— Es pasūtīšu.
— Lai atgādā, cik drīz vien var.
Karena piegāja pie tālruņa, piezvanīja uz konservētās asins glabātavu otrajā līmenī un lūdza steidzīgi apmierināt pieprasījumu. Hols pa to laiku pievērsās bērnam.
Kopš viņš pēdējo reizi bija izmeklējis zīdaini, daudz ūdeņu bija aiztecējis, un pavisam bija aizmirsies, cik tas ir grūti. Tiklīdz viņš gribēja ieskatīties bērnam acīs, mazulis tās aizvēra un vaļā netaisīja. Tiklīdz mēģināja apskatīt rīkli, mazulis saknieba lūpas. Tiklīdz gribēja izklausīt sirdi, zīdainis sāka mežonīgi kliegt, pilnīgi apslāpēdams sirds skaņas.
Taču Hols mēģināja vēl un vēl, atcerēdamies, ko teica Stouns. Sie abi ārkārtīgi nevienādie cilvēki esot vienīgie, kuri Pīdmontā palikuši dzīvi. Tātad viņiem kaut kā bija izdevies šo slimību uzveikt. Tātad starp grumbaino večuku, kas vēma asinis, un sārto, aizgūtnēm raudošo bērniņu pastāvēja kaut kāda kopības saite.
Pirmajā brīdī likās — kas gan var būt kopīgs šiem pretmetiem, kuri atrodas katrs savā dzīves spektra galā un atšķiras viens no otra kā diena no nakts?
Un tomēr kaut kam kopīgam tur vajadzēja būt.
Bērnu Hols izmeklēja pusstundu, un iznākumā viņam bija jāsecina, ka, pēc visa spriežot, zīdainis ir pilnīgi vesels un gluži normāls. Viņam nebija nekā savāda, ar ko viņš kaut mazdrusciņ atšķirtos no pārējiem.
Izņemot to, ka viņš noslēpumaina kārtā bija palicis dzīvs.
15.
«GALVENĀ KONTROLE»
Stouns ar Līvitu sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, caur stiklu skatīdamies izolētajā diben- telpā, kur atradās pavadonis. Abās telpās, kas nebija sevišķi lielas, bija koncentrēta sarežģīta un dārga iekārta. Tā bija izmaksājusi divus miljonus dolāru — dārgāk par jebkuru citu objektu laboratorijā «Meža ugunsgrēks». Un tai arī bija izšķirīga loma visas laboratorijas funkcionēšanā.
«Galvenā kontrole» bija pirmais posms pavadoņa izpētē. Tās svarīgākā funkcija bija atrast un atdalīt no visa liekā svešās sīkbūtnes. Atbilstoši «Dzīvības analīzes metodikai» programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēti trīs darba posmi: atrašana, raksturošana un pakļaušana kontrolei. Vispirms sīkbūtnes bija jāatrod, pēc tam — jāizpēta un jāizprot. Un tikai tad varēja meklēt ceļus, kā tās savaldīt.
«Galvenā kontrole» bija izveidota atbilstoši pirmajai funkcijai — svešo mikroorganismu atrašanai.
Līvits un Stouns sēdēja pie pults ar neskaitāmām pogām, svirām un skalām. Stouns vadīja mehāniskās rokas, Līvits darbojās ar mikroskopu. Ieiet dibentelpā un apskatīt pavadoni tieši, protams, nebija iespējams. Viņu vietā to varēja izdarīt tālvadātni, pusautomātiski mikroskopi, kuru ekrāni atradās šaipus stikla sienas, viņiem priekšā.
Sākumā bija gudrojuši, ko šai nolūkā izmantot — televīziju vai kaut kādu attēla tiešas pārraidīšanas sistēmu. Televīzijas aparatūra bija lētāka un vieglāk uzstādāma; televīzijas attēla pastiprinātājus jau lietoja elektronu mikroskopos, rentgenaparātos un vairākās citās iekārtās. Tomēr beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» nosprieda, ka tās mērķiem televīzijas ekrāns ir pārāk neprecīzs; pat kamera ar dubultizvērsi, kas deva divreiz vairāk svītru nekā parasti un līdz ar to arī krietni skaidrāku attēlu, nevarēja garantēt, ka izšķiršanas spēja nebūs par mazu. Visu apsvērusi, grupa «Meža ugunsgrēks» izvēlējās šķiedru optikas sistēmu, kurā attēls pa čūskveidīgu stikla šķiedru kūli tika pārraidīts tieši uz speciāla ekrāna. Sī sistēma deva skaidru, asu attēlu.
Stouns nostatīja pavadoni un nospieda attiecīgās pogas. No griestiem nolaidās melna lādīte un sāka pakāpeniski pārlūkot visu pavadoņa virsmu. Abi vīri pievērsās ekrāniem.
— Sāksim ar pieckārtīgo, — Stouns teica.
