Stouns pakāpās soli atpakaļ.
— Paskatieties.
Bārtons ielūkojās zēnam mutē, iebāza pirkstu, pataustīja jau sacietējušo masu.
— Ak dievs! — viņš izdvesa.
Stouns rauca pieri.
— Tam bija vajadzīgs laiks, — viņš teica. — Vienalga, kas viņu spiedis tā darīt, tam bija vajadzīgs laiks. Acīmredzot mēs šeit notikušo iztēlojamies pārāk vienkāršoti. Ne visi nomira momentāni. Daži nomira savās mājās, daži paguva iziet uz ielas. Un šis bērns… — Viņš pašūpoja galvu. — Tagad ieskatīsimies pārējās mājās.
Iedams ārā, Bārtons vēlreiz iegriezās ārsta kabinetā un apgāja apkārt viņa līķim. Dīvaini bija redzēt uzšķērstu plaukstas pamatu un kāju, atsegtu krūšu- kurvi un neredzēt ne piliena asins. Sajā skatā bija kaut kas mežonīgs, necilvēcisks. It kā asiņošana būtu cilvēciskuma pazīme. «Nu, ko,» viņš domāja, «varbūt tā arī ir. Varbūt tiešām spēja noasiņot dara mūs par cilvēkiem.»
Stouns uz Pīdmontu raudzījās kā uz āķīgu uzdevumu, izaicinājumu viņa prātam un erudīcijai. Viņš bija pārliecināts, ka pilsētiņa var pastāstīt visu par šīs slimības dabu, norisi un sekām, vajag tikai pareizi salikt kopā iegūtos datus.
Taču, meklējumiem turpinoties, viņam bija jāatzīst, ka šie dati ir pretrunīgi.
Kādā mājā vīrs, sieva un meita sēdēja pie vakariņu galda. Vakariņas acīmredzot bija noritējušas omulīgi, labā noskaņā. Neviens no ēdējiem pat krēslu nebija paspējis atbīdīt. Visi trīs bija apklusuši ar savstarpējas tuvības izteiksmi sastingušajās pozās, smaidīdami cits citam pāri saviem šķīvjiem. Ēdiens šķīvjos jau bija sācis bojāties, un, klusi sanēdamas, ap to laidelējās mušas. «Mušas jāatceras,» nodomāja Stouns.
Vecenīte sirmiem matiem un grumbainu seju. Viegli smaidīdama, viņa šūpojās cilpā, kas bija iekārta sijā. Virve, pret siju berzēdamās, čīkstēja.
Pie viņas kājām gulēja aploksne. Uz tās rūpīgā, nesteidzīgā rokrakstā: «Tam, kuru tas var interesēt.» Stouns atvēra un izlasīja:
«Nāk pastardiena. Zeme un ūdeņi atdarīsies un aprīs cilvēku dzimumu. Lai dievs apžēlo manu dvēseli un visus, kuri bijuši žēlīgi pret mani. Pārējos lai paņem elle. Āmen.» Bārtons noklausījās un teica:
— Māmuļa sajukusi. Vecuma plānprāts. Redzējusi visus apkārt mirstam un zaudējusi saprašanu.
— Un devusies pašnāvībā?
— Jā, es tā domāju.
— Vai jums neliekas, ka tas ir diezgan dīvains pašnāvības veids?
— Tas zēns ari izvēlējies ekscentrisku paņēmienu.
Stouns klusēdams pamāja ar galvu.
Rojs Tompsons, vieninieks. Pēc eļļainā darba tērpa varēja secināt, ka viņš ir turējis pilsētiņas benzīna tanku. Acīmredzot Rojs bija salaidis vannā ūdeni, nometies ceļos, pabāzis galvu zem ūdens un palicis tā, kamēr nomiris. Kad viņu atrada, ķermenis jau bija sastindzis, bet galva vēl aizvien ūdenī; tuvumā neviena nebija, un nekas neliecināja, ka būtu notikusi cīņa.
— Neticami, — teica Stouns. — Tādā veidā izdarīt pašnāvību nav iespējams.
Lidija Evereta, pilsētiņas šuvēja. Viņa bija mierīgi izgājusi pagalmā, apsēdusies krēslā, aplējusies ar benzīnu un uzrāvusi sērkociņu. Līdzās viņas ķermeņa atliekām atrada apdegušu benzīna kannu.
Sešdesmitgadīgais Pīters Arnolds stingi sēdēja dzīvojamajā istabā uz krēsla, tērpies otrā pasaules kara gadu uniformā. Kara laikā viņš bija komandējis rotu un tagad uz īsu brīdi atkal kļuvis par komandieri, lai pēc tam ar 12 mm koltu iešautu sev deniņos. Asiņu nekur nebija, un bija gandrīz vai jocīgi redzēt viņu tur sēžam ar tīru, sausu caurumu galvā.
