255. lappuse (pavisam 274 lappuses)
PĒC AIZSARDZĪBAS MINISTRA RĪKOJUMA SĪ LAPPUSE NO LIETAS IZŅEMTA
Lappuses numurs: divsimt piecdesmit pieci (255)
Šifrētais lietas nosaukums: «Meža ugunsgrēks»
Izņemtā materiāla saturs: Hipotēze par
lēmēj balsi
LŪDZAM IEVEROT, KA LAPPUSE NO LIETAS IZŅEMTA SASKAŅĀ AR PASTĀVOŠAJIEM NOTEIKUMIEM UN PAR TAS IZTRŪKUMU LASĪTĀJAM NAV JĀZIŅO. ZEMĀK ESM KONTROLKARTE 255 MEZA UGUNSGRĒKS 255
Hols skatījās uz lappusi, raukdams pieri un mēģinādams saprast, ko tas nozīmē, kad viņu uzrunāja pilots:
— Doktor Hol!
— Jā.
— Nupat pārlidojām pēdējo kontrolpunktu. Pec četrām minūtēm laidīsimiesjejā.
— Labi, — Hols teica. Un pēc brīža:—Vai jūs zināt, kas tā ir par vietu, kur mums jānolaižas?
— Domāju, ka tā ir Fletroka, Nevadas štats.
— Skaidrs.
Dažas minūtes vēlāk tika noliekti bremzplākšņi un Hols izdzirda smilkstoņu — lidmašīna sāka samazināt ātrumu.
Bāzei «Meža ugunsgrēks» Nevada bija ideāla vieta. Pēc lieluma šis štats bija septītais Amerikas Savienotajās Valstīs, pēc iedzīvotāju skaita — tikai četrdesmit devītais. Tas bija otrs visretāk apdzīvotais štats aiz Aļaskas — vidējā iedzīvotāju biezība 1 cilvēks uz kvadrātkilometru. Un, ja vēl ņēma vērā, ka 85 procenti no «sudraba štata» 440 000 iedzīvotājiem ir sakoncentrēti trijās pilsētās, Lasvegasā, Reno un Kār- sonsitijā, tad bija jāatzīst, ka tas ir taisni kā radīts «Meža ugunsgrēkam» līdzīgu programmu veikšanai. Ne velti Nevadā bija izvietots tik daudz slepeno bāžu.
Bez daudzinātā atompoligona Vintonfletsā Nevada varēja palielīties arī ar Superaugsto enerģiju pētniecības staciju Mārtindeilā un Kara aviācijas koordinācijas centru netālu no Losgadosas. Lielākā daļa no šīm iestādēm atradās trīsstūrī štata dienvidos, turklāt
jau kopš tiem laikiem, kad Lasvegasa vēl nebija izaugusi par lielpilsētu, kas uzņem divdesmit miljonus viesu gadā. Vēlākos gados valdības pētniecības stacijas tika būvētas Nevadas ziemeļrietumu stūrī, kas joprojām bija tikpat kā neapdzīvots. Pentagona slepeno bāžu sarakstos bija minēti pieci šajā apgabalā izvietoti objekti; ar ko tur «nodarbojas, netika izpausts.
10
1. LĪMENIS
Hols nolaidās drīz pēc dienas vidus, viskarstākajā laikā. Pie blāvajām debesīm nebija neviena mākonīša, saule cepināt cepināja, un, kad Hols, izkāpis no lidmašīnas, gāja uz mazu dzelzs baraku skrejceļa malā, kājas grima asfaltā. Viņš nodomāja, ka šis lidlauks droši vien ir galvenokārt paredzēts lidojumiem naktī; naktis te mēdza būt aukstas, un asfaltam vajadzēja sacietēt.
Barakā bija vēss; par to gādāja divi lieli, rūcoši gaisa kondicionētāji. Mēbeļu nebija daudz: vienā kaktā atradās kāršu galdiņš, pie kura divi piloti dzēra kafiju un spēlēja pokeru, otrā sargs ar ložmetēju plecā runāja pa telefonu. Holam ienākot, sargs uz viņu pat nepaskatījās.
Blakus tālrunim stāvēja kafijas automāts. Hols kopā ar savu pilotu piegāja tam klāt, un viņi ielēja sev katrs pa tasei. Iedzēris nelielu malku, Hols pilotam vaicāja:
— Kur tad ir pilsēta? Kad mēs nācām šurp, es neko tādu neredzēju.
— Nezinu, ser.
— Vai jūs šeit vēl neesat bijis?
— Nē, ser. Parastie maršruti caur šejieni neiet.
— Bet ko tad šis lidlauks apkalpo?
Tajā brīdī ienāca Līvits un ar rokas mājienu aicināja Holu pie sevis. Hols devās mikrobiologam līdzi, un tas viņu izveda cauri visai barakai un pēc tam ārā, karstumā, pie gaišzila vieglā automobiļa «Falcon». Tam nebija ne numura, ne kādu citu pazīšanas zīmju; nebija arī vadītāja. Līvits sēdās pie stūres un māja Holam, lai arī viņš kāpj iekšā.
