Выбрать главу

Pēc tam Stouns atcerējās patologu Bārtonu no Iljūstonas. So cilvēku Stouns nekad nebija sevišķi ieredzējis, tomēr atzina, ka zinātnieks viņš ir talan­tīgs. Cik maz viņi viens otram līdzinājās: Stouns bija kārtīgs, Bārtons — nevīžīgs, Stouns bija nosvērts, Bārtons — impulsīvs, Stouns bija pašapzinīgs un sa­valdīgs, Bārtons — nervozs, svaidīgs, untumains. Ko­lēģi Bārtonu bija iesaukuši par Streipuli — daļēji tā­pēc, ka viņš bieži klupa, uzkāpis uz atraisījušās kurpju saites vai uz bikšu atloka stērbeles, daļēji arī tāpēc, ka viņam piemita talants netīšām, gandrīz vai aiz pār­skatīšanās uzdurties vienam svarīgam atklājumam pēc otra.

Stouns atcerējās arī Kērku, Jela universitātes an­tropologu, kas acīmredzot netikšot. Stouns zināja — ja ģenerāļa teiktais bija patiesība, ja Ķērks tiešām neatbrauks, klāsies krietni grūtāk. So ne sevišķi izglī­toto, diezgan aušīgo cilvēku daba gluži kā aiz pār­pratuma bija apveltījusi ar ārkārtīgi loģisku domā­šanu. Ķērks spēja ātri saskatīt problēmas būtiskos momentus un, ar tiem operējot, dabūt vajadzīgo re­zultātu; viņš nemācēja noslēgt savu čeku grāmatiņu, bet matemātiķi bieži vien nāca pie viņa pēc palīdzības ļoti abstraktu problēmu risināšanā.

Tagad varēja gadīties, ka Stounam šāda cilvēka pietrūks. No grupas piektā locekļa nekāds lielais pa­līgs nebija gaidāms. Iedomādamies viņu, ķirurgu Marku Holu, Stouns pat sarauca pieri. Hola kandida­tūra bija tikusi pieņemta kompromisa labad; Stouns būtu devis priekšroku ārstam ar pieredzi vielmaiņas slimību laukā un par ķirurgu bija izšķīries visai ne­gribīgi. Pieņemt Hola kandidatūru bija neatlaidīgi uzstājuši no Aizsardzības ministrijas un Atomener­ģijas komisijas, jo tur stipri ticēja «hipotēzei par ne­jauša cilvēka lēmējbalsi»; beigu beigās Stouns un pārējie bija piekāpušies.

Holu Stouns tikpat kā nepazina un tāpēc nevarēja iedomāties, ko viņš teica, saņemdams ziņu par trauk­smi. Stounam nebija zināms, ka pārējie grupas dalīb­nieki apziņoti ar lielu aizkavēšanos. Viņš, piemēram, nezināja, ka patologu Bārtonu izsauca tikai piecos no rīta, bet mikrobiologu Pīteru Līvitu — pusseptiņos, kad tas jau ieradies slimnīcā.

Pie Hola ieradās tikai piecas minūtes pāri septi­ņiem.

Kā Marks Hols izteicās vēlāk, «tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Vienā acumirklī mani izrāva no vispa­zīstamākās stihijas un iesvieda visnepazīstamākajā». Sešos četrdesmit piecās minūtēs Hols, tualetes is­tabā blakus 7. operāciju zālei berza sev rokas, gatavo­damies dienas pirmajai operācijai. Ierastā kārtībā viņš izpildīja procedūru, kuru diendienā tika atkārtojis jau vairākus gadus; viņš bija labā garastāvoklī un jokoja ar savu asistentu, kas mazgājās pie blakus krāna.

Mazgāšanos pabeidzis, Hols, turēdams rokas sev priekšā, iegāja operāciju zālē, un māsa pasniedza vi­ņam dvieli. Zālē bija vēl viens asistents, kas sagata­voja operējamo — iezieda operācijas lauku ar joda un spirta šķīdumu —, un vēl viena māsa. Viņi visi apsvei­cinājās.

Slimnīcā ķirurgu Holu pazina kā izdarīgu, strauju un neaprēķināmu cilvēku. Operēja viņš veikli, darbs šķīrās gandrīz divreiz ātrāk nekā citiem ķirurgiem. Kad viss ritēja gludi, viņš operācijas laikā smēja un jokoja, smīdinādams asistentus, māsas un anestezio­logu. Bet, ja neveicās, ja gāja lēni un grūti, Hols vā­rēja iekaist dusmās.

Tāpat kā vairums ķirurgu, viņš pastāvēja uz to, lai liktu stingri ievērota reizi par visām reizēm nodibinā­jusies kārtība. Visam bija jānotiek ierastajā secībā un ierastajā veidā. Mazākā atkāpšanās bojāja viņa gara­stāvokli.

