Stouns ieslēdza savu rāciju.
— Vai esat gatavs?
— Jā, esmu.
Stouns kāpa lejup. Bārtons brīdi uzgaidīja, tad sekoja viņam. Putekļu virpuli Bārtons nevarēja neko saredzēt, un, kad beidzot viņš bija zemē, viņš to juta tikai ar kājām. Atlaidis vaļā kāpnes, viņš pameta skatienu sev apkārt. Visu ietina drūma puskrēsla, un Stouna skafandra apveidi tajā bija tik tikko izšķirami.
Kāpnes strauji uzlidoja gaisā: helikopters pacēlās. Putekļi izklīda. Nu varēja redzēt.
— Iesim, — teica Stouns.
Skafandru saistītām, neveiklām kustībām viņi gāja pa Pīdmontas ielu.
«NEPARASTS FAKTORS»
Bārtons un Stouns pilsētiņā ieradās tikai nepilnas divpadsmit stundas pēc pirmās cilvēka saskares ar Andromēdas celmu. Daudzas nedēļas vēlāk, pārskata sēdēs, viņi redzēto atsauca atmiņā ļoti spilgti un atstāstīja līdz pēdējam sīkumam.
Rīta saule vēl bija zemu virs apvāršņa. Salta un nemīlīga tā meta garas ēnas pār plānas, apsērsno- jušas sniega segas klāto zemi. No vietas, kur viņi stāvēja, bija pārskatāma visa iela, kas stiepās pa vidu pelēkām, laika zoba skartām koka ēkām; bet pirmais, ko viņi ievēroja, bija klusums. Nāves klusums, uz kura fona kā klusinātas raudas skanēja gar tukšajiem namiem skrejošā vēja svilpošana. Visur gulēja ķermeņi, pakrituši kur kurais, un to sastingušās pozas pauda mēmu pārsteigumu.
Neieskanējās ne automobiļa motora nomierinošā rūkoņa, ne suņu rejas, ne bērnu klaigas.
Klusums.
Abi vīri paskatījās viens otrā. Mokoši skaidri viņi saprata, cik daudz te būs jāuzzina, cik daudz jāpaveic. Pilsētiņu bija piemeklējusi katastrofa, un viņiem vajadzēja izdibināt par to visu iespējamo. Bet faktiski viņiem nebija neviena izejpunkta, neviena pavedien'a, no kura varētu sākt šķetināt noslēpumu kamolu.
Būtībā viņi zināja tikai divus faktus. To, ka viss acīmredzot sācies ar «Smeltņa VII» nolaišanos, un to, ka nāve pilsētiņas iedzīvotājiem iestājusies pārsteidzoši ātri. Ja pavadonis bija pārvedis kaut kādu slimību, tad tā nelīdzinājās nevienai no tām slimībām, kuras pazina medicīnas vēsture.
Garu laika sprīdi abi vīri stāvēja uz ielas, neteikdami ne vārda, raudzīdamies apkārt un turēdamies
pretī vējam, kas raustīja viņu piepūstos skafandrus. Beidzot Stouns ierunājās:
— Kāpēc viņi visi ir ārā, uz ielas? Ja slimība pārsteidza vakarā, lielākajai daļai būtu vajadzējis atrasties mājās.
— Ne jau tas vien, — teica Bārtons. — Vairums no viņiem ir pidžamās. Laiks vakar vakarā nebija siltais. Parasti tādā laikā, ejot ārā, uzrauj mugurā žaketi vai lietus mēteli. Vienalga ko, lai nenosaltu.
— Varbūt viņi steidzās.
— Uz kurieni?
— Kaut ko skatīties, — Stouns atbildēja, bezpalīdzīgi paraustīdams plecus.
Bārtons piegāja pie tuvākā līķa un noliecās pār to.
— Savādi, — viņš teica. — Paskatieties, kā šis vīrietis saķēris krūtis. Un daudzi citi tāpat.
Pārlaidis skatienu guļošajiem, arī Stouns ievēroja, ka daudziem rokas ir piespiestas pie krūtīm, dažiem mierīgi, citiem krampjaini.
— Neliekas, ka viņiem būtu sāpējis. Sejas ir pavisam mierīgas.
— Vēl gandrīz vai izbrīnītas, — Bārtons teica, piekrītoši pamādams ar galvu. — Acīmredzot nāve šiem cilvēkiem uzbrukusi pēkšņi, nopļāvusi tādus pašus, kā viņi tur gāja. Vienīgi krūtis saķertas.
— Vainagartērijas? — Stouns ieminējās.
— Šaubos. Tad viņiem seja būtu sašķobīta — tas ir sāpīgi. Arī plaušu embolijas gadījumā seja nebūtu tik mierīga.
