Pēc tam Stouns atcerējās patologu Bārtonu no Iljūstonas. So cilvēku Stouns nekad nebija sevišķi ieredzējis, tomēr atzina, ka zinātnieks viņš ir talantīgs. Cik maz viņi viens otram līdzinājās: Stouns bija kārtīgs, Bārtons — nevīžīgs, Stouns bija nosvērts, Bārtons — impulsīvs, Stouns bija pašapzinīgs un savaldīgs, Bārtons — nervozs, svaidīgs, untumains. Kolēģi Bārtonu bija iesaukuši par Streipuli — daļēji tāpēc, ka viņš bieži klupa, uzkāpis uz atraisījušās kurpju saites vai uz bikšu atloka stērbeles, daļēji arī tāpēc, ka viņam piemita talants netīšām, gandrīz vai aiz pārskatīšanās uzdurties vienam svarīgam atklājumam pēc otra.
Stouns atcerējās arī Kērku, Jela universitātes antropologu, kas acīmredzot netikšot. Stouns zināja — ja ģenerāļa teiktais bija patiesība, ja Ķērks tiešām neatbrauks, klāsies krietni grūtāk. So ne sevišķi izglītoto, diezgan aušīgo cilvēku daba gluži kā aiz pārpratuma bija apveltījusi ar ārkārtīgi loģisku domāšanu. Ķērks spēja ātri saskatīt problēmas būtiskos momentus un, ar tiem operējot, dabūt vajadzīgo rezultātu; viņš nemācēja noslēgt savu čeku grāmatiņu, bet matemātiķi bieži vien nāca pie viņa pēc palīdzības ļoti abstraktu problēmu risināšanā.
Tagad varēja gadīties, ka Stounam šāda cilvēka pietrūks. No grupas piektā locekļa nekāds lielais palīgs nebija gaidāms. Iedomādamies viņu, ķirurgu Marku Holu, Stouns pat sarauca pieri. Hola kandidatūra bija tikusi pieņemta kompromisa labad; Stouns būtu devis priekšroku ārstam ar pieredzi vielmaiņas slimību laukā un par ķirurgu bija izšķīries visai negribīgi. Pieņemt Hola kandidatūru bija neatlaidīgi uzstājuši no Aizsardzības ministrijas un Atomenerģijas komisijas, jo tur stipri ticēja «hipotēzei par nejauša cilvēka lēmējbalsi»; beigu beigās Stouns un pārējie bija piekāpušies.
Holu Stouns tikpat kā nepazina un tāpēc nevarēja iedomāties, ko viņš teica, saņemdams ziņu par trauksmi. Stounam nebija zināms, ka pārējie grupas dalībnieki apziņoti ar lielu aizkavēšanos. Viņš, piemēram, nezināja, ka patologu Bārtonu izsauca tikai piecos no rīta, bet mikrobiologu Pīteru Līvitu — pusseptiņos, kad tas jau ieradies slimnīcā.
Pie Hola ieradās tikai piecas minūtes pāri septiņiem.
Kā Marks Hols izteicās vēlāk, «tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Vienā acumirklī mani izrāva no vispazīstamākās stihijas un iesvieda visnepazīstamākajā». Sešos četrdesmit piecās minūtēs Hols, tualetes istabā blakus 7. operāciju zālei berza sev rokas, gatavodamies dienas pirmajai operācijai. Ierastā kārtībā viņš izpildīja procedūru, kuru diendienā tika atkārtojis jau vairākus gadus; viņš bija labā garastāvoklī un jokoja ar savu asistentu, kas mazgājās pie blakus krāna.
Mazgāšanos pabeidzis, Hols, turēdams rokas sev priekšā, iegāja operāciju zālē, un māsa pasniedza viņam dvieli. Zālē bija vēl viens asistents, kas sagatavoja operējamo — iezieda operācijas lauku ar joda un spirta šķīdumu —, un vēl viena māsa. Viņi visi apsveicinājās.
Slimnīcā ķirurgu Holu pazina kā izdarīgu, strauju un neaprēķināmu cilvēku. Operēja viņš veikli, darbs šķīrās gandrīz divreiz ātrāk nekā citiem ķirurgiem. Kad viss ritēja gludi, viņš operācijas laikā smēja un jokoja, smīdinādams asistentus, māsas un anesteziologu. Bet, ja neveicās, ja gāja lēni un grūti, Hols vārēja iekaist dusmās.
Tāpat kā vairums ķirurgu, viņš pastāvēja uz to, lai liktu stingri ievērota reizi par visām reizēm nodibinājusies kārtība. Visam bija jānotiek ierastajā secībā un ierastajā veidā. Mazākā atkāpšanās bojāja viņa garastāvokli.