— Redzams, sevišķi augstu mūs šeit nevērtē, — Hols teica, kad mašīna sāka kustēties.
— Nu nē. Vērtē gan. Bet šoferus te ārpusē netur. Mums štatā ir tikai tik daudz cilvēku, cik tas galīgi nepieciešams. Garu mēļu skaits ir reducēts līdz minimumam.
Viņi brauca pa neapdzīvotu, paugurainu apvidu. Tālumā slējās zili, tuksneša tveicē mirgojoši kalni. Ceļš bija vienās bedrēs un putekļos; izskatījās tā, it kā tas jau gadiem ilgi nebūtu lietots.
Hols jautāja, ko tas nozīmē.
— Lai maskētos, — Līvits atbildēja. — Ar šo ceļu mēs dabūjām pamatīgi nopūlēties. Tas mums izmaksāja gandrīz piectūkstoš dolāru.
— Kāpēc?
Līvits paraustīja plecus.
— Bija jānolīdzina traktoru iebrauktās sliedes. Pa šejienes ceļiem dažādos laikos pārvadāts vesels lērums smagās iekārtas. Negribējās, ka sāktos izjautāšana.
— Jā, par to pašu piesardzību, — pēc brītiņa teica Hols. — Lidmašīnā lasīju materiālus. Tur bija rakstīts kaut kas par pašlikvidācijas kodolierīci..,
— Nu, un tad?
. — Vai tāda pastāv?
— Pastāv,
Laboratorijas «Meža ugunsgrēks» organizētājiem šī ierīce bija bijusi īsts piedauzības akmens. Stouns un pārējie bija uzstājuši, lai tiesības pieņemt galīgo lēmumu spridzināt vai nespridzināt paliktu viņiem. Atomenerģijas komisija un administratīvie orgāni bija pretojušies. Līdz tam kontroli pār kodolierīcēm valdība vēl nekad neesot izlaidusi no savām rokām. Stouns apgalvoja, ka gadījumā, ja laboratorijā «Meža ugunsgrēks» būtu radusies sūce, apspriesties ar Vašingtonu un gaidīt prezidenta sankciju spridzināšanai vairs nebūtu laika. Pagāja vairāki mēneši, iekams prezidents šim argumentam piekrita.
— Es lasīju, — teica Hols, — ka šī ierīce esot kaut kā saistīta ar «Hipotēzi par lēmējbalsi».
— Jā, ir saistīta.
— Bet kā? Tā lappuse no mana komplekta bija izņemta.
— Es zinu, — Līvits sacīja. — Par to parunāsim vēlāk.
Mašīna nogriezās no bruģētā ceļa uz zemesceļa. Sacēlās tāds putekļu mākonis, ka, par spīti karstumam, vajadzēja aiztaisīt logus. Hols aizdedza cigareti.
— Tā jums būs pēdējā, — teica Līvits.
— Labi. Ļaujiet man to īsti izbaudīt.
Vini pabrauca garām ceļa labajā malā uzstādītai izkārtnei «VALDĪBAS IPASUMS. AIZLIEGTĀ ZONA», bet nekur neredzēja ne žoga, ne sarga, ne suņu — tikai šī nobružātā, noplukusī izkārtne.
— Vareni drošības pasākumi, — teica Hols.
— Mēs cenšamies neradīt aizdomas. Apsardzība ir daudz labāka, nekā izskatās.
Kratīdamies pa bedrēm, viņi pabrauca vēl pusotra kilometra, pārbrauca pāri kādam prāvākam pauguram, un pēkšņi Hols ieraudzīja lielu, apaļu iežogo-
juttiu metrus simt diametrā. Žogs bija trīs metrus augsts, pamatīgs, vietvietām no augšas pārvilkts ar dzeloņstiepli. Iekšpusē atradās vienkārša koka ēka un nenovākts kukurūzas lauks.
— Kukurūza? — Hols brīnījās.
— Manuprāt, diezgan asprātīgi.
Viņi piebrauca pie vārtiem. Tos atvērt iznāca cilvēks rupja auduma fermera biksēs un teniskreklā. Vienā rokā viņš turēja sviestmaizi un, slēgdams vārtus, sparīgi kustināja žokļus. Kad vārti bija vaļā, viņš, joprojām gremodams, pamirkšķināja, uzsmaidīja un pamāja, lai brauc iekšā. Izkārtne pie vārtiem vēstīja:
VALDĪBAS ĪPASUMS ASV LAUKSAIMNIECĪBAS MINISTRIJA TUKSNESA ZEMES APGŪSANAS IZMĒĢINĀJUMU STACIJA
Līvits izbrauca caur vārtiem, apstādināja mašīnu pie ēkas un, atstājis atslēgu saišķi karājamies pie slēdzenes, kāpa ārā. Hols viņam sekoja.