Выбрать главу

—  Signāls ir vājš, bet dzirdēt var. Nāk no kreisās puses.

Stouns ieslēdza ātrumu. Viņi sāka virzīties uz priekšu, apbraukdami guļošos. Pīpināšana kļuva ska­ļāka. Bet, kad pabrauca garām benzīna tankam un veikalam, tā pēkšņi kļuva vājāka.

—   Esam aizbraukuši par tālu. Grieziet apkārt.

Kādu brīdi Stouns izmēģinājās, kurš pārnesumu

kārbā ir atpakaļgājiens, un tad viņi virzījās atpakaļ, uzmanīgi ieklausīdamies skaņas stiprumā. Pagāja vēl minūtes piecpadsmit, iekams viņiem izdevās noteikt, ka signāla avots atrodas pilsētiņas ziemeļu nomalē.

Beigu beigās viņi apstājās pie necilas vienstāva koka karkasa mājas. Vējā čīkstēja izkārtne «Dr. Alans Benedikts».

—   To jau varēja iedomāties, ka viņi pavadoni būs nesuši rādīt ārstam, — Stouns teica.

Abi izkāpa no furgona un devās uz māju. Ārdurvis bija vaļā, un vējš tās virināja turp un atpakaļ. Viņi iegāja dzīvojamā istabā, tā bija tukša. Pagriezušies pa labi, viņi nokļuva ārsta kabinetā.

Tur bija Benedikts, drukns, gaišmatains vīrietis. Vitļš sēdēja pie sava darba galda, un viņam priekšā bija' vairākas atvērtas mācību grāmatas. Pie vienas sienas atradās pudelītes, šļirces, viņa ģimenes bildes, kā arī dažas citas fotogrāfijas, kurās bija iemūžināti vīri militārās formās. Vienā no tām bija redzama grupa smaidošu karavīru, un tai otrā pusē bija uzskri- celēti vārdi: «Benijam no 87. pulka zēniem. Ancio.»

Benedikts pats truli raudzījās istabas kaktā. Acis viņam bija plaši ieplestas, seja mierīga.

—  Nu, vismaz ar Benediktu tas nenotika ārā, — teica Bārtons.

Un tad viņi ieraudzīja pavadoni.

Tas bija nolikts stateniski — apmēram metru augsts, spīdīgi pulēts konuss, kas, atgriezdamies atmosfēras

blīvajos slāņos, bija saplaisājis un apkusis. Pavadonis bija varmācīgi atvērts, acīmredzot ār knaiblēm un kaltu, kas mētājās turpat blakus uz grīdas. Konusa sānos rēgojās liels trīsstūrveida caurums.

—        Attaisījis vajā, izdzimtenis tāds, — Stouns ne­izturēja.— Kuces dēls nolāpītais.

—   Kā viņš varēja zināt?

—        Būtu kādam pavaicājis, — Stouns nopūtās. — Toties tagad viņam viss ir skaidrs. Un līdz ar viņu vēl četrdesmit deviņiem. — Stouns pieliecās un aiz­taisīja caurumu ciet. — Vai konteiners jums ir līdzi?

Bārtons izvilka salocītu plastikāta maisu un atriti­nāja to vaļā. Pa abiem viņi to uzmauca virsū pavado­nim un pēc tam hermētiski noslēdza.

—       Gribētos cerēt, ka tur vēl kaut kas ir palicis, — teica Bārtons.

—       Man gan vienā ziņā gribētos cerēt, — klusi sa­cīja Stouns, — ka nav nekas palicis.

Viņi pievērsa uzmanību Benedikta ķermenim. Stouns piegāja līķim klāt un sapurināja to. Sastingušais ķer­menis, nemainīdams pozu, novēlās no krēsla uz grīdas.

Bārtona skatiens apstājās pie elkoņiem, un pēkšņi vinu pārņēma spēcīgs satraukums. Viņš noliecās pār līķi.

—   Palīdziet man, — viņš lūdza Stounam.

—   Ko darīt?

—   Noģērbsim viņu.

—   Kādēļ?

—   Gribu parbaudīt adas zilumu.

—   Kāpēc tas vajadzīgs?

—       Mazliet pacietieties, — Bārtons teijCa^Viņš sāka pogāt vaļā Benedikta kreklu un bikses. Kādu brīdi abi zinātnieki darbojās klusēdami, un tikai tad, kad ārsta ķermenis uz grīdas bija kails, Bārtons pakāpās atpakaļ un sacīja:

—   Nu, lūk.

—   Piķis un zēvele! — Stouns iesaucās.

Līķa ziluma nebija. Parasti pēc cilvēka nāves asinis smaguma spēka iedarbībā satek uz leju. Nomirstot gultā, asinis sakrājas mugurā, un tā kļūst purpursar- kana. Benedikts bija nomiris sēžot, bet asinis nebija satecējušas ne gūžās, ne elkoņos, kas bija atbalstīti uz krēsla rokturiem.