Līvits iestādīja pogas atbilstoši pieckārtīgam palielinājumam. Viņi vēroja ekrānu, bet kamera riņķoja ap pavadoni, automātiski turēdama fokusā metāla virsmu. Noskatījušies vienu pilnu pārlūkojumu, viņi pārslēdza kameru uz divdesmitkārtīgu palielinājumu. Tagad pārlūkošana vilkās daudz gausāk, jo skata lauks bija krietni sašaurinājies. Uz pavadoņa virsmas joprojām neredzēja nedz caurumiņu, nedz bedrīšu, nedz arī kaut kādu uzaugumu.
— Pāriesim uz simtkārtīgo.
Līvits pārregulēja aparatūru un pēc tam atkal atsēdās. Tagad viņus gaidīja ilga un apnicīga skatīšanās, turklāt bez drošām cerībām, ka šoreiz kaut ko atradīs. Pēc tam bija jāpārmeklē pavadoņa iekša, un varēja gadīties, ka meklētais tiks atrasts tur. Bet tikpat labi varēja gadīties, ka arī tur viņi neko neatradīs. Tiklab vienā, kā otrā gadījumā viņiem bija jāpaņem paraugi analīzēm, kā arī jāievieto barotnēs nokasī- jumi un iztriepes.
Līvits atrāva acis no ekrāna un brīdi pavēroja, kā kamera, sarežģītas stieņu un stiepļu sistēmas turēta,
lēnām met loku pēc loka ap pavadoni. Pēc tam viņš atkal pievērsās ekrānarrt.
Pavisam «Galvenās kontroles» priekštelpā bija trīs ekrāni, un visi rādīja vienu un to pašu skata lauku. Teorētiski viņi varēja izmantot trīs pārlūkošanas kameras, kuru rādījumi tad tiktu projicēti katrs uz sava ekrāna. Tādā gadījumā pavadonis tiktu noriņķots trīsreiz īsākā laikā. Bet viņi to negribēja darīt, vismaz pagaidām. Ne Stouns, ne Līvits neloloja ilūziju, ka viņi varēs visu cēlienu nostrādāt ar neatslābstošu interesi un uzmanību. Lai kā viņi būtu centušies, ar laiku modrība tik un tā būtu mazinājusies. Vienu un to pašu attēlu skatoties diviem, bija lielākas izredzes neko nepalaist garām.
Koniskais pavadonis bija 92,5 cm garš un pie pamatnes 30 cm resns, tātad tā sānu virsmas laukums bija apmēram 2800 cm2 . Trijos pārlūkojumos — ar pieckārtīgu, divdesmitkārtīgu un simtkārtīgu palielinājumu — pagāja mazliet vairāk nekā divas stundas. Kad trešais bija galā, Stouns sacīja:
— Tagad it kā vajadzētu turpināt ar četrsimtčetr- desmitkārtīgu palielinājumu …
— Bet?
— Mani vilina tūlīt sakt pavadoņa iekšas apskati. Ja jau neko neatradīsim, varēsim atgriezties pie ārpuses un pārlūkot to ar četrsimtčetrdesmitkārtīgo.
— Piekrītu.
— Labi, — Stouns teica. — Sāksim ar pieckārtīgu. Pārslēdziet uz iekšieni.
Līvits iedarbināja vadīšanas orgānus. Automātiska pārlūkošana tagad nebija iespējama. Kamera bija programmēta tā, lai tā varētu automātiski sekot jebkura regulāras formas ķermeņa, piemēram, kuba, lodes vai konusa, kontūrām, bet bez stūrēšanas izzondēt pavadoņa iekšpusi tā nevarēja. Iestādījis lēcas uz pieckārtīgu palielinājumu, Līvits pārslēdza kameru uz rokas tālvadību. Pēc tam viņš to iestūrēja pavadoņa konteinera atverē. Stouns, kas vēroja ekrānu, sacīja:
— Vairāk gaismas!
Līvita vadīti, no griestiem nolaidās pieci papildu gaismekļi. Tie iedegās, pa atveri izgaismodami visu konteinera iekšieni.
— Vai ir labāk?
— Ļoti labi.
Skatīdamies uz savu ekrānu, Līvits sāka vadīt kameru. Vairākas minūtes pagāja, kamēr viņš to iemanījās darīt gludi: koordinēt savas kustības, skatoties uz ekrānu, nebija vieglāk kā rakstīt, sekojot spalvas kustībām spogulī. Taču jau drīz viņš vadīja kameru itin gludi.
Apskate pieckārtīgā palielinājumā ilga divdesmit minūtes. Vienīgais, ko viņi atrada, bija bedrīte zīmuļa smailes resnumā. Apskati divdesmitkārtīgā palielinājumā viņi pēc Stouna priekšlikuma sāka tieši ar šo bedrīti.