Выбрать главу

.— Kurp tagad? — viņš vaicāja.

—   Iekšā.

Viņi iegāja pa durvīm un nokļuva nelielā priekš­telpā. Pie izļodzīta galdiņa sēdēja vīrietis ar kovboja cepuri, rūtainu kreklu un pītu kaklasaiti. Viņš lasīja avīzi un, tāpat kā tas pie vārtiem, ieturēja maltīti. Pa­cēlis acis, viņš vēlīgi pasmaidīja.

—   Sveiki, — viņš teica.

—   Sveicināti, — Līvits atņēma.

—   Vai varu jums palīdzēt?

—      Mēs tikai garāmbraucot, — Līvits atbildēja. — Pa ceļam uz Romu.

Vīrietis palocīja galvu.

—   Cik pareizs laiks?

—   Mans pulkstenis vakar apstājās.

—   2ēl gan.

—   Pie visa vainīgs karstums.

Rituāls bija galā, vīrietis atkal palocīja galvu. Viņi devās tam garām un pa durvīm izgāja gaitenī. Gāja pa to un lasīja ar roku zīmētos uzrakstus uz istabu durvīm: «Dēstu audzēšana», «Mitruma regulēšana», «Augšņu analīze». Ēkā bija pusducis darbinieku, ģēr­bušies kā nu kurais, bet visi acīmredzot aizņemti darbā.

—   Tā patiešām ir lauksaimniecības stacija, — Lī­vits teica. — Ja būtu nepieciešams, tas vīrietis priekš­telpā varētu jūs izvadāt pa istabām un izskaidrot sta­cijas un tajā noritošo eksperimentu mērķus. Galve­nokārt viņi mēģina izveidot kukurūzas šķirni, kuru varētu audzēt stipri sausās un sārmainās augsnēs.

—   Bet laboratorija «Meža ugunsgrēks»?

—   Seit, — Līvits sacīja. Viņš atvēra durvis ar uz­rakstu «Noliktava», un Hols ieraudzīja šauru pielie­kamo, kas bija piekrauts ar grābekļiem, kapļiem un laistāmajām šļūtenēm.

—   Ejiet iekšā, — Līvits teica.

Hols iegāja. Līvits viņam sekoja un aizvēra aiz se­vis durvis. Hols sajuta, ka grīda it kā iebrūk zem kā­jām un viņi kopā ar grābekļiem, šļūtenēm un visu pārējo sāk laisties lejup.

Dažus mirkļus vēlāk viņi jau stāvēja modernā is­tabā, ko apgaismoja griestos iebūvētas dienasgaismas spuldzes. Sienas bija nokrāsotas sarkanas. Istaba bija gandrīz pilnīgi tukša, tajā atradās vienīgi taisnstūr­veida kaste, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai un Holam atgādināja podiju. Tās virsa bija no spī­doša, zaļgana stikla.

—   Pieejiet pie analizatora, — Līvits sacīja. — No­lieciet rokas uz stikla ar delnām uz leju.

Hols izpildīja. Pirkstiem pārskrēja viegla tirpoņa, un kaste sanēja.

—   Kārtībā. Atejiet nost.

Līvits uzlika uz kastes savas rokas, pagaidīja, ka­mēr tā sāka sanēt, un tad teica:

—• Tagad pāriesim uz turieni. — Viņš pamāja ar galvu uz durvīm istabas pretējā pusē. — Jūs interesē­jāties par drošības sistēmu. Iekams ieejam pašā labo­ratorijā «Meža ugunsgrēks», es jums to parādīšu.

—   Kas tā bija par kasti?

—   Pirkstu un delnu nospiedumu analizators. Strādā pilnīgi automātiski. Nolasa desmittūkstoš dermato- grāfisko līniju un tāpēc nekad nekļūdās. Tā atmiņas blokā ir ierakstīti dati par visiem, kuriem atļauts ieiet laboratorijā «Meža ugunsgrēks».

Līvits atbīdīja durvis kaktā.

Izrādījās, ka aiz tām ir vēl otras durvis ar uzrakstu «APSARDZĪBA». Tās bez trokšņa aizslīdēja sānis. Viņi iegāja aptumšotā istabā, kur pie paneļiem ar zaļām, spīdošām skalām sēdēja viens vienīgs cilvēks.

—   Sveicināts, Džon, — Līvits teica. — Kā klājas?

—   Labi, doktor Līvit. Redzēju, kā jus iebraucāt.

Līvits iepazīstināja apsardzības dežurantu ar Holu,

un viņš parādīja Holam savu aparatūru. Pauguros, no kuriem esot pārredzama visa bāze, atrodoties divi labi noslēpti, bet ļoti efektīvi notaustītāji7 radiolokatori. Mazliet tuvāk žogam bāzi apjožot zemē ieraktu jutīgo elementu gredzens, un šie elementi signalizējot, ja tuvojas jebkura par četrdesmit kilogramiem smagāka dzīva būtne.