—     Ļoti neparasta parādība, — teica Bārtons. Pār­laidis skatienu istabai, viņš pamanīja nelielu auto- klāvu, kurā ārsts bija sterilizējis savus instrumentus. Viņš to attaisīja un atrada tur skalpeli. Paņēmis šo skalpeli un ielicis tam asmeni, uzmanīdamies, lai ne- pārdur savu hermētisko tērpu, viņš atgriezās pie līķa.

—    Sākumam apskatīsim pašas virspusējās lielās artērijas un vēnu, — viņš teica.

—   Un tās būtu?

—   Radiālās. Pie plaukstas pamata.

Piesardzīgi turēdams skalpeli, Bārtons pārvilka

ar asmeni pa plaukstas pamata apakšpusi, tieši iepre­tim īkšķim. Griezuma vietā ādā izveidojās sprauga, bet no asinīm nebija ne vēsts. Viņš pārgrieza taukau­dus un zemādas audus. Asiņu nebija arī tur.

—   Pārsteidzoši.

Bārtons grieza vēl dziļāk. Asiņu brūcē kā nebija, tā nebija. Un tad viņš nejauši pārgrieza lielu asinsvadu. Uz grīdas nokrita sarkanmelna birzīga viela.

—   Piķis un zēvele! — vēlreiz iesaucās Stouns.

—   Pilnīgi sacietējušas.

—   Nav brīnums, ka nevienam netecēja asinis.

—    Palīdziet man viņu pagriezt, — Bārtons lūdza. Divatā viņi .-^guldīja līķi uz muguras, un Bārtons iz­darīja dziļu iegriezumu augšstilba vidusdaļā, atseg­dams augšstifba artēriju un vēnu. Asiņu nebija arī tur, un, kad viņš pārgrieza šo pirksta resnuma artē­riju, izrādījās, ka tās saturs sarecējis blīvā sarkanīgā masā.

Viņš uzsāka vēl vienu iegriezumu, šoreiz krūtīs. Atsedza ribas, pēc tam pārmeklēja, vai ārsta kabinetā neatradīsies kāds ļoti ass nazis. Bija vajadzīgs osteo- toms, kaulu griežamais instruments, taču tāda nekur neredzēja. Bārtons izšķīrās par kaltu, ar kuru bija ticis atvērts pavadonis. Viņš izkala ārā vairākas ribas, atsegdams plaušas un sirdi. Un atkal nebija nekādu asiņošanas pazīmju.

Dziļi ievilcis elpu, Bārtons atgrieza vaļā sirds kreiso kambari. Tas bija pilns ar sarkanu porainu masu. Šķidru asiņu nebija nemaz.

—   Pilnīgi sarecējušas, — viņš teica. — Šaubu nav. -— Vai jūs nezināt, kas varētu cilvēkus šādi sare-

cināt?

—        Visu asinsvadu sistēmu? Piecarpus litru asins? Nē, nezinu. — Bārtons smagi atslīga ārsta krēslā un pilnīgā neizpratnē raudzījās uz nupat sekcionēto līķi. — Neko tamlīdzīgu vēl neesmu dzirdējis. Ir gan sa­stopama tā sauktā izkaisītā intravaskulārā sarecēšana, taču tā ir reta parādība, kas iespējama vienīgi tad, ja sagadās daudzi un dažādi īpaši apstākļi.

—       Vai šo parādību nevarētu izraisīt arī kāds viens toksīns?

—       Teorētiski varbūt varētu. Bet patiesībā zemes virsū nav tāda toksīna …

Viņš aprāvās.

—   Jā, — Stouns teica. — Tā jau laikam ir gan. Viņš pacēla «Smeltni VII» no grīdas un aiznesa uz

furgonu. Kad atgriezās, sacīja:

—   Vajadzētu pārmeklēt mājas.

—   Vai sāksim ar šejieni?

—   Kaut vai ar šejieni.

Bārtons uzgaja misis Benediktu. Viņa bija patīkama izskata pusmūža dāma un sēdēja krēslā ar grāmatu

klēpī. Likās, tūlīt viņa pāršķirs lappusi. Bārtons sāka sievieti uz ātru roku izmeklēt, bet tad izdzirda, ka viņu aicina pie sevis Stouns.

Viņš aizsteidzās uz mājas otru galu. Stouns stā­vēja mazā guļamistabiņā, noliecies pār gultu, kurā atradās pusaudža līķis. Tā, bez šaubām, bija šī zēna istaba: pie sienām krāsainas bildes, plauktā lidmašīnu modeļi.

Zēns gulēja uz muguras, viņa vaļējās acis vērās griestos. Mute bija pavērta. Vienā rokā bija sažņaugta tukša lidmodeļu tepes tūbiņa. Pa visu gultu bija izmē­tātas tukšas pudelītes, kurās bija atradusies lidmodeļu laka, krāsu šķīdinātājs un terpentīns.