Выбрать главу

Tagad viņi ieraudzīja melnu, robainu kriksīti smilšu graudiņa lielumā. Sur tur melnajā materiālā pavīdēja zaļi ielāsmojumi.

Nedz viens, nedz otrs no viņiem nepakustējās no vietas, kaut gan vēlāk Līvits atcerējās, ka no uztrau­kuma viņš drebējis, domādams tikai vienu: vai tiešām tā ir kaut kāda jauna,' pilnīgi nepazīstama dzīvības forma? Tomēr skaļi viņš tobrīd pateica vienīgi:

—   Interesanti.

—  Pabeigsim, kā nākas, apskati divdesmitkār- tīgajā, — Stouns sacīja. Balss viņam joprojām bija mierīga, taču varēja redzēt, ka viņš tikai valdās.

Līvitam gribējās tūlīt apskatīt graudiņu lielākā pa­lielinājumā, bet viņš saprata, ka Stounam ir taisnība. Viņi nedrīkstēja izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, lai kādi tie būtu. Uz panākumiem varēja cerēt vienīgi ar pacietību, ar rūpību līdz pēdējam. Vajadzēja virzīties

uz priekšu metodiski, katru darba posmu paveicot tik pamatīgi, lai tur nekas nevarētu paslīdēt garām.

Citādi varēja gadīties, ka viņi uzsāk pētījumus kādā šaurā virzienā un turpina tos stundām vai pat dienām ilgi, lai gala rezultātā konstatētu vienīgi to, ka ir dzi­nušies pakaļ rēgiem, kļūdījušies, nepareizi novērtējuši faktus un veltīgi izšķieduši laiku.

Tāpēc Līvits soli pa solim, rindu pa rindai pārlūkoja konteinera iekšējo virsmu divdesmitkārtīgā palielinā­jumā. Pāris reizes, kad viņiem likās, ka atkal ielās- mojas zaļi plankumiņi, Līvits apstādināja kameru un pierakstīja koordinātes, lai vēlāk, skatoties spēcīgākā palielinājumā, viņi varētu šīs vietas sameklēt. Pagāja pusstunda, iekams Stouns paziņoja, ka divdesmitkārtī- gajā palielinājumā tagad būs skatīts diezgan.

Viņi taisīja mazu pauzi, norija pa divām kofeīna tabletēm un uzdzēra virsū ūdeni. Amfetamīnus grupas locekļi bija vienojušies lietot tikai sevišķi nopietnos gadījumos; V līmeņa aptiekā šie preparāti bija dabū­jami, taču ikdienišķai lietošanai ņēma kofeīnu.

Vēl sajuzdams mutē kofeīna rūgto garšu, Līvits ieslēdza simtkārtīgās lēcas un uzsāka trešo pārlūko- jumu. Tāpat kā iepriekšējo reizi, vispirms viņi apska­tīja jau zināmo bedrīti un mazo, melno graudiņu, kas tajā atradās.

Par nelielu vilšanos, spēcīgākā palielinājumā grau­diņš neizskatījās ne par matu savādāks kā iepriekšējās reizēs, vienīgi bija kļuvis lielāks. Tomēr tagad "bija redzams, ka tas ir neregulārs nespodri melna, akme­nim līdzīga materiāla veidojums un ka tā robainajā virsmā tiešām lāsmo zaļi plankumiņi.

—   Ko jūs par to teiksit? — jautāja Stouns.

—   Ja šis ir tas'objekts, ar kuru sadūrās pavadonis, tad jāpieņem, ka tas vai nu bija traucies kolosālā āt­rumā, vai arī ir neiedomājami smags, jo šis objekts ir tik mazs …

—        Ka citādi nebūtu varējis izsist pavadoni no or­bītas? Piekrītu. Un tomēr necik dziļu bedrīti tas nav atstājis.

—   Tātad?

Stouns paraustīja plecus.

—       Tātad vai nu šis graudiņš nav orbītas maiņas cēlonis, vai arī tam piemīt kaut kādas elastiskas īpa­šības, par kurām mums šobrīd nav ne jausmas.

—  Ko jūs domājat par tiem zaļumiem?

Stouns pasmaidīja.

—        Šinī upē bebri nemājo. Neiekritīšu. Pagaidām tikai skatos un neko vairāk pateikt nevaru.

Līvits pasmējās un atsāka stūrēt. Abi jutās paci­lāti un iekšēji bija pārliecināti, ka meklētais ir rokā. Viņi apskatīja pārējās vietas, kur bija pavīdējis za­ļums, un tagad, spēcīgākā pastiprinājumā, skaidri re­dzēja, ka tur tiešām ir zaļi plankumiņi.

Bet šie plankumiņi izskatījās citādi nekā tie, kuri bija uz robainā graudiņa. Pirmkārt, šie bija lielāki un šķita arī spilgtāk lāsmojam. Otrkārt, šo plankumiņu ārmala likās līdzenāka un noapaļota.

