Līdz ar to Bārtona interese par smadzenēm tūlīt saplaka un viņa nākamais eksperiments šo kļūdu vēl padziļināja.
Eksperiments bija vienkāršs, un programmas «Meža ugunsgrēks» instrukcijas to neparedzēja. Tagad Bārtons zināja, ka nāve iestājas vienlaikus ar asins sare- cēšanu. Vai tādā gadījumā nāvi nevarētu novērst, neļaujot asinīm sarecēt?
Viņš intravenozi iešļircināja vairākām žurkām he- parinu — antikoagulantu, kas neļauj izveidoties trombiem. Heparīns bija ātrdarbīgas zāles, ko medicīna lietoja plaši; tā iedarbība bija pamatīgi izpētīta. Iešļircinājuma devu dažādām žurkām Bārtons variēja no minimālas līdz masīvai, pārmērīgai.
Pēc tam viņš šīm žurkām pievadīja gaisu ar nāvējošajām sīkbūtnēm.
Žurka, kurai bija iešļircināta minimālā deva, nomira piecās sekundēs. Minūtes laikā cita pēc citas nomira pārejās, izņemot vienu, kas bija saņēmusi masīvu devu. Taču arī tā nodzīvoja tikai nepilnas trīs minūtes.
Bārtons jutās vīlies. Nāvi gan bija izdevies novilcināt, taču ne novērst. Simptomātiskās ārstēšanas metode nebija iedarbīga.
Viņš atlika beigtās žurkas malā un te izdarīja savu lielāko kļūdu.
Žurkām, kuras bija saņēmušas antikoagulantu, Bārtons neizdarīja sekciju.
To vietā viņš pievērsa uzmanību daļēji jau sekcionē- tajiem eksemplāriem — pirmajai melnajai Norvēģijas žurkai un pirmajam rēzus pērtiķim, kuri bija gājuši bojā pēc saskares ar pavadoni. Šiem dzīvniekiem Bārtons izdarīja pilnīgu sekciju, bet žurkām, kurām bija iešļircinājis antikoagulantu, pat nepieskārās.
Savu kļūdu viņš atskārta tikai pēc četrdesmit astoņām stundām.
Sekcijas Bārtons veica rūpīgi un pamatīgi, strādāja lēnām, pastāvīgi atgādinādams sev, ka neko nedrīkst palaist garām. Viņš izgrieza un izmeklēja visus žurkas un pērtiķa iekšējos orgānus, paņemdams no tiem arī paraugus gan gaismas, gan elektronu mikroskopam.
Pirinapskate rādija, ka nāves cēlonis ir bijusi vispārēja intravaskulāra asins sarecēšana. Artērijas, sirds, plaušas, nieres, aknas un liesa — visi bagātīgi apasiņotie orgāni — bija cieti kā akmens. Neko citu viņš arī nebija gaidījis.
Nogrieztos audu gabaliņus Bārtons pārnesa uz sekciju zāles otru galu, lai tur sagatavotu sasaldētas sloksnītes mikroskopiskai pētīšanai. Kuru sloksnīti laborants bija sagatavojis, to Bārtons pabīdīja zem mikroskopa, apskatīja un nofotografēja.
Visi audi izskatījās normāli. Izņemot sarecējušās asinis, tajos nebija nekā neparasta. Bārtons zināja, ka tagad šie paši audu gabaliņi tiks nosūtīti uz histoloģijas laboratoriju, kur cits laborants sagatavos iekrāsotas sloksnītes, laizdams darbā hematoksilīnu- eozīnu, Sifa jodskābi un Cenkera formalīnu. Nervu audu sloksnītes iekrāsos ar Nisla uri Kahala zelta preparātiem. Tas viss ilgs divpadsmit līdz piecpadsmit stundas. Bārtons, protams, varēja cerēt, ka iekrāsotās sloksnītes atklās ko vairāk, taču ticēt, ka tā tas būs, viņam nebija nekāda pamata.
Daudz viņš negaidīja arī no elektronmikroskopijas. Elektronu mikroskops bija vērtīgs rīks, taču reižu reizēm tas uzdevumu nevis vienkāršoja, bet sarežģīja. Elektronu mikroskops varēja dot milzīgu palielinājumu un parādīt daudz detaļu — bet tikai tad, ja zināja, kur skatīties. Ar to varēja lieliski pētīt atsevišķu šūnu vai šūnas daļu, bet vispirms bija jāzina, kuru šūnu pētīt. Un šūnu cilvēka organismā ir miljardiem.
Desmitās darba stundas beigās Bārtons apsēdās pārdomāt, ko īsti viņš ir uzzinājis. Viņš sastādīja īsu rezumējumu.