Viņam blakus atradās magnetofons, un viņa kreisā roka bija atbalstījusies pret tā futrāli. Bārtons jautājoši paskatījās uz Stounu un nospieda taustiņu. Viņus uzrunāja trīcoša, uzbudināta balss: — Tad nesteidzāties vis, mīlīši? Tomēr man ir prieks, ka beidzot jūs esat ieradušies. Mums nepieciešami palīgspēki. Es jums saku, tā bija elles kauja. Pagājušo nakti, sturmējot virsotni, pazaudēti četrdesmit procenti dzīvā spēka, un arī divi virsnieki pagalam.
Slikti iet, pavisam slikti. Bijis tagad ar mums Gerijs Kūpers! Mums ļoti trūkst tādu varoņu kā viņš, varoņu, kas darīja Ameriku stipru. Es nevaru jums izteikt, cik daudz man tas nozīmē šais stundās, kad tur, virs mūsu galvām, milzeņi lidojošos šķīvjos. Tagad viņi dedzina mūs laukā, laiž virsū gāzi. Redzu, kā mūsējie mirst, bet mums nav gāzmasku. Nevienas pašas. Es negaidīšu. Tūlīt pat darīšu, kas man jādara. Vienīgi žēl, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi.
Lente ritēja tālāk, bet nekas vairs nebija dzirdams. Bārtons izslēdza magnetofonu.
— Sajucis, — viņš .teica. — Tīri vājprāta murgi.
Stouns piekrītoši pamāja ar galvu.
— Daži no viņiem nomiruši acumirklī, citi vēl paguvuši sajukt prātā,.— Bārtons turpināja.
— Te nu mēs atkal esam pie tā paša galvenā jautājuma. Kāpēc šāda atšķirība?
— Varbūt pastāv lielāka vai mazāka imunitāte pret šo sērgu. Acīmredzot cits par citu ir uzņēmīgāks. Daži vismaz kādu laiku ir pasargāti.
— Pagaidiet, — teica Stouns, — kur tad paliek lidotāja ziņojums un filmas, kurās bija redzams, ka te lejā ir dzīvs cilvēks. Nu, tas baltajā talārā.
— Vai jūs domājat, ka viņš vēl ir dzīvs?
— Un ja nu tiešām tas tā būtu? Ja jau vieni palika dzīvi ilgāk par citiem, paspēja vēl ierunāt lentē savu sakāmo vai sagatavot cilpu, kur pakārties, kāpēc gan viens otrs nevarētu būt nodzīvojis krietni ilgāk? Kāpēc kāds šajā pilsētiņā nevarētu būt dzīvs vēl šobrīd?
Tieši taja mirklī viņi izdzirda raudāšanu.
Sākumā abiem bija licies, ka tur svilpo vējš, — tik augsta, smalka un gaisīga bija šī skaņa. Bet ieklausījušies viņi negribēja ticēt savām ausīm. Raudāšana turpinājās, brīdi pa brīdim mīdāmās ar sausu klepu.
Viņi izskrēja ārā.
Skaņa bija tik vāja, ka nevarēja saprast, no kurienes ta nāk. Viņi skrēja pa ielu uz priekšu. Šķita, ka skaņa pastiprinās, un viņi steidzās vēl ātrāk.
liet pēkšņi raudāšana izbeidzās.
Abi vīri aizelsušies apstājās. Krūtīm smagi cilājo- lics, viņi stāvēja uz naidīgās, dzīvības pamestās ielas un vērās viens otrā.
— Vai tiešām mēs esam zaudējuši prātu? — jautāja Bārtons.
— Nē, — teica Stouns. — Tas bija gluži labi dzirdams.
Viņi uzgaidīja. Vairākas minūtes viss bija klusu. Bārtons pārlaida skatienu ielai, mājām un furgonam, kas bija palicis viņā galā, ārsta Benedikta durvju priekšā.
Raudāšana atsākās, tagad ļoti skaļi, aizgūtnēm.
Stouns un Bārtons atkal metās skriet.
Tas bija pavisam tuvu, divas mājas tālāk labajā pusē. Ārā uz ietves, krūtis saķēruši, gulēja vīrietis un sieviete. Zinātnieki paskrēja tiem garām un metās iekšā. Te raudas skanēja vēl stiprāk, atbalsodamās tukšajās istabās.
Klupdami krizdami viņi uzkāpa otrajā stāvā un ieskrēja guļamistabā. Neuzklāta liela divvietīga gulta. Tualetes galdiņš, spogulis, skapis …
Un bērna gultiņa.
Viņi noliecās pār redelēm, pavilka nost sedziņu un ieraudzīja mazu nelaimes čupiņu — zīdaini ar saraudātu sarkanu seju. Mazulis tūlīt apklusa un kādu mirkli vēroja caurspīdīgajās ķiverēs ieslēgtās sejas.