Tad viņš sāka raudāt atkal.
— Esam briesmīgi nobiedējuši, — teica Bārtons. — Nabadziņš …
Viņš neveikli paņēma zīdaini uz rokām un pašūpoja. Bet raudāšana nerimās. Bezzobainā mute bija plaši
va|ā, vaigi purpursarkani, uz pieres izspiedušās vē-
^ounslaucTpiediCiS ' ~ Bār '°nS feminē iās '
VM va! viņa'?2m maZ ''ņŠ ' Ne diW ^i.
Bārtons iztina zīdai>: -
autiņus. uV fTi" no sedziņām un parbaudīja
—' P
y;..x inr jāapmaina autiņi. Un japaēdina. "CI Tlrt is paskatījās apkārt.
— Virtuvē droši vien ir kaut kāda putriņa …
— Nē, — Stouns pārtrauca. — Ēdināt viņu nedrīkstam.
— Kāpēc ne?
— Mēs mazulim neko nedrīkstam darīt, kamēr neesam dabūjuši viņu ārā no šīs pilsētiņas. Varbūt slimības gaita ir kaut kā saistīta ar uzturu. Varbūt ilgāk palika dzīvi tieši tie, kuri sen nebija ēduši. Varbūt šī bērna uzturā bija kādas aizsargvielas. Varbūt… — Stouns uz bridi apklusa. — Lai būtu kā būdams, riskēt mēs nedrīkstam. Jāpagaida, kad būsim viņu novietojuši kontrolējamos apstākļos.
Bārtons nopūtās. Viņš zināja, ka Stounam ir taisnība, bet viņš zināja arī to, ka bērns nav barots vismaz divpadsmit stundas. Nebija nekāds brīnums, ka viņš kliedza.
— Sis ir ļoti svarīgs pavērsiens, — teica Stouns. — Otras tādas izdevības vairs nebūs, un mums tā jānosargā. Domāju, ka mums tūlīt jāatgriežas.
— Bet mēs vēl neesam saskaitījuši upurus.
Stouns papurināja galvu.
— Tas nav svarīgi. Mēs esam atraduši kaut ko daudz vērtīgāku, nekā varējām cerēt. Būtni, kas palikusi dzīva.
Bērns uz mirkli pārstāja raudāt, iebāza mutē pirkstu un vaicājoši paskatījās uz Bārtonu. Bet, pārliecinājies, ka ēst viņam netaisās dot, sāka atkal brēkt pilnā rīklē.
— Ļoti žēl, ka viņš nevar mums pastāstīt, kas še notika,"— Bārtons sacīja.
— Es ceru, ka var gan, — Stouns atteica.
Viņi apstādināja furgonu ielas vidū un deva helikopteram signālu nolaisties zemāk. Bārtons turēja zīdaini, Stouns •— pavadoni «Smeltnis». «Savādas trofejas,» domāja Stouns, «no kādas ļoti savādas pilsētiņas.» Zīdainis vairs neraudāja. No izmisīgās brēkšanas pārguris, viņš gulēja tramīgu miegu, laiku pa laikam pamozdamies, bet pēc dažiem šņukstieniem atkal iemigdams.
Helikopters laidās lejā, savērpdams putekļu mākoni. Bārtons uzvilka bērnam uz sejas sedziņu. Kad virvju kāpnes bija sasniegušas zemi, viņš, saņēmis visus spēkus, rāpās augšup.
Stouns palika gaidām uz zemes ar pavadoni rokās, helikoptera saceltā vēja, putekļu un trokšņa apņemts.
Poksņi Stouns sajuta, ka nav uz ielas viens. Viņš apgriezās un ieraudzīja cilvēku.
Tas bija večuks ar retiem, sirmiem matiem un krunkainu, pēlēcīgu seju. Mugurā viņam bija garš, novār- tits un sadzeltējis naktskrekls, kājas basas. Grīļodamies un streipuļodams viņš nāca Stounam klāt. Krūtis zem naktskrekla no piepūles smagi cilājās.
— Kas jūs esat? — Stouns jautāja, kaut gan uzreiz saprata, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru viņi redzēja skevindžera uzņemtajās filmās.
— Jūs … — večuks iesāka.
— Kas jūs esat?
•— Jūs … jūs to izdarījāt…
— Kā jūs sauc?
— Neaiztieciet mani… Es neesmu tāds kā pārējie …
Trīcēdams aiz bailēm, viņš cieši noskatīja plastmasas skafandrā tērpto Stounu. «Mēs viņam noteikti izskatāmies pēc ērmiem,» Stouns nodomāja, «pēc Marsa cilvēkiem, atbraucējiem no citas pasaules.»
