.— Kurp tagad? — viņš vaicāja.
— Iekšā.
Viņi iegāja pa durvīm un nokļuva nelielā priekštelpā. Pie izļodzīta galdiņa sēdēja vīrietis ar kovboja cepuri, rūtainu kreklu un pītu kaklasaiti. Viņš lasīja avīzi un, tāpat kā tas pie vārtiem, ieturēja maltīti. Pacēlis acis, viņš vēlīgi pasmaidīja.
— Sveiki, — viņš teica.
— Sveicināti, — Līvits atņēma.
— Vai varu jums palīdzēt?
— Mēs tikai garāmbraucot, — Līvits atbildēja. — Pa ceļam uz Romu.
Vīrietis palocīja galvu.
— Cik pareizs laiks?
— Mans pulkstenis vakar apstājās.
— 2ēl gan.
— Pie visa vainīgs karstums.
Rituāls bija galā, vīrietis atkal palocīja galvu. Viņi devās tam garām un pa durvīm izgāja gaitenī. Gāja pa to un lasīja ar roku zīmētos uzrakstus uz istabu durvīm: «Dēstu audzēšana», «Mitruma regulēšana», «Augšņu analīze». Ēkā bija pusducis darbinieku, ģērbušies kā nu kurais, bet visi acīmredzot aizņemti darbā.
— Tā patiešām ir lauksaimniecības stacija, — Līvits teica. — Ja būtu nepieciešams, tas vīrietis priekštelpā varētu jūs izvadāt pa istabām un izskaidrot stacijas un tajā noritošo eksperimentu mērķus. Galvenokārt viņi mēģina izveidot kukurūzas šķirni, kuru varētu audzēt stipri sausās un sārmainās augsnēs.
— Bet laboratorija «Meža ugunsgrēks»?
— Seit, — Līvits sacīja. Viņš atvēra durvis ar uzrakstu «Noliktava», un Hols ieraudzīja šauru pieliekamo, kas bija piekrauts ar grābekļiem, kapļiem un laistāmajām šļūtenēm.
— Ejiet iekšā, — Līvits teica.
Hols iegāja. Līvits viņam sekoja un aizvēra aiz sevis durvis. Hols sajuta, ka grīda it kā iebrūk zem kājām un viņi kopā ar grābekļiem, šļūtenēm un visu pārējo sāk laisties lejup.
Dažus mirkļus vēlāk viņi jau stāvēja modernā istabā, ko apgaismoja griestos iebūvētas dienasgaismas spuldzes. Sienas bija nokrāsotas sarkanas. Istaba bija gandrīz pilnīgi tukša, tajā atradās vienīgi taisnstūrveida kaste, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai un Holam atgādināja podiju. Tās virsa bija no spīdoša, zaļgana stikla.
— Pieejiet pie analizatora, — Līvits sacīja. — Nolieciet rokas uz stikla ar delnām uz leju.
Hols izpildīja. Pirkstiem pārskrēja viegla tirpoņa, un kaste sanēja.
— Kārtībā. Atejiet nost.
Līvits uzlika uz kastes savas rokas, pagaidīja, kamēr tā sāka sanēt, un tad teica:
—• Tagad pāriesim uz turieni. — Viņš pamāja ar galvu uz durvīm istabas pretējā pusē. — Jūs interesējāties par drošības sistēmu. Iekams ieejam pašā laboratorijā «Meža ugunsgrēks», es jums to parādīšu.
— Kas tā bija par kasti?
— Pirkstu un delnu nospiedumu analizators. Strādā pilnīgi automātiski. Nolasa desmittūkstoš dermato- grāfisko līniju un tāpēc nekad nekļūdās. Tā atmiņas blokā ir ierakstīti dati par visiem, kuriem atļauts ieiet laboratorijā «Meža ugunsgrēks».
Līvits atbīdīja durvis kaktā.
Izrādījās, ka aiz tām ir vēl otras durvis ar uzrakstu «APSARDZĪBA». Tās bez trokšņa aizslīdēja sānis. Viņi iegāja aptumšotā istabā, kur pie paneļiem ar zaļām, spīdošām skalām sēdēja viens vienīgs cilvēks.
— Sveicināts, Džon, — Līvits teica. — Kā klājas?
— Labi, doktor Līvit. Redzēju, kā jus iebraucāt.
Līvits iepazīstināja apsardzības dežurantu ar Holu,
un viņš parādīja Holam savu aparatūru. Pauguros, no kuriem esot pārredzama visa bāze, atrodoties divi labi noslēpti, bet ļoti efektīvi notaustītāji7 radiolokatori. Mazliet tuvāk žogam bāzi apjožot zemē ieraktu jutīgo elementu gredzens, un šie elementi signalizējot, ja tuvojas jebkura par četrdesmit kilogramiem smagāka dzīva būtne.
