Stouns zināja, ka tikai nedaudziem amerikāņiem ir priekšstats par to, cik pla*ši izvērsušies ASV pētījumi
ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu laukā. Valdības kopējie izdevumi ĶBKL izstrādāšanai pārsniedza pusmiljardu dolāru gadā. Lielākā daļa no šīs summas tika atvēlēta tādiem akadēmiskiem centriem kā Džona Hopkinsa universitāte Pensilvānijas štatā un Čikāgas universitāte, kur kaujas līdzekļu pētījumi līgumos tika maskēti ar neskaidriem formulējumiem. Gadījās arī, ka formulējumi bija pavisam skaidri. Piemēram, Džona ITopkinsa universitātes programmā bija paredzēts apkopot, salīdzināt un novērtēt «pētījumus par reāli sastopamajām un potenciāli iespējamajām ievainojumu formām un slimībām, pētījumus par slimībām, kurām var būt nozīme bioloģisko kaujas līdzekļu izstrādāšanā, un novērojumus par dažām ķīmiskām un imunoloģiskām reakcijām uz dažiem toksoīdiem un vakcīnām».
Pēdējos astoņos gados atklātajā zinātniskajā presē nebija publicēts neviens no Džona Hopkinsa universitātes pētījumiem. Atsevišķi rezultāti, kas bija iegūti dažās citās universitātēs, piemēram, Čikāgas un Los- andželosas, vienu otru reizi bija nopublicēti, taču militārais resors šīs fragmentārās publikācijas uzskatīja par izmēģinājuma baloniem, kam jādemonstrē kārtējo pētījumu paraugi, lai iebiedētu vērotājus ārzemēs. Klasisks piemērs bija Tendrona un piecu citu autoru raksts «Pētījumi par kādu toksīnu, kas, absorbēdamies caur ādu, ātri aptur oksidatīvo fosforilēšanos». Tajā tika aprakstīta kāda vārdā nenosaukta inde, kas uzsūcas caur ādu un varētu nogalināt cilvēku nepilnā minūtē. B5igās tika piebilsts, ka salīdzinājumā ar citām pēdējos gados izstrādātajām indēm tas vēl ir samērā sīks sasniegums.
Varētu domāt — ja jau šai nolūkā tiek izlietots tik daudz naudas un spēku, acīmredzot gadu no gada parādās aizvien jauni, aizvien nāvīgāki ķīmisko un bioloģisko ieroču veidi. Taču laikā no 1961. līdz 1965.
gadam tā nenotika, un senāta apakškomisija militārās gatavības jautājumos jau 1961. gadā secināja, ka šai laukā «tradicionālās pētniecības metodes nav pilnīgi attaisnojušās» un ka būtu jāpaver «jauni ceļi un jaunas zinātniskās pieejas».
Tieši tas arī bija padomā ģenerālmajoram Tomasam Spārksam, kad viņš ierosināja īstenot programmu «Smeltnis».
Pēc programmas «Smeltnis» galīgā varianta, orbītā ap Zemi bija jāievada septiņpadsmit pavadoņi, lai tie savāktu un nogādātu uz Zemes turienes mikroorganismus. Stouns izlasīja īsos pārskatus par jau notikušajiem lidojumiem.
«Smeltnis I» bija apzeltīts konusveida pavadonis, kas pilnā aprīkojumā svēra apmēram 17 kilogramu. To palaida 1966. gada 12. martā no Vandenbergas kara aviācijas bāzes Purisimā, Kalifornijas štatā. Pretēji Kenedija zemesragam, no kurienes pavadoņus palaiž rietumu virzienā. Vandenbergu izmanto pavadoņu ievadīšanai austrumu virziena orbītās. Vandenbergai bija tā priekšrocība, ka tur visu vieglāk paturēt slepenībā.
Sešas dienas «Smeltnis I» riņķoja pa orbītu ap Zemi, pēc tam to laida zemē. Pavadonis laimīgi nokrita kādā purvā netālu no Atinzas Džordžijas štatā. Diemžēl tajā atrada tikai parastos Zemes mikroorganismus.
«Smeltnis II», atgriezdamies atmosfēras blīvajos slāņos, sadega — bija radušies kaut kādi traucējumi aparatūras darbībā. Tāpat sadega «Smeltnis III», kaut arī tam bija jauna tipa siltumizolācija, kas sastāvēja no pamīšus izvietotām plastmasas un volframa kārtām.
