Grupa Rīcībspējas indekss
Precēti vīrieši 0,343
Precētas sievietes 0,399
Neprecētas sievietes 0,402
Neprecēti vīrieši 0,824
No šiem datiem izriet, ka neprecēti vīrieši pareizu lēmumu pieņem četras reizes no piecām, turpretim precēti vīrieši — tikai vienu reizi no trim. Pēc tam neprecēto vīriešu grupu sadalīja apakšgrupās, meklējot iespējami precīzāku klasifikāciju.
Apakšgrupa Rīcībspējas indekss
Neprecēti vīrieši kopumā 0,824 Militārpersonas
virsnieki 0,655
apakšvirsnieki 0,624 Inženiertehniskie darbinieki
inženieri 0,877 nelidojošais personāls 0,901 Apkalpojošais personāls (remont- brigādes un komunālie pakalpojumi) 0,758 Zinātnes darbinieki 0,946
No šiem rezultātiem nedrīkst izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par dažādu kategoriju personu relatīvajām spējām pieņemt lēmumus. Iznāk, ka sētnieki ir labāki izlēmēji nekā ģenerāļi, taču patiesībā viss ir sarežģītāk. MAŠĪNAS IZDOTAJOS VĒRTĒJUMOS IR NIVELĒTAS ATŠĶIRĪBAS GAN STARP ATSEVIŠĶIEM TESTIEM, GAN ARĪ STARP ATSEVIŠĶIEM INDIVĪDIEM. DATUS INTERPRETĒJOT, TAS JĀPATUR PRĀTĀ. Citādi ir iespejami pavisam kļūdaini un bīstami secinājumi.
Pēc Atomenerģijas komisijas pieprasījuma pašlikvidācijas kodolierīces iebūvēšanas periodā ar testu pēc augšminētās metodikas tika pārbaudīta bāzes «Meža ugunsgrēks» vadība, kā arī viss pārējais personāls, kas saistīts ar šo programmu. Rezultāti atrodami lietā «Meža ugunsgrēks»: tests «Klasifikācija», «Personāls» (sk. Nr. 77-14-0023). Dati par vadošo grupu (speciāls tests):
Uzvārds
Rīcībspējas indekss
Bārtons
Reinoldss
Ķērks
Stouns
Hols
0,543 0,601 0,614 0,687 0,899
Speciālā testa rezultāti apstiprina lēmējbalss hipotēzi, ka galīgos lēmumus par kodoltermisko vai ķīmiski bioloģisko ieroču lietošanu vajadzētu pieņemt neprecētiem vīriešiem.
— Tīrās blēņas, — teica Hols, pabeidzis lasīt.
— Un tomēr tikai tā mums izdevās panākt, ka kontroli pār šo ieroci valdība atdod mums pašiem, — sacīja Stouns.
— Vai tiešām jūs cerat, ka es bāzīšu iekšā savu atslēgu un spridzināšu visu to būšanu gaisā?
— Baidos, ka jūs neesat mani sapratis. Detonators ir automātisks. Ja šie organismi izlauzīsies un inficēs visu piekto līmeni, pēc trim minūtēm notiks sprādziens, ja vien jūs neiebāzīsit savu atslēgu un to neatsauksit.
— O, — rāmā balsī noteica Hols.
11
DEZINFICĒŠANA
Kaut kur tepat šajā līmenī atskanēja zvans. Stouns pameta acis uz sienas pulksteni. Bija jau vēls. Viņš sāka instruktāžu. Runāja ātri, soļodams šurp un turp pa istabu un nepārtraukti žestikulēdams.
— Kā jums zināms, mēs atrodamies apakšzemes piecstāvu būves pirmajā, augšējā līmenī. Lai nokāptu viszemākajā līmenī, izejot visas sterilizācijas un dezinfekcijas procedūras, pēc priekšraksta būs vajadzīgas gandrīz divdesmit četras stundas. Tāpēc mums jāsāk nekavējoties. Pavadonis «Smeltnis» jau ir ceļā.
Viņš nospieda pogu uz galda malā iebūvētas pults. Iedegās televīzijas ekrāns, un viņi ieraudzīja konus- veidīgo pavadoni, kas, ielikts plastikāta maisā, slīdēja lejup. To saudzīgi pieturēja mehāniskās rokas.
— Sīs apaļās būves vidusšahtā ir lifti un komunikācijas— caurules, kabeļi un tamlīdzīgas lietas. Tur jūs tagad redzat arī pavadoni. Bet jau pēc brīža to ievietos maksimāli sterilizētā kamerā apakšējā līmenī.
Turpinājumā Stouns pastāstīja, ka no Pīdmontas viņš pārvedis vēl divas negaidīti vērtīgas trofejas. Viņš nospieda pogu, un uz ekrāna kadru ar pavadoni nomainīja kadrs, kurā bija redzams Pīters Džeksons. Večuks gulēja uz nestuvēm, un no augšas uz viņu stiepās divas caurulītes, kuru gali izbeidzās katrs pie savas rokas vēnas.