— Mēs vēl neesam palaiduši garām nevienu, — dežurants teica. — Bet, ja arī palaidīsim … — Viņš paraustīja plecus un jautāja Līvitam: —Vai suņus viņam rādīsim?
— Jā, — Līvits atbildēja.
Viņi pārgāja blakusistabā. Tur bija deviņi lieli krātiņi un oda pēc zvērnīcas. Hols ieraudzīja savā priekšā deviņus tik lielus vācu aitu suņus, kādus viņam vēl , nebija gadījies redzēt.
Holam ienākot, suņi sāka riet, bet istabā nebija dzirdama nekāda skaņa. Pārsteigts viņš vēroja, kā suņi plāta muti un krata galvu, izdarīdami riešanas kustības, bet pilnīgi bez skaņas.
— Tie ir armijā dresēti sargsuņi, — sacīja dežurants. — Izselekcionēti sirdīgākie ņo sirdīgākajiem. Vedot viņus pastaigā, jāuzvelk aizsargtērps un biezi cimdi. Balss saites viņiem izgrieztas, tāpēc jūs viņus nedzirdat. Mēmi un nikni.
— Vai jūs kādreiz esat viņus … hm … izmantojuši, — Hols vaicāja.
— Nē, — dežurants atbildēja. — Par laimi, nav bijis vajadzības.
Viņi atradās mazā istabiņā ar skapīšiem. Uz viena no tiem Hols ieraudzīja savu uzvārdu.
— Te mēs pārģērbsimies, — sacīja Līvits. Viņš pamāja ar galvu uz kaktu, kur stāvēja drēbju uzkaramais ar vienādiem, sārtiem ģērbiem. — Tos uzvelk pēc tam, kad novilkts viss, kas bijis mugurā.
Hols ātri noģērbās. Izrādījās, ka sārtie apģērba gabali ir vaļīgi pieguļoši kombinezoni, kas sānos aiztaisāmi ar rāvējslēdzēju. Pārģērbušies viņi devās lejup pa slēgtu eju.
Pēkšņi atskanēja skaļš zvans, un viņu deguna priekšā aizcirtās restes. Virs galvām sāka zibsnīt balta spuldze. Hols bija apjucis, un tikai pēc vairākām dienām viņš atcerējās, ka Līvits bija no šīs zibsnījošās gaismas steidzīgi novērsies.
— Kaut kas nav kārtībā, — teica Līvits. — Vai jūs no sevis noņēmāt visu?
— Jā.
— Gredzenus, pulksteni, visu, visu?
Hols paskatījās uz savām rokām. Pie viņa bija palicis pulkstenis.
— Ejiet atpakaļ, — Līvits sacīja. — Nolieciet to savā skapītī.
Hols paklausīja. Kad viņš atgriezās un viņi turpināja savu ceļu, restes vairs ciet nevērās un zvans neatskanēja.
— Vai arī tā ir automātika? — Hols jautāja.
— Jā. Reaģē uz ikvienu nepiederīgu priekšmetu. Ierīkodami šo sistēmu, mēs gan bijām mazliet nobažījušies, jo zinājām, ka tā reaģē uz stikla acīm, sirds stimulatoriem, liekajiem zobiem — vispār uz jebkurām protēzēm. Bet, par laimi, nevienam bāzē tādu nav.
— Un plombas?
— Sistēma ir programmēta tā, lai uz tām nereaģētu.
— Kā tā darbojas?
— Kaut kā ar kapacitatīvajām pretestībām. Kā īsti, man nav gluži skaidrs.
Viņu priekšā iedegās tablo:
JŪS IEEJAT PIRMAJĀ LĪMENI DODIETIES TIEŠI UZ IMUNIZĀCIJAS KONTROLI
Hols pamanīja, ka visas sienas ir sarkanas, un ierunājās par to Līvitam.
— Jā, — Līvits teica. — Katrs līmenis ir citādā krāsā: pirmais ir sarkans, otrais — dzeltens, trešais — balts, ceturtais — zaļš, piektais — zils.
— Vai šai izvēlei ir kāds īpašs iemesls?
— Šķiet, ka pirms dažiem gadiem Jūras kara flote sarīkoja vairākus pētījumus par apkārtnes krāsas psiholoģisko iedarbību. Sie pētījumi izmantoti arī te.
Viņi apstājās pie imunizācijas kabineta. Atslīdēja malā durvis, atsegdamas trīs stiklotas kabīnes. Līvits sacīja:
— Apsēdieties vienā no tām.
— Laikam jau arī te ir automātika?