«Smeltni IV» nebojātu atguva no Indijas okeāna ūdeņiem, bet «Smeltni V» — no Apalaču pakājes, taču ne vienā, ne otrā nekādu principiāli jaunu mikroor
ganismu nebija: konteineri bija savākuši vienīgi nekaitīgas 5. Albus pasugas, kas parasti sastopamas arī normālas cilvēka ādas mikroflorā. Sakarā ar šīm neveiksmēm tika pilnveidotas pavadoņu pirmsstarta sterilizēšanas procedūras. .
«Smeltni VI» palaida 1967. gada pirmajā dienā. Tajā bija iemiesotas visas jaunās atziņas, kuras bija devuši iepriekšējie starti. Uz šo uzlaboto pavadoni lika lielas cerības. Pēc vienpadsmit dienām tas nolaidās Indijā, netālu no Bombejas. Pavadoni atgūt pilnīgā slepenībā tika nosūtīta 34. aviodesanta divīzija, kas tobrīd bija dislocēta Evrē, pie Parīzes. Vienmēr, kad tika palaists kāds kosmisks objekts, šī divīzija atradās trauksmes stāvoklī, gatava veikt operāciju «Krūmi» — plānu, kas sākotnēji bija izstrādāts, lai segtu un atgūtu pilotējamo kuģi «Mercury» vai «Gemini», ja tam būtu jānolaižas Padomju Savienībā vai kādā citā Eiropas sociālistiskajā valstī.
«Smeltni VI» atguva bez starpgadījumiem. Tā konteinerā atrada nepazīstamus vienšūņus; šiem organismiem bija kokobaciļu forma, tie bija gramnegatīvi un reaģēja uz koagulāzi un triokināzi. Taču izrādījās, ka tie nespēj neko nodarīt nevienai dzīvai būtnei, izņemot mājas vistas, kam tie izraisa vieglu savār- gumu, kas pāriet pēc četrām dienām.
Fortdetrikā jau sāka zust cerības, ka ar programmas «Smeltnis» palīdzību izdosies iegūt kādu noderīgu patogēnu. Un tomēr drīz pēc «Smeltņa VI» tika palaists «Smeltnis VII». Palaišanas datumu neizpauž, bet domājams, ka tas noticis 1967. gada 5. februārī. «Smeltnis VII» tūlīt iegāja paredzētajā orbītā ar apogeju 508 kilometri no Zemes un perigeju 358 kilometri. Orbītā pavadonis palika divarpus dienas. Tad pēkšņi nezināmu cēloņu dēļ tā orbīta novirzījās no uzdotajiem raksturlielumiem, un tika nolemts dot radiokomandu laisties lejā.
Paredzamā nolaišanās vieta bija neapdzīvots apvidus Arizonas štata ziemeļaustrumos.
Kad lidojums bija apmēram pusē, lasīšanu pārtrauca kāds virsnieks, kas atnesa Stounam tālruni. Pats viņš tūlīt atkāpās, lai cienīgā atstatumā nogaidītu sarunas beigas.
— Jā? — Stouns teica, juzdamies mazliet neparasti. Sarunāties pa telefonu lidojuma laikā viņš nebija radis.
— Te runā ģenerālis Mārkuss, — klausulē atskanēja nogurusi balss. Par tādu ģenerāli Mārkusu Stouns nebija dzirdējis. — Gribēju jūs tikai informēt, ka ataicināti visi grupas locekļi, izņemot profesoru Kērku.
— Kas viņam?
— Profesors Ķērks ir slimnīcā, — ģenerālis Mārkuss sacīja. — Tuvāk visu uzzināsit, kad nolaidīsi- ties.
Saruna beidzās, Stouns atdeva tālruni virsniekam. Brīdi viņš domās pakavējās pie pārējiem piecnieka vīriem, iztēlojās, kādas sejas viņi rādīja, kad tos cēla augšā no miega.
Pirmo Stouns, protams, atcerējās Līvitu. Viņš nu gan laikam attapās ātri. Līvits bija klīniskais mikrobiologs, cilvēks ar lielu pieredzi infekcijas slimību ārstēšanā. Savā mūžā viņš diezgan bija izkarojies ar visādām sērgām un epidēmijām, lai zinātu, cik svarīga ir ātra rīcība. Stouns atcerējās arī Līvita nelabojamo pesimismu, kas viņu nekad neatstāja. (Reiz viņš bija izteicies: «Savās kāzās es varēju domāt vienīgi par to, cik lielus alimentus man būtu vajadzējis viņai maksāt.») Mūždien viņš bija īgns, bieži uzbudinājās un kurnēja; viņa sejā bija iegūlušās grūtsirdīgas rievas, un viņa skumjās acis šķita skatām pelēku un nožēlojamu nākotni. Bet tai pašā laikā viņš bija cilvēks ar darbīgu prātu un spēcīgu iztēli un nevairījās domāt drosmīgi.