— Neaiztieciet mani…
— Mēs jums negribam neko darīt, — Stouns teica.
— Kā jūs sauc?
— Džeksons. Pīters Džeksons, ser. Lūdzu, neaiztieciet mani. — Viņš pamāja ar roku uz zemē guļošajiem līķiem. — Es neesmu tāds kā pārējie …
— Mēs jums neko negribam darīt, — Stouns atkārtoja.
— Pārējiem jūs izdarījāt…
— Nē. Ne mēs.
•— Viņi ir miruši.
— Mēs neko nebijām …
— Jūs melojat! — vecais kliedza, izvalbījis acis.
— Jūs man melojat! Jūs neesat cilvēki! Jūs tikai izlie- katies! Jūs zināt, ka es esmu slims cilvēks. Jūs zināt, ka mani viegli apmānīt. Es esmu slims cilvēks. Es noasiņoju, es to zinu. Man ir bijis tas… tas… tas …
Viņš sagrīļojās, spēji noliecās un saķēra vēderu, saviebdamies sāpēs.
— Kas jums kaiš?
Večuks saļima. Viņš smagi elsoja, uz nobālušās sejas parādījās sviedri.
— Vēders, — viņš izdvesa. — Atkal vēders…
Viņam uznāca vēmiens. Pa muti izguldza tumšsarkans asiņains šķidrums.
— Mister Džekson …
Bet vecais vīrs bija zaudējis samaņu. Acis bija ciet mi pats augšpēdus. Stouns jau nodomāja, ka viņš ir miris, bet pēc tam ieraudzīja, ka krūtis lēni cilājas. Nokāpa lejā Bārtons.
— Kas viņš ir?
— Tas pats, no filmas. Palīdziet man viņu dabūt augšā.
— Vai viņš ir dzīvs?
— Pagaidām ir.
— Lai mani sasper deviņi pērkoni! — Bārtons
iesaucās.
Pītera Džeksona šļaugano ķermeni uzvilka augšā ar vinču. Pēc tam kāpnes nolaida vēlreiz un pacēla pavadoni. Un tikai pašās beigās pa tām helikopterā uzkāpa Bārtons un Stouns.
Skafandrus viņi nenovilka, tikai pievienoja tiem svaigus skābekļa balonus, lai būtu ko elpot vēl divas stundas. Pa šo laiku viņi jau būs atgriezušies laboratorijā «Meža ugunsgrēks».
Pilots uzņēma radiosakarus ar Vandenbergu, un Stouns izsauca majoru Menčiku.
— Ko jūs esat atraduši? — Menčiks jautāja.
— Pilsētiņa ir apmiruši. Mums ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tur darbojas neparasts faktors.
— Esiet uzmanīgs! — Menčiks brīdināja. — Saruna norit pa atklātu kanālu.
— Es saprotu. Vai jūs prasīsit direktīvu 7-12?
— Mēģināšu. Vai jūs to gribat tūlīt?
— Jā, tūlīt.
— Pīdmontā?
— Jā.
— Vai pavadoni atguvat?
— Atguvām.
— Labi, — Menčiks sacīja. — Došu pieprasījumu.
8.DIREKTĪVA 7-12
Direktīva 7-12 bija da|a no programmas «Meža ugunsgrēks» priekšraksta, kā rīkoties ārkārtējā bioloģiskā situācijā. Pēc šīs direktīvas, vietā, kur Zemes dzīvība saskārusies ar eksogēniskiem organismiem, bija jāuzspridzina ierobežotas jaudas kodoltermiskais lādiņš. Direktīvas šifrētais nosaukums bija «Piededzināšana»: sprādzienam vajadzēja infekciju «piededzināt», sašķelt atomos un tādējādi novērst tās izplatīšanās iespēju.
Attiecīgie resori — prezidenta kanceleja, Valsts departaments, Aizsardzības ministrija un Atomenerģijas komisija — par operācijas «Piededzināšana» uzņemšanu programmā «Meža ugunsgrēks» vienojās tikai pēc ilgām debatēm. Atomenerģijas komisija, kas jau bija nemierā ar lēmumu izvietot laboratorijā «Meža ugunsgrēks» kodolierīci, pret operācijas «Piededzināšana» apstiprināšanu par rīcības programmu iebilda vēl jo vairāk; Valsts departaments un Aizsardzības ministrija aizrādīja, ka jebkurš virszemes kodoltermiskais sprādziens, lai kādi būtu tā mērķi, izraisītu nopietnus starptautiskus sarežģījumus.