—   Mēs vēl neesam palaiduši garām nevienu, — de­žurants teica. — Bet, ja arī palaidīsim … — Viņš pa­raustīja plecus un jautāja Līvitam: —Vai suņus vi­ņam rādīsim?

—   Jā, — Līvits atbildēja.

Viņi pārgāja blakusistabā. Tur bija deviņi lieli krā­tiņi un oda pēc zvērnīcas. Hols ieraudzīja savā priekšā deviņus tik lielus vācu aitu suņus, kādus viņam vēl , nebija gadījies redzēt.

Holam ienākot, suņi sāka riet, bet istabā nebija dzirdama nekāda skaņa. Pārsteigts viņš vēroja, kā suņi plāta muti un krata galvu, izdarīdami riešanas kustības, bet pilnīgi bez skaņas.

—   Tie ir armijā dresēti sargsuņi, — sacīja dežu­rants. — Izselekcionēti sirdīgākie ņo sirdīgākajiem. Vedot viņus pastaigā, jāuzvelk aizsargtērps un biezi cimdi. Balss saites viņiem izgrieztas, tāpēc jūs viņus nedzirdat. Mēmi un nikni.

—  Vai jūs kādreiz esat viņus … hm … izmanto­juši, — Hols vaicāja.

—   Nē, — dežurants atbildēja. — Par laimi, nav bi­jis vajadzības.

Viņi atradās mazā istabiņā ar skapīšiem. Uz viena no tiem Hols ieraudzīja savu uzvārdu.

—   Te mēs pārģērbsimies, — sacīja Līvits. Viņš pa­māja ar galvu uz kaktu, kur stāvēja drēbju uzkara­mais ar vienādiem, sārtiem ģērbiem. — Tos uzvelk pēc tam, kad novilkts viss, kas bijis mugurā.

Hols ātri noģērbās. Izrādījās, ka sārtie apģērba ga­bali ir vaļīgi pieguļoši kombinezoni, kas sānos aiz­taisāmi ar rāvējslēdzēju. Pārģērbušies viņi devās lejup pa slēgtu eju.

Pēkšņi atskanēja skaļš zvans, un viņu deguna priekšā aizcirtās restes. Virs galvām sāka zibsnīt balta spuldze. Hols bija apjucis, un tikai pēc vairā­kām dienām viņš atcerējās, ka Līvits bija no šīs zib­snījošās gaismas steidzīgi novērsies.

—  Kaut kas nav kārtībā, — teica Līvits. — Vai jūs no sevis noņēmāt visu?

—  Jā.

—   Gredzenus, pulksteni, visu, visu?

Hols paskatījās uz savām rokām. Pie viņa bija pa­licis pulkstenis.

—       Ejiet atpakaļ, — Līvits sacīja. — Nolieciet to savā skapītī.

Hols paklausīja. Kad viņš atgriezās un viņi turpi­nāja savu ceļu, restes vairs ciet nevērās un zvans neatskanēja.

—   Vai arī tā ir automātika? — Hols jautāja.

—       Jā. Reaģē uz ikvienu nepiederīgu priekšmetu. Ierīkodami šo sistēmu, mēs gan bijām mazliet noba­žījušies, jo zinājām, ka tā reaģē uz stikla acīm, sirds stimulatoriem, liekajiem zobiem — vispār uz jebku­rām protēzēm. Bet, par laimi, nevienam bāzē tādu nav.

—   Un plombas?

—   Sistēma ir programmēta tā, lai uz tām nereaģētu.

—   Kā tā darbojas?

—       Kaut kā ar kapacitatīvajām pretestībām. Kā īsti, man nav gluži skaidrs.

Viņu priekšā iedegās tablo:

JŪS IEEJAT PIRMAJĀ LĪMENI DODIETIES TIEŠI UZ IMUNIZĀCIJAS KONTROLI

Hols pamanīja, ka visas sienas ir sarkanas, un ieru­nājās par to Līvitam.

—        Jā, — Līvits teica. — Katrs līmenis ir citādā krāsā: pirmais ir sarkans, otrais — dzeltens, trešais — balts, ceturtais — zaļš, piektais — zils.

—   Vai šai izvēlei ir kāds īpašs iemesls?

—        Šķiet, ka pirms dažiem gadiem Jūras kara flote sarīkoja vairākus pētījumus par apkārtnes krāsas psiholoģisko iedarbību. Sie pētījumi izmantoti arī te.

Viņi apstājās pie imunizācijas kabineta. Atslīdēja malā durvis, atsegdamas trīs stiklotas kabīnes. Līvits sacīja:

—   Apsēdieties vienā no tām.

—   Laikam jau arī te ir automātika?