—        Gluži kā kad pavadonī būtu izšķaidīti zaļās krā­sas pilieni, — teica Stouns.

—   Es ceru, ka tā tomēr nebūs krāsa.

—   To mēs varētu pārbaudīt.

—       Pagaidīsim, kamēr būsim paskatījušies četrsimt- četrdesmitkārtīgajā.

Stouns piekrita. Ar pavadoņa virsmu notaustīšanu viņi ņēmās nu jau gandrīz četras stundas, bet ne viens, ne otrs vēl nejutās noguris. Acis no saviem ekrāniem viņi neatrāva pat tad, kad, mainoties lēcām, tie uz brīdi kļuva miglaini. Kad attēla asums bija atjauno­jies, viņi atkal redzēja bedrīti un melno graudiņu ar zaļajiem plankumiņiem. Tagad, četrsimtčetrdesmit- kārtīgajā palielinājumā, pārsteidza virsmas nelīdze­numi: graudiņš izskatījās pēc sīkas planētiņas ar aug­stām kalnu smailēm un dziļām ielejām. Līvitam pat iešāvās prātā doma, ka tā tiešām arī ir mikroskopiska planēta, pavisam īsta planēta, uz kuras arī tagad neskartas rosās tās savdabīgās dzīvās būtnes. Viņš sapurināja galvu, dzīdams šīs domas prom. Tas taču nebija iespējams.

—       Ja tas ir meteorīts, tad izskatās traki jocīgs, — teica Stouns.

—   Ko jūs tādu saskatāt?

—        Redziet, tur tā kreisā mala, — Stouns parādīja uz ekrāna. — Tajā nav tādu izciļņu, kādi redzami vi­sur citur uz šīs akmens drumslas — ja tā ir no ak­mens … Sajā malā virsma ir gluda kā spogulis un diezgan līdzena.

—   Gluži kā mākslīga, vai ne?

Stouns nopūtās.

—       Ja es vēl ilgāk uz to skatīšos, var gadīties, ka tiešām sāku tā domāt, — viņš sacīja. — Paskatīsimies tos citus zaļos plankumus.

Līvits nostādīja kameru atbilstoši pierakstītajām koordinātēm un noregulēja fokusējumu. Uz ekrāniem parādījās cits attēls — viens no zaļajiem plankumi­ņiem tuvplānā. Ļoti spēcīgajā palielinājumā tā ārmala bija redzama pilnīgi skaidri. Tā bija viegli izrobota, tāpēc plankums stipri vien atgādināja pulksteņa zob­ratu.

—       Lai mani pērkons sasper,. ja tā nav … — Līvits sacīja.

—   Nē. Krāsa tā nav. Robojums ir pārāk regulārs.

Pēkšņi viņu acu priekšā notika, lūk, kas: uz kādu

pavisam īsu sekundes daļu, ko nevarēja saukt pat par mirkli, zaļais plankums kļuva purpursarkans, pēc tam — atkal zaļš.

—   Vai jūs to redzējāt? — jautāja Līvits.

—   Redzēju. Vai jūs nemainījāt apgaismojumu?

—   Nē. Neko neesmu aizticis.

Pēc brīža notika tas pats: parādījās zaļš, vienu mirkli purpursarkans un atkal zaļš.

—   Apbrīnojami.

—   Varbūt tas ir …

Viņu pārsteigto acu priekšā plankums kļuva pur­pursarkans un tāds arī palika. Robi izzuda, acīmre­dzot aizpildīdamies ciet, jo plankums pēc šī notikuma bija ne vien pilnīgi apaļš, bet arī mazliet palielinājies. Pēc tam tas atkal kļuva zaļš.

—   Aug, — sacīja Stouns.

Viņi rīkojās zibenīgi. Nolaida lejā kinokameras, kas tūlīt sāka filmēt objektu no pieciem punktiem ar āt­rumu 96 kadri sekundē. Paildzinātas ekspozīcijas ka­mera knikšķināja kadrus ar pussekundes intervālu. Bez tam Līvits nolaida lejā vēl abas pārējās tālvadāmās mikroskopa kameras un nostādīja tās dažādos leņķos pret pirmo kameru.

Tagad katrs no trim ekrāniem «Galvenās kontroles» priekštelpā rādīja zaļo plankumu citā rakursā.

—  Vai mēs nevaram iegūt vēl spēcīgāku palielinā­jumu? — Stouns jautāja.

—   Nē. Atcerieties — mēs nospriedām, ka visspēcī­gākais būs četrsimtčetrdesmitkārtīgais.

Stouns lādējās. Tātad, lai iegūtu spēcīgāku palieli­nājumu, viņiem vajadzēja pāriet uz atsevišķu istabu vai lietot elektronu mikroskopu. Gan vienā, gan otrā gadījumā bija jāizšķiež daudz laika.