Visi asistējošie to labi zināja, tāpēc bažīgi pavērās augšup, uz skatāmo galeriju, jo tur parādījās Līvits. Viņš ieslēdza skaļsakaru tīklu, kas galeriju savienoja ar operāciju zāli, un sacīja:

—   Sveicināts, Mark.

Hols tobrīd uzlika slimniekam sterilus zaļus pār­klājus, atstādams atsegtu vienīgi operācijas lauku uz vēdera.

—       Sveicināts, Pīter, — viņš teica, pārsteigts paska­tījies uz Līvitu.

—   Piedodiet, ka jūs traucēju. Ir ārkārtēji apstākļi.

—        Lika pagaidīt, — Hols atteica. — Es sāku operēt. Uzlicis pārklājus, viņš paprasīja skalpeli un ar vienu roku iztaustīja operācijas lauku, meklēdams izejpun- ktus pirmajam griezienam.

—   Gaidīt nevar, — sacīja Līvits.

Hols pārtrauca darboties ap slimnieku, nolika skal­peli un vēlreiz paskatījas augšup. Uz brīdi iestājās klusums.

—   Kas tad deg, ka nevar gaidīt?

Līvits saglabāja mieru.

—   Jums būs jānomazgājas. Apstākļi ir ārkārtēji.

—        Klausieties, Pīter, man taču te ir slimnieks. Nar­kotizēts, pilnīgi sagatavots. Kā es tā varu aiziet…

—   Jūsu vietā stāsies Kellijs.

Tas bija viens no štata ķirurgiem.

—   Kellijs?

—   Viņš jau mazgājas, — Līvits teica. — Viss ir nokārtots. Gaidīšu jūs ķirurgu ģērbtuvē. Pēc trīsdes­mit sekundēm.

Un prom bija.

Hols pārlaida apkārtējiem niknu skatienu. Neviens nepakustējās, neviens neteica ne vārda. Mirkli pavilci- nājies, viņš norāva cimdus un soļoja laukā no zāles, skaļi lamādamies.

Savu lomu programmā «Meža ugunsgrēks» Hols uzskatīja labākajā gadījumā par niecīgu. 1966. gadā pie viņa bija atnācis Līvits, slimnīcas galvenais mik­robiologs, un īsumā izskaidrojis programmas mērķi. Holam tas viss bija licies diezgan amizanti, un viņš bija piekritis, ka to uzņem grupā, ja vien pēc viņa pakalpojumiem vispār kādreiz radīšoties vajadzība; pats pie sevis viņš bija pārliecināts, ka nekāda «Meža ugunsgrēka» nebūs.

Līvits bija piedāvājies iepazīstināt Holu ar šīs pro­grammas materiāliem un pastāvīgi informēt par vi­siem jaunumiem šai jautājumā. Sākumā Hols pieklā­jības pēc šos materiālus paņēma, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka ar to lasīšanu viņš sevi neapgrūtina, un Līvits pārstāja tos viņam dot. Holu tas varēja tikai iepriecināt, jo viņam ne sevišķi patika turēt rakstām­galdu piekrautu.

Pirms gada Līvits bjja jautājis, vai viņu nemaz ne­interesējot uzzināt kaut ko tuvāk par pasākumu, kurā piedalīties viņš piekritis un kurš nākotnē var izrā­dīties bīstams. Ķirurgs bija atbildējis:

— Nē.

Tagad, ārstu ģērbtuve, Hols to nožēloja. Istaba bija pašaura, bez logiem, un gar visām četrām sienām bija sarindoti aizslēdzami drēbju skapīši. Istabas vidū at­radās liels kafijas automāts un tam līdzās papīra

I.isišu grēda. Līvits patlaban leja sev kafiju, un viņa svētulīgajā takša sejā bija skumja izteiksme,

—   Laikam tāda susla vien būs, — viņš teica. — Ne­kur slimnīcā nevar izdzert tasi pieklājīgas kafijas. Vei­cīgi pārģērbieties.

—  Vai jūs nebūsit tik laipns' un vispirms nepa­teiksit, kādēļ…

—  Nē, nebūšu, — Līvits pārtrauca. — Pārģērbieties. Ārā gaida mašīna, un mēs jau tik ilgi kavējamies. Va­ram vēl nokavēt pavisam.

Viņam piemita uzbāzīgi melodramatisks runas veids, kas Holu vienmēr bija kaitinājis.

Līvits ar skaļu blurkšķi iesūca vienu malku.

—   Tā jau es domāju. Kā jūs to varat dzert? Lūdzu, pasteidzieties.

Hols atslēdza sava skapīša durtiņas un ar kāju atrāva tās vaļā. Atspiedās pret tām un novilka no kurpēm melnus plastmasas pārvelkamos, kuri tika valkāti operāciju zālē, lai neuzkrātos statiskās elek­trības lādiņi.