektīvās pētniecības programmu sarakstā nozīmēja īpašu, privileģētu stāvokli un garantēja naudas līdzekļus tehnikas iegādei un turpmākai eksperimentu paplašināšanai.
Un, kad Stouna komiteja iesniedza «Dzīvības analīzes metodikas» pirmprojektu, kur bija sīki aprakstīts, kā izpētīt jebkuru dzīvu būtni, Aizsardzības ministrija tūlīt piešķīra 22 miljonus dolāru speciālas izolētas laboratorijas būvēšanai. (Uzskatīja, ka šī palielā summa attaisnosies, jo Stouna programma solīja datus, kuri var noderēt arī citiem jau uzsāktiem pētījumiem. 1965. gadā visas nozares, kuras saistītas ,ar sterilitāti un mikroorganismu ievazāšanu, bija ļoti aktuālas. Piemēram, NASA būvēja «Mēness apceļotāju saņemšanas laboratoriju» — pret visām nejaušībām nodrošinātu zinātnisko kompleksu, kur pārbaudīt, vai «Apollo» kosmonauti nav pārveduši no Mēness cilvēkam kaitīgas baktērijas vai vīrusus. Bija paredzēts katru, kas atgriezies no Mēness, turēt šeit karantēnā trīs nedēļas, kamēr tiks pabeigta dezinfekcija. Svarīga bija arī Nacionālajā veselības aizsardzības institūtā Betesdā risinātā problēma, kā radīt rūpnīcu «tīros cehus», kur putekļu un baktēriju daudzums nekad nepārsniegtu kaut kādu minimumu, un kā radīt «sterilās kameras». Domāja, ka aseptiskām vidēm, «dzīvības salām» un sterilitātes uzturēšanas sistēmām nākotnē būs liela nozīme, un Stounam piešķirtos līdzekļus uzskatīja par drošu ieguldījumu visos šajos darba laukos.)
Tiklīdz bija atvēlēta nauda, straujā tempā sākās būvdarbi. Rezultātā 1966. gadā Fletrokā, Nevadas štatā, tika uzbūvēta laboratorija «Meža ugunsgrēks». Tās izprojektēšanu uzticēja kompānijas «General Dy- namics» Elektrisko kuģu nodaļas konstruktoriem, kas bija uzkrājuši prāvu pieredzi, projektēdami dzīvojamās telpas atomzemūdenēm, kurās cilvēkiem jādzīvo un jāstrādā daudzus mēnešus no vietas.
Laboratorija tika iecerēta kā konusveida apakšzemes būve ar pieciem stāviem. Katrs stāvs jeb līmenis bija apaļš, bet pa centru gāja serde, kur atradās kabeļi, cauruļvadi un lifti. Katrs nākamais, dziļākais līmenis bija sterilāks nekā iepriekšējais: pirmais līmenis— pavisam nesterils, otrais — mēreni sterils, trešais — stipri sterils, un tā tālāk. Pāriešanu no līmeņa uz līmeni stingri kontrolēja; pacelties augstāk vai nolaisties zemāk personāls drīkstēja, tikai izgājis dezinfekcijas un karantēnas procedūras.
Kad laboratorija bija pabeigta, atlika vienīgi sakomplektēt zinātnieku grupu, kas trauksmes «Meža ugunsgrēks» gadījumā varētu izpētīt jebkādu svešu organismu. Apsverot vairākus iespējamos grupas sastāva variantus, tika izraudzīti pieci vīri, Džeremiju Stounu pašu ieskaitot. Sie pieci bija ar mieru, ka bioloģiskas trauksmes gadījumā viņus nekavējoties mobilizē.
Nebija vēl pagājuši ne divi gadi pēc vēstules prezidentam, kad Stouns jau varēja ar gandarījumu konstatēt, ka viņa valstij «ir iespējas izpētīt un apkarot jebkādu nepazīstamu bioloģisko aģentu». Atklātībā Stouns izteicās, ka par šādu Vašingtonas atsaucību un viņa ideju ieviešanas operativitāti esot visai iepriecināts. Turpretī konfidenciālās sarunās ar draugiem viņš bažīgi atzinās, ka tas nācis gandrīz vai pārāk viegli, ka Vašingtona viņa plāniem piekritusi aizdomīgi ātri.
Vai gan viņš varēja zināt šīs atsaucības īstos iemeslus, to, ka daudziem valstsvīriem ir pavisam reāla interese par šo problēmu! Līdz tai naktij, kad viņš pameta savus ciemiņus un aizbrauca zilajā armijas limuzīnā, par programmu «Smeltnis» viņam nebija ne jausmas.
