Bet varbūt varēja izdarīt asins analīzi attiecībā uz gāzēm. Hols izsita uz ESM tastatūras jaunu pieprasījumu.
ESM stūrgalvīgi palika pie sava:
iztaujāt par slimības vēsturi
Hols noklikšķināja: «Pacients bez samaņas.»
ESM mirkli šķita to apdomājam, un pēc tam iedegās atbilde:
objektīvi samaņas zuduma nav
elektroencefalografs reģistrē alfa ritmu,
kas atbilst parastajam miegam
— Nolāpīts, — Hols izlamājās. Viņš paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka Džeksons tiešām pa miegam sakustas. Hols tūlīt aizlīda pa tuneli uz savu plastmasas kombinezonu un noliecās pār pacientu.
— Mister Džekson, mostieties …
Večuks lēnām atdarīja plakstus un paskatījās Holā. Neticēdams redzētajam, miedza un mirkšķināja acis.
— Nebīstieties, — Hols mierīgi sacīja. — Jūs esat slims, un mēs jūs ārstējam. Vai jūs nejūtaties labāk?
Džeksons norija siekalas un piekrītoši pamāja ar galvu. Šķita, ka runāt viņam bail. Bet bālumu viņa sejā jau bija nomainījis viegls sārtums, un arī zilums zem nagiem bija pazudis.
— Kā jūs tagad jūtaties?
— Uz goda … Kas jūs esat?
— Esmu doktors Hols. Jūs atrodaties manā uzraudzībā. Jums bija stipra asiņošana. Vajadzēja jums pārliet asinis.
Džeksons piekrītoši pamāja ar galvu, uzņemdams dzirdēto tā, it kā tas viņam nebūtu nekas jauns. Holam pēkšņi atausa gaisma.
— Vai tā ar jums nav gadījies arī agrāk?
— Ir. Divas reizes.
— Un kā jums tās reizes sākās?
— Es nesaprotu, kur esmu, — Džeksons sacīja, pārlaizdams skatienu istabai. — Vai šī ir slimnīca? Kādēļ