— Ja tikai padomā, — Līvits sacīja, — te mēs sastopamies ar problēmu problēmu. Kā dezinficēt cilvēka ķermeni, vienu no visnetīrākajiem objektiem pazīstamajā pasaulē, nenobeidzot cilvēku pašu? Interesanti,— viņš noteica un gāja prom.
Iznācis no dušas, Hols skatījās, vai kaut kur nestāv dvielis, bet neko tamlīdzīgu neatrada. Hols iegāja nākamajā istabā, un tur no griestiem pār viņu sāka gāzties karsta gaisa plūsma. Pie sienām iedegās kvarca lampas, pieliedamas telpu ar koši violetu gaismu. Viņš tur pastāvēja, kamēr atskanēja zummera signāls un gaisa pūtēji izslēdzās. Pār miesu vēl skrēja vieglas tirpas, kad viņš iegāja beidzamajā istabā, kur gaidīja drēbes. Šoreiz tie nebija kombinezoni, bet gan kaut kas līdzīgs ķirurga ietērpam — gaišdzeltena vaļīga augšdaļa ar ķīļveidīgu kakla izgriezumu un īsām piedurknēm, ar gumiju savilktas bikses, ērtas un vieglas kurpes ar gumijas zolēm.
Drāna bija mīksta, acīmredzot sintētiska. Hols saģērbās, kopā ar pārējiem izgāja pa durvīm ar uzrakstu «IZEJA UZ II LĪMENI», iekāpa liftā un gaidīja, kamēr tas nolaižas.
Izkāpdams no lifta, Hols nokļuva gaitenī. Tā sienas vairs nebija krāsotas sarkanas kā I līmenī, bet gan dzeltenas. Personāls staigāja dzeltenos tērpos. Aukle, kas bija viņus gaidījusi pie lifta, teica:
— Pulkstenis ir 14 un 47 minūtes, džentlmeņi. Pēc stundas jūs varēsit turpināt nolaišanos.
Viņi iegāja mazā istabiņā, uz kuras durvīm bija uzraksts «UZGAIDĀMĀ TELPA». Tajā stāvēja sešas kušetes ar plastmasas pārklājiem vienreizējai lietošanai.
— Atstiepiet kaulus, — sacīja Stouns. — Ja varat, pasnaudiet. Kamēr vēl neesam piektajā līmenī, mums jāizmanto katra izdevība atpūsties.— Viņš piegāja pie Hola. — Kā jums patika dezinficēšanas metodika?
— Ta ir interesanta, — Hols atbildēja.— Jus to varētu pārdot zviedriem un nopelnīt smuku naudiņu. Bet, patiesību sakot, es biju gaidījis kaut ko drakoniskāku.
— Pacietieties, — Stouns teica. — Tālāk nāks arī kas vairāk. Trešajā un ceturtajā līmenī būs medicīniskā apskate. Pēc tam — īsa apspriede.
Stouns apgūlās uz vienas no kušetēm un momentā aizmiga. Šo iemaņu viņš bija apguvis pirms daudziem gadiem, veikdams eksperimentus, kuri ilga vairākas diennaktis no vietas. Toreiz viņš iemācījās izmantot miegam katru brīvu brīdi, un šī spēja iemigt pēc vajadzības bija noderējusi viņam arī vēlāk.
Otrais dezinfekcijas procedūru cikls bija līdzīgs pirmajam. Arī Hola dzeltenais apģērbs, lai gan viņš to bija valkājis tikai stundu, tika pārvērsts pelnos.
— Vai tā nav izšķērdība? — viņš jautāja Bārto- nam.
Bārtons noraustīja plecus.
— Tas taču ir papīrs.
— Papīrs? Tā drēbe?
Bārtons papurināja galvu.
— Tā nav drēbe, bet papīrs. Jauna tehnoloģija.
Viņi iekāpa baseinā, kur vajadzēja iegremdēties
visam. No instrukcijas, kas bija izlikta pie sienas, Hols uzzināja, ka acis zem ūdens jātur vaļā. Kā viņš drīz konstatēja, pilnīgu iegremdēšanos garantēja vienkāršs izgudrojums: šo telpu ar nākamo savienoja tikai zemūdens aile. Nirdams tai cauri, Hols sajuta acīs vieglu dedzināšanu, bet citādi viss bija tīri pieņemami.
Nākamajā istabā cita citai līdzās atradās sešas stiklotas kabīnes, kas atgādināja telefona būdas. Hols piegāja pie vienas no tām un uz izkārtnes izlasīja: «Ieiet un aizvērt abas acis. Turēt rokas mazliet atstatu no ķermeņa, kājas — plecu platumā. Līdz zum- mera signālam acis neatvērt. GARO VIĻŅU STAROJUMA IEDARBĪBA UZ ACĪM VAR RADĪT AKLUMU.»
