— Vai nesāksim kultivēšanu un izdalīšanu? — vaicāja Līvits.
— Jā. Varam arī tā.
Līvits pārslēdza pārlūkošanas kameras uz divdes- mitkārtīgu palielinājumu. Tagad viņi redzēja, ka ievērības cienīgi ir četri punkti — trīs atsevišķi zaļi plankumiņi un bedrīte ar graudiņu. Viņš nospieda pults pogu ar uzrakstu «KULTORA», un no dibenistabas sienas izslīdēja paplāte, uz kuras atradās milzums apaļu Petrī trauciņu ar plastmasas vāciņiem. Katrā trauciņā bija plāna barotnes kārtiņa.
Programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēts izmantot gandrīz vai visas zinātnei pazīstamās barotnes— recekļveidīgus maisījumus, kas satur dažādas barības vielas, kuras nepieciešamas, lai sīkbūtnes dzīvotu un vairotos. Blakus parastajām laboratorijas ba- rotnēm — zirga un aitas asins agaram, šokolādes aga- ram, tīrajam agaram un Saburada barotnei — tur bija arī trīsdesmit diagnostiskās barotnes, kas saturēja dažādus cukurus un minerālvielas, četrdesmit trīs specializētās barotnes, ieskaitot tādas, kas piemērotas tuberkulozes nūjiņu un retu sēnīšu augšanai, kā arī tīri eksperimentālas barotnes, kas apzīmētas ar indeksiem: ME-997, ME-423, ME-A12 utt.
Uz paplātes ar barotnem atradas arī sterilu tamponu kaudze. Rīkodamies ar mehāniskajām rokām, Stouns šos tamponus pa vienam pacēla, pielika pie pavadoņa virsmas, lai noņemtu iztriepi, un pēc tam novietoja trauciņos uz barotnēm. Līvits uz ESM ieejas ierīces tastatūras izsita datus, kas bija nepieciešami, lai vēlāk viņi zinātu, no kuras vietas katra iztriepe ņemta. Pabeiguši darboties ap pavadoņa ārējo virsmu, viņi pārgāja pie konteinera. Ieslēdzis visspēcīgāko palielinājumu, Stouns ļoti rūpīgi noņēma no zaļajiem plankumiņiem nokasījumus un pārnesa tos uz visu veidu barotnēm. Visbeidzot viņš ar smalku pinceti saudzīgi pacēla graudiņu un ievietoja to tīrā stikla trauciņā.
Viss šis darbs aizņēma vairāk nekā divas stundas. Pēc tam Līvits uz tastatūras izsita komandu pildīt programmu MAXCULT, līdz ar to turpmākās rūpes par simtiem Petrī trauciņos izsētajām kultūrām nododams skaitļošanas mašīnai. Daļa trauciņu bija jātur normālā spiedienā un istabas temperatūrā parastajā
Zemes atmosfērā, citi — aukstumā vai karstumā, augstā spiedienā vai vakuumā, tādā atmosfērā, kur ir maz vai daudz skābekļa, gaismā vai tumsā. Lai trauciņus izvietotu pa dažādajām kultivēšanas kamerām, cilvēkam būtu bijis jāstrādā dienām ilgi. Turpretim skaitļošanas mašīnai pietika ar sekundēm.
Kad komanda bija ievadīta, Stouns Petrī trauciņus salika kaudzītēs uz konveijera lentes, un tā tos aiznesa uz kamerām.
Tagad viņiem atlika tikai gaidīt, gaidīt divdesmit četras līdz četrdesmit astoņas stundas, lai redzētu, kas no šiem uzsējumiem izaudzis.
— Tikmēr mēs varam analizēt to smilšu graudiņu vai kas nu tas tāds ir, — Stouns sacīja. — Vai elektronu mikroskopu jūs labi pārvaldāt?
— Sis tas būs pagaisis, — Līvits atbildēja. Ar elektronu mikroskopu viņš nebija strādājis jau gandrīz gadu.
— Nu, labi, es sagatavošu paraugus. Mums ir vajadzīga arī masspektrometrija. To no sākuma līdz beigām paveiks skaitļošanas mašīna. Bet vispirms mums vēl jāpaskatās ar spēcīgāku palielinājumu. Cik lielu optisko palielinājumu varam dabūt morfoloģijas laboratorijā?
— Tūkstoškārtīgu.
— Tad ar to arī sāksim. Dodiet komandu aiznest graudiņu uz morfoloģijas laboratoriju.
Līvits noliecās pie pults un nospieda pogu «MORFOLOĢIJA». Mehāniskās rokas, Stouna vadītas, novietoja stikla trauciņu ar smilšu graudiņu uz konveijera lentes.
Abi paskatījās atpakaļ uz sienas pulksteni. Tas rādīja 11.00, tātad viņi bez pārtraukuma strādāja jau vienpadsmit stundas.