Visi asistējošie to labi zināja, tāpēc bažīgi pavērās augšup, uz skatāmo galeriju, jo tur parādījās Līvits. Viņš ieslēdza skaļsakaru tīklu, kas galeriju savienoja ar operāciju zāli, un sacīja:
— Sveicināts, Mark.
Hols tobrīd uzlika slimniekam sterilus zaļus pārklājus, atstādams atsegtu vienīgi operācijas lauku uz vēdera.
— Sveicināts, Pīter, — viņš teica, pārsteigts paskatījies uz Līvitu.
— Piedodiet, ka jūs traucēju. Ir ārkārtēji apstākļi.
— Lika pagaidīt, — Hols atteica. — Es sāku operēt. Uzlicis pārklājus, viņš paprasīja skalpeli un ar vienu roku iztaustīja operācijas lauku, meklēdams izejpun- ktus pirmajam griezienam.
— Gaidīt nevar, — sacīja Līvits.
Hols pārtrauca darboties ap slimnieku, nolika skalpeli un vēlreiz paskatījas augšup. Uz brīdi iestājās klusums.
— Kas tad deg, ka nevar gaidīt?
Līvits saglabāja mieru.
— Jums būs jānomazgājas. Apstākļi ir ārkārtēji.
— Klausieties, Pīter, man taču te ir slimnieks. Narkotizēts, pilnīgi sagatavots. Kā es tā varu aiziet…
— Jūsu vietā stāsies Kellijs.
Tas bija viens no štata ķirurgiem.
— Kellijs?
— Viņš jau mazgājas, — Līvits teica. — Viss ir nokārtots. Gaidīšu jūs ķirurgu ģērbtuvē. Pēc trīsdesmit sekundēm.
Un prom bija.
Hols pārlaida apkārtējiem niknu skatienu. Neviens nepakustējās, neviens neteica ne vārda. Mirkli pavilci- nājies, viņš norāva cimdus un soļoja laukā no zāles, skaļi lamādamies.
Savu lomu programmā «Meža ugunsgrēks» Hols uzskatīja labākajā gadījumā par niecīgu. 1966. gadā pie viņa bija atnācis Līvits, slimnīcas galvenais mikrobiologs, un īsumā izskaidrojis programmas mērķi. Holam tas viss bija licies diezgan amizanti, un viņš bija piekritis, ka to uzņem grupā, ja vien pēc viņa pakalpojumiem vispār kādreiz radīšoties vajadzība; pats pie sevis viņš bija pārliecināts, ka nekāda «Meža ugunsgrēka» nebūs.
Līvits bija piedāvājies iepazīstināt Holu ar šīs programmas materiāliem un pastāvīgi informēt par visiem jaunumiem šai jautājumā. Sākumā Hols pieklājības pēc šos materiālus paņēma, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka ar to lasīšanu viņš sevi neapgrūtina, un Līvits pārstāja tos viņam dot. Holu tas varēja tikai iepriecināt, jo viņam ne sevišķi patika turēt rakstāmgaldu piekrautu.
Pirms gada Līvits bjja jautājis, vai viņu nemaz neinteresējot uzzināt kaut ko tuvāk par pasākumu, kurā piedalīties viņš piekritis un kurš nākotnē var izrādīties bīstams. Ķirurgs bija atbildējis:
— Nē.
Tagad, ārstu ģērbtuve, Hols to nožēloja. Istaba bija pašaura, bez logiem, un gar visām četrām sienām bija sarindoti aizslēdzami drēbju skapīši. Istabas vidū atradās liels kafijas automāts un tam līdzās papīra
I.isišu grēda. Līvits patlaban leja sev kafiju, un viņa svētulīgajā takša sejā bija skumja izteiksme,
— Laikam tāda susla vien būs, — viņš teica. — Nekur slimnīcā nevar izdzert tasi pieklājīgas kafijas. Veicīgi pārģērbieties.
— Vai jūs nebūsit tik laipns' un vispirms nepateiksit, kādēļ…
— Nē, nebūšu, — Līvits pārtrauca. — Pārģērbieties. Ārā gaida mašīna, un mēs jau tik ilgi kavējamies. Varam vēl nokavēt pavisam.
Viņam piemita uzbāzīgi melodramatisks runas veids, kas Holu vienmēr bija kaitinājis.
Līvits ar skaļu blurkšķi iesūca vienu malku.
— Tā jau es domāju. Kā jūs to varat dzert? Lūdzu, pasteidzieties.
Hols atslēdza sava skapīša durtiņas un ar kāju atrāva tās vaļā. Atspiedās pret tām un novilka no kurpēm melnus plastmasas pārvelkamos, kuri tika valkāti operāciju zālē, lai neuzkrātos statiskās elektrības lādiņi.