Hols izdarīja, kā bija noradīts, un ar visu ķermeni sajuta kaut kādu aukstu siltumu. Tas ilga minūtes piecas, pēc tam viņš izdzirda zummeru un atvēra acis. Ķermenis bija sauss. Tāpat kā citi, viņš iegāja ejā, kur cita aiz citas atradās četras dušas. Iedams pa to, viņš pabija zem katras no dušām. Pēc tam viņš nonāca zem gaisa pūtējiem, kas viņu nožāvēja, un visbeidzot— pie drēbēm. Šoreiz apģērbs bija balts.
Viņi apģērbās un ar liftu nobrauca trešajā līmenī.
Tur viņus sagaidīja četras medicīnas māsas; viena no viņām aizveda Holu uz apskates kabinetu. Izrādījās, ka apskate ilgs veselas divas stundas un šoreiz viņu izmeklēs nevis mašīna, bet gar pārlieku akurāts un ārēji pilnīgi vienaldzīgs jauns ārsts. «Tad jau labāk mašīna,» Hols sapīcis nodomāja pie sevis.
Ārsts pierakstīja visu līdz pēdējam sīkumam: kad dzimis, kāda izglītība, kur ceļojis, kādas slimības sastopamas viņa dzimtā, ar ko slimojis pats, vai bijis hospitalizēts. Tikpat pamatīga bija arī medicīniskā apskate. Holam sāka zust pacietība, un viņš dusmīgi aizrādīja, ka tam visam nav nekādas nozīmes. Bet ārsts paraustīja plecus un mierīgi sacīja:
— Tāda ir kārtība.
Pēc divām stundām Hols atkal pievienojās pārējiem, un viņi devās uz ceturto līmeni.
Vēl četras reizes Hols pilnīgi iegremdējās vannā, trīs reizes tika apstarots vispirms ar ultravioleto un pēc tam ar infrasarkano gaismu, divas reizes apstrādāts ar ultraskaņu, un tad beigās nāca kaut kas pavisam iespaidīgs. Tērauda kabīne, un tajā uz vadža ķivere. Uzraksts vēstīja: «Šis ir ultrazibšņu aparāts. Lai aizsargātu galvas un sejas apmatojumu, uzmauciet galvā metāla ķiveri un tad nospiediet pogu.»
Hols par ultrazibšņiem neko nebija dzirdējis un izpildīja norādījumus, nezinādams, kas viņu sagaida. Viņš uzlika.galvā ķiveri un nospieda pogu.
Sekoja īss baltas, apžilbinoši spožas gaismas uzliesmojums, un kabīni pārņēma karstuma vilnis. Vienu mirkli bija sāpes, bet Hols nepaguva tās izjust, kad nekas vairs nesāpēja. Viņš piesardzīgi noņēma ķiveri un apskatīja sevi. Visu ķermeni klāja smalki, balti pelni, un viņš saprata, ka tā ir vai, pareizāk sakot, ir bijusi viņa paša āda: mašīna bija sadedzinājusi ārējo epitēlija slāni. Hols gāja nomazgāt pelnus zem dušas. Kad viņš beidzot tika līdz ģērbtuvei, tur viņu gaidīja zajš ietērps.
Vēl viena medicīniskā apskate. Šoreiz vajadzēja visdažādākās analīzes: krēpu, mutes dobuma epitēlija, asins, urīna, izkārnījumu. Pasīvā vienaldzībā Hols ļāva sevi izmeklēt, padevīgi izgāja apskates un analīzes, atbildēja uz visiem jautājumiem. Viņš bija noguris un sāka zaudēt realitātes izjūtu. Neskaitāmas procedūras, jaunie pārdzīvojumi, sienu krāsas un visur viena un tā pati bālā mākslīgā gaisma …
Beidzot*fiņu atveda atpakaļ pie Stouna un pārējiem. Stouns sacīja:
— Šajā līmenī mums jāpavada sešas stundas, kamēr būs iegūti visu analīžu rezultāti. Tāds ir priekšraksts. Tā ka mēs varētu arī pagulēt. Tālāk gar gaiteni ir istabas ar jūsu vārdiem uz durvīm. Vēl tālāk ir kafetērija. Pēc piecām stundām tur satiksimies, lai noturētu apspriedi. Vai viss skaidrs?
Lasīdams plastmasas plāksnītes uz durvīm, Hols sameklēja savii istabu, iegāja tajā un, par patīkamu pārsteigumu, konstatēja, ka tā ir diezgan liela. Viņš bija gaidījis, ka ieraudzīs kaut ko līdzīgu guļamvagona kupejai, taču tā bija daudz lielāka un turklāt labi mēbelēta. Tajā atradās gulta, krēsls, neliels rakstāmgalds un skaitļošanas mašīnas panelis ar