— Ser, ta ir visātrākā, kādu mēs varējām dabūt, — teica armijas vīrs, norādīdams uz lidmašīnu «Boeing 727».
Stouns iekāpa un gandrīz nespēja ticēt savām acīm. Milzīgais gaisa kuģis bija pavisam tukšs; cauri visam salonam stiepās vienīgi neaizņemtu krēslu taisnās rindas.
— Ja vēlaties, sēdiet pirmajā klasē, — armijas vīrs, viegli pasmaidīdams, sacīja. — Mums viss viens.
Mirkli vēlāk viņš jau bija prom, un viņu nomainīja nevis smaidoša stjuarte, bet gan bargs jauneklis no kara policijas ar pistoli pie sāna. Taisns kā svece viņš stāvēja pie durvīm. Sāka darboties dzinēji, un nakts klusumā ieurbās to sinilkstoņa.
Stouns atlaidās krēslā, nolika sev priekšā vākus ar materiāliem par programmu «Smeltnis» un sāka lasīt. Izrādījās, ka tā ir burvīga lasāmviela; Stouns tai pārskrēja aizgūtnēm, un sargs droši vien nodomāja, ka viņa pasažieris savus materiālus tikai tāpat šķirsta. Bet Stouns izlasīja katru vārdu.
«Smeltnis» bija ģenerālmajora Tomasa Spārksa garabērns. Spārkss, Armijas medicīniskā dienesta Ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu pārvaldes priekšnieks, vadīja pētījumus par šiem līdzekļiem Fortdet- rikā (Merilendas štats), Hārlejā (Indiānas štats) un Dagvejā (Jūtas štats). Stouns ar Spārksu bija ticies vienu vai divas reizes un atcerējās, ka viņš ir rāmas dabas, nēsā brilles un nepavisam nelīdzinās cilvēkiem, kādus pierasts redzēt šādos amatos.
Lasīdams tālāk, Stouns uzzināja, ka vienošanās par pavadoņu «Smeltnis» projektēšanu noslēgta ar Kalifornijas Tehniskā institūta reaktīvo dzinēju laboratoriju Pasadīnā 1963. gadā. Tika paziņots, ka programmas «Smeltnis» mērķis ir savākt visus organismus, kādi vien eksistē «tuvējā kosmosā» — Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Taču, skaidru valodu runājot, tā bija armijas programma, kaut arī to finansēja Nacionālā aviācijas un kosmiskās telpas pētniecības pārvalde (NASA) — it kā civila organizācija. Faktiski NASA bija valdības iestāde, kas stipri noslogota ar militāriem pasūtījumiem; 43 procenti no tās līgumdarbiem 1963. gadā bija slepeni.
Formāli reaktīvo dzinēju laboratorija projektēja pavadoni, kuru varētu ievadīt atmosfēras augšējos, stipri retinātajos slāņos, lai savāktu no turienes mikroorganismus un putekļus pētniecības vajadzībām. Apgalvoja, ka šī programma ir tīri zinātniska un iecerēta gandrīz vai vienīgi . iņkāres apmierināšanai, tāpēc tai piekrita visi šajā nozarē strādājošie zinātnieki.
Īstenībā mērķi bija pavisam citi.
«Smeltnis» bija domāts tādu jaunu dzīvības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fortdetrikai; īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai.
Fortdetrika — nekārtīgi izvietotu ēku grupa Meri- lendas štatā — bija uzbūvēta speciāli ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu izstrādāšanas darbiem. Ar savu 500 hektāru lielo platību un šeit savāktajām iekārtām un aparātiem 100 miljonu dolāru kopvērtībā tā bija viens no vislielākajiem pētniecības kompleksiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Tikai 15 procenti no šeit iegūtajiem datiem tika publicēti atklātos zinātniskajos žurnālos; pārējie pētījumi bija slepeni, tāpat kā visi ziņojumi no Hārlejas un Dagvejas. Hārleja bija ultraslepena iestāde, kas nodarbojās lielākoties ar vīrusiem. Pēdējos desmit gados te bija izveidots daudz jaunu vīrusu — sākot ar celmu, kura šifrētais nosaukums bija «Carrie Nation» (izraisa caureju), un beidzot ar celmu «Arnold» (izraisa kloniskos krampjus un nāvi). Dagvejas izmēģinājumu poligons Jūtas štatā bija lielāks nekā viss Rodailendas štats, un galvenokārt tajā pārbaudīja «Tabun», «Sklar» un «Kuff-11» tipa indīgās gāzes.