— Tik tālu nu būtu, — sacīja Stouns.
Līvits pasmaidīja un saspieda saujā īkšķi.
16.
SEKCIJU ZĀLE
Bārtons strādāja sekciju zālē. Joprojām atrazdamies Pīdmontā redzētā iespaidā, viņš bija nervozs un satraukts. Kad pēc vairākām nedēļām viņš analizēja, kā izturējies un ko domājis, strādādams šeit, V līmenī, viņš rūgti nožēloja, ka nav spējis koncentrēties.
Jo pirmajā eksperimentu sērijā viņš izdarīja vairākas kļūdas.
Pēc instrukcijas, viņam bija jāsekcionē beigti dzīvnieki, bet viņa pienākumos ietilpa arī ar eksperimentiem provizoriski noteikt slimības izplatīšanās ceļus. Godīgi runājot, būtu bijis jāatzīst, ka Bārtons šī uzdevuma veikšanai nav īsti piemērots; Līvitam tas būtu bijis vairāk pa kaulam. Taču uzskatīja, ka Līvits būs noderīgāks darbā pie svešās sīkbūtnes sākotnējās izdalīšanas un identificēšanas. Un tā, pētīt slimības izplatīšanās ceļus tika uzticēts Bārtonam.
Sie eksperimenti bija diezgan vienkārši un elementāri. Vispirms Bārtons salika rindā vairākus būrus. Katram no tiem bija autonoma gaisa padeves sistēma, un visas šīs sistēmas varēja dažādā veidā savienot citu ar citu. Blakus kādam būrim ar dzīvu žurku viņš novietoja hermētizētu būri ar beigto Norvēģijas žurku. Pēc tam, nospiezdams vairākas pogas, starp abiem būriem radīja gaisa apmaiņu. Žurka saļima bez dzīvības.
«Interesanti,» Bārtons nodomāja, «infekcija pārnē- sājas pa gaisu.» Viņš pievienoja beigtās žurkas būrim vēl vienu būri ar dzīvu žurku, šoreiz likdams gaisam apmainīties caur mikroporainu filtru, kura poru diametrs bija 100 angstrēmu: tik «resns» ir mazs vīruss. Žurka palika dzīva.
ViņŠ pagaidīja vēl kādu brīdi, lai varētu būt pilnīgi drošs. Nekas nemainījās. Tātad slimības izraisītājs, lai arī kas tas bija, lielumā pārsniedza vīrusu: Bārtons apmainīja filtru pret rupjāku, pēc tam pret vēl rupjāku. Tā viņš turpināja, līdz žurka nobeidzās.
Filtru, kuram slimības izraisītājs beidzot bija ticis cauri, viņš izmērīja. Tā poru diametrs bija divi mikrometri — kā nelielas šūnas caurmērs. Bārtons pie sevis nodomāja, ka nupat viņš ir uzzinājis kaut ko ļoti vērtīgu— uzzinājis slimības izraisītāja lielumu.
Tas patiešām bija svarīgi: ar vienu pašu eksperimentu viņš bija izslēdzis varbūtību, ka slimību varētu izraisīt olbaltumvielu vai kādu citu ķīmisko savienojumu molekulas. Pīdmontā viņi ar Stounu bija iedomājušies, ka slimības cēlonis varētu būt gāze, piemēram, kāda dzīva organisma atkritumgāzes. Nu varēja droši teikt, ka gāze tā nav: slimības izraisītājs bija daudz lielāks par molekulu vai par gāzes daļiņu; tas bija šūnas lielumā.
Nākamais solis bija tikpat vienkāršs — noteikt, vai beigtie dzīvnieki var būt infekcijas avots.
Viņš izraudzījās vienu no beigtajām žurkām un izsūknēja no tās būra gaisu. Spiedienam krītoties, žurka pārplīsa, bet Bārtons uz to neskatījās un sūknēja tikmēr, līdz viss gaiss no būra bija izvākts. Pēc tam viņš vietā ielaida tīru, izfiltrētu gaisu un savienoja šo būri ar būri, kur atradās dzīva žurka.
Nekas nenotika.
«Interesanti,» Bārtons atkal nodomāja. Ar tālva- dāmu skalpeli viņš atgrieza beigto dzīvnieku pilnīgi vaļā, lai varētu būt drošs, ka jebkuras tajā esošās sīkbūtnes pāriet gaisā.
Nekas nenotika. Dzīvā žurka omulīgi skraidīja pa savu būri.
Secinājums bija skaidrs: beigti dzīvnieki nevarēja būt infekcijas avots. «Tad tāpēc klijāni varēja bez sekām knābāt pīdmontiešu līķus,» Bārtons nodomāja. «Līķi slimību izplatīt nevar, to var iznēsāt tikai gaisā nokļuvušas sīkbūtnes.»
Sīkbūtnes gaisā bija nāvīgas.