1. Nāvējošais aģents ir aptuveni vienu mikronu liels. Tātad tas nav ne gāze, ne molekula, pat ne liela olbaltumvielas molekula, ne vīruss. Tas ir šūnas lielumā un var patiešām būt kaut kāda veida šūna.
2. Aģentu pārnēsā gaiss. Mirušie organismi nav infekciozi.
3. Upuris aģentu ieelpo un uzņem caur plaušām. Tur tas, domājams, pāriet asins plūsmā un izraisa sarecēšanu.
4. Nāvi aģents izraisa, sarecinādams asinis. Tā iestājas dažās sekundēs, turklāt vienlaicīgi ar vispārēju asins sarecēšanu visā asinsvadu sistēmā.
5. Antikoagulatīvie preparāti šo procesu nepārtrauc.
6. Nekādas citas patoloģiskas pārmaiņas mirstošā dzīvnieka organismā nav novērotas.
Bārtons pārlūkoja uzrakstīto un papurināja galvu. Varbūt antikoagulanti te tiešām bija bezspēcīgi, bet — fakts palika fakts — kaut kas šo procesu tomēr spēja apturēt. Kaut kādā veidā nāvei varēja stāties ceļā. Viņš to noteikti zināja.
Zināja tādēļ, ka divi cilvēki bija palikuši dzīvi.
17
ATGŪŠANĀS
Pulksten 11.47 Marks Hols bija noliecies pār ESM paneli, uz kura bija redzami Pīteram Džeksonam un zīdainim ņemto laboratorisko analīžu rezultāti. ESM tos izdeva, tiklīdz tie pienāca no automātiskās analīžu iekārtas; tobrīd jau bija pabeigtas tikpat kā visas analīzes.
Zīdainis, kā varēja redzēt, bija pilnīgi vesels. ESM par to paziņoja īsi un lietišķi:
Pacients: zīdainis
visi rādītāji normas robežas
Ar Pīteru Džeksonu bija pilnīgi citādi. Viņam bija daudz novirzu no normas.
Pacients: Džeksons, Pīters
SĀDI RĀDĪTĀJI NAV NORMAS ROBEŽAS:
Norma
Faktiski
Analīzes veids
Hematokrīts
Paliekošais slāpeklis Retikulocīti
21 sākotn. 25 atkārt. 29 atkārt. 33 atkārt. 37 atkārt. 50
Asinīs daudz nenobriedušu eritrocītu Protrombīna laiks Asins pH
L2 12
7,40 7,31 9 29
70—200 450
Eritrocītu grimšana Amilāze
Dažus rezultātus varēja izprast viegli, citi bija neizprotami. Piemēram, hematokrīts cēlās tāpēc, ka Džeksonam pārlēja ar eritrocītiem bagātinātas asinis. Paliekošais slāpeklis, kas raksturoja nieru darbību, droši vien bija virs normas asinsrites nepietiekamības dēj. -
Citu analīžu rezultātus varēja izskaidrot ar asins zudumiem. Retikulocīti bija pacēlušies no 1 uz 6 procentiem, tātad Džeksonam ilgāku laiku bijusi vispārēja anēmija. Nenobriedušo eritrocītu lielais skaits nozīmēja, ka viņa organisms tiecas aizstāt zaudētās asinis un tāpēc laiž asinsritē jaunas, vēl negatavas sarkanās šūnas.
Protrombīna laiks liecināja, ka, lai gan Džeksonam kaut kur kuņģa un zarnu traktā notiek asiņošana, tā viņa dzīvību neapdraud, jo asinis viņam sarec normāli.
Eritrocītu grimšanas ātrums norādīja uz audu iršanu. Kaut kur Džeksona organismā šūnas intensīvi atmira.
Turpretim asins pH bija vesels noslēpums. Vērtība 7,31 nozīmēja paaugstinātu, kaut arī ne pārmērīgu skābumu. Kā to izskaidrot, Hols nezināja. Izrādījās, ka to nezina arī ESM.
pacients: Džeksons, Pīters
iespējamās diagnozes
1. Akūta un hroniska asins zaudēšana varbūtība, ka cēlonis ir kuņģa un zarnu traktā, — 0,884
citu statistiski nozīmīgu avotu nav
2. Paaugstināts asins skābums izcelsme nezināma vajadzīgi papildu dati iztaujāt par slimības vēsturi
Hols izlasīja ESM ieteikumus un paraustīja plecus. Mašīna ieteica viņam aprunāties ar pacientu, bet tas bija vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Džeksons bija bez samaņas, un, ja viņš bija ieņēmis kaut ko tādu, kas paskābina asinis, tad tikmēr, kamēr viņš neatguva samaņu, to nekādi nevarēja uzzināt.