— Sis vīrs pēc vakardienas bija palicis dzīvs. Kad pilsētiņu pārlidoja lidmašīnas, viņš klīda apkārt, un arī šorīt viņš vēl bija dzīvs.
— Kāds ir viņa stāvoklis tagad?
— Neskaidrs. Viņš ir bez samaņas un rīta pusē vēma asinis. Esam sākuši laist viņam vēnās glikozi, lai pa to laiku, kamēr paši nokļūsim lejā, viņa organisms saņemtu kaut cik enerģijas un šķidruma.
Stouns noknikšķināja pogu vēlreiz, un uz ekrāna parādījās zīdainis. Viņš bija piesiets pie gultiņas un kliedza pilnā rīklē. Deniņu vēnai bija pievienots baloniņš ar barojošu šķīdumu.
— Arī šis mazulis pēc vakardienas bija palicis dzīvs. Paņēmām arī viņu līdzi. Atstāt nedrīkstējām, jo acīm redzami bija jāpieprasa direktīva 7-12. Šobrīd
pilsētiņa jau ir iznīcināta ar kodolsprādzienu. Bez tam viņi abi ar Džeksonu ir vienīgās dzīvās liecības, kas var palīdzēt mums rast skaidrību šajā ķēpā.
Pēc tam Stouns ar Bārtonu informēja abus pārējos, ko viņi redzējuši un uzzinājuši Pīdmontā. Viņi pastāstīja par cilvēkiem, kuri bija nomiruši momentāni, par savādajām pašnāvībām, par neasiņošanu un par artērijām, kurās asinis bija pilnīgi sarecējušas.
Hols klausījās pārsteigts. Līvits sēdēja, galvu šūpodams.
Kad stāstāmais bija galā, Stouns vaicāja:
— Vai jautājumi ir?
— Jautājumi nekur nepaliks, — atteica Līvits.
— Nu tad sākam, — Stouns sacīja.
Viņi sāka ar durvīm, uz kurām ar vienkāršiem baltiem burtiem bija uzrakstīts: «UZ II LĪMENI». Uzraksts Holam likās tāds nevainīgs, atklāts, tīri vai pasaulīgs. Viņš bija gaidījis ko vairāk — vismaz bargu sargkareivi ar automātu, vismaz sargu, kas pārbauda caurlaides. Nekā tāda nebija, un Hols ievēroja, ka nevienam nav ne caurlaides, ne nozīmītes, ne personas apliecības. Hols par to ieminējās Stou- nam.
— Jā, — Stouns sacīja, — domu par nozīmēm atmetām jau pašā sākumā. Nozīmes var pārnēsāt infekciju, bet sterilizēt tās grūti: parasti tās ir no plastmasas un augstā temperatūrā kūst.
Visi četri cits pēc cita pārkāpa slieksni. Durvis aiz viņiem smagi aizcirtās un ar švirkstošu skaņu aizher- metizējās. Tagad viņi atradās tukšā istabā, kur stāvēja vienīgi kaste ar uzrakstu «Apģērbs». Istabas sienas bija apšūtas ar flīzēm. Hols atrāva vaļā savu kombinezonu, novilka to un iemeta kastē. Iedegās spoža liesma, un kombinezons pārvērtās pelnos.
Atskatījies Hols ieraudzīja, ka uz durvīm, pa kurām viņš nupat ienāca, ir uzraksts «Atgriezties I līmenī pa šejieni NAV iespējams».
Viņš paraustīja plecus. Pārējie jau gāja ārā pa otrām durvīm, uz kurām bija uzrakstīts tikai viens vārds «IZEJA». Viņš tiem sekoja un nokļuva biezā, karstā sutā ar īpatnēju smaržu, kas mazliet atgādināja skujas. Acīmredzot tas bija kāds sasmaržots dezinfekcijas līdzeklis. Hols apsēdās uz sola un atslābināja muskuļus, ļaudamies sutai. Sīs sviedrētavas mērķis nebija grūti izprotams: karstums atvēra poras, un tvaiks tika ieelpots arī plaušās.
Visi četri sēdēja, tikpat kā nerunādamies, kamēr viņu ķermeņi sāka spīdēt no sviedriem. Pēc tam viņi pārgāja nākamajā istabā.
— Nu, kā? —Holam jautāja Līvits.
— Gluži kā romiešu pirtī, — viņš atbildēja.
Nākamajā istabā bija neliela vanniņa («Iemērkt TIKAI kājas») un duša («Dušas šķīdumu nerīt. Sargāt no tiešas iedarbības acis un gļotādas»). Tīri vai izskatījās, ka viņus grib iebiedēt. Hols mēģināja pēc ožas noteikt, kas tie par šķīdumiem, bet viņam tas neizdevās. Dušas šķīdums bija glums, tātad sārmains. Viņš apjautājās Līvitam, un Līvits atbildēja, ka tas esot alfahlorofīna šķīdums ar pH 7,7. Kur vien esot iespējams, skābi šķīdumi tiekot lietoti pamīšus ar sārmainiem.