— Ja tas noritēja ļoti ātri, varbūt viņi nepaguva …
— Varbūt. Bet man tā vien liekas, ka šie cilvēki nomiruši bez sāpēm. Tas nozīmē, ka krūtis viņi saķēruši tāpēc…
— Ka nevarēja paelpot, — Stouns pabeidza.
Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu.
— Iespējams, ka tā ir nosmakšana. Atra, nesāpīga, gandrīz acumirklīga nosmakšana. Kaut gan nē. Kad cilvēks nevar paelpot, viņš vispirms ķeras atraut vaļā visus žņaugus, it sevišķi pie kakla un krūtīm. Paskatieties tur uz to vīrieti: viņam ir kaklasaite, bet viņš to nav aizticis. Un tā sieviete ar cieši aizpogāto apkakli…
Bārtons jau saka atgūties no pirmā iespaida radīta trieciena. Galva sāka strādāt skaidri. Viņi bija piegājuši pie furgona, kas stāvēja ielas vidū. Lukturi vēl joprojām vāji spīdēja. Stouns pasniedzās pa durvīm un tos izslēdza. Viņš atstūma vadītāja stingo ķermeni no stūres un uz puskažoka krūšu kabatas izlasīja uzvārdu.
— Souns.
Aizmugurē pārakmeņojies sēdēja vēl viens cilvēks. Tas bija ierindnieks Kreins. Abus jau bija pārņēmis pēcnāves stingums. Stouns ar galvu pameta uz radioaparatūras pusi.
— Vai tā vēl darbosies?
— Domāju gan, — Bārtons atbildēja.
— Tad sameklēsim pavadoni. Tas ir mūsu pirmais pienākums. Citu varēsim pēc tam …
Stouns aprāvās: viņš skatījās uz Souna seju, kas miršanas brīdī acīmredzot bija ar visu spēku triekta pret stūres ratu. Pāri visai sejai bija iecirsta plata lokveidīga brūce, virsdegune bija ielauzta.
— Nekādi nesaprotu, — Stouns teica.
— Ko? — Bārtons vaicāja.
— So ievainojumu. Paskatieties.
— Ļoti tīrs. Taisni pārsteidzoši, cik tīrs. Tikpat kā nav asiņojis.
Un tad Bārtons apķēra. Tas bija tik neticami, ka roka pacēlās kasīt pakausi, bet atsitās pret plastmasas ķiveri.
— Sāds ievainojums sejā … — viņš sacīja. — Pārrauti ka pil āri, sadragāts kauls, pārcirstas galvas vēnas — asinīm tur vajadzēja tecēt straumēm!
— Jā, — teica Stouns. — Vajadzēja. Bet paskatieties uz citiem ķermeņiem. Pat tur, kur plēsoņas izknābājuši, nav nekādu asiņu.
Bārtons skatījās, un redzētais viņu pārsteidza aizvien vairāk. Neviens no ķermeņiem nebija zaudējis pat pilienu asins. Viņš brīnījās, kā viņi nav to pamanījuši iepriekš.
— Varbūt šīs slimības norises mehānisms …
— Jā, — teica Stouns. — Jums laikam būs taisnība.
Viņš stenēdams vilka Sounu ārā no furgona, tikai ar lielām pūlēm izstīvēdams sastingušo ķermeni no stūres apakšas.
— Tagad dabūsim rokā to sasodīto pavadoni, — viņš sacīja. — Es jau sāku par to uztraukties.
Bārtons iekāpa furgonā pa aizmugures durvīm, izvilka ārā Kreinu un pats ierausās viņa vietā. Stouns ieslēdza aizdedzi. Starteris gausi pagriezās, bet motors palika kluss. Stouns mēģināja iedarbināt mašīnu vēl dažas reizes un tad sacīja:
— Netieku gudrs. Akumulators gan jau ir stipri izlādējies, bet dzirksteli dot tam vēl tomēr vajadzētu.
— Vai netrūkst benzīna? — Bārtons jautāja.
Iestājās klusums, un pēc brīža Stouns skaļi nošķendējās. Bārtons pasmaidīja un rausās ārā. Divatā viņi aizgāja pa ielu līdz benzīna tankam, atrada tur spaini un, izdibinājuši, kā ieslēdzams sūknis, piepildīja spaini ar benzīnu. Pēc tam viņi ar pilno spaini atgriezās pie furgona, ielēja benzīnu tvertnē, un Stouns mēģināja atkal. Dzirkstele pielēca, un motors sāka rūkt. Stouns iesmējās.
— Braucam!
Bārtons ierāpās aizmugurē, ieslēdza radioiekārtu un palaida griezties antenu. Viņš saklausīja pavadoņa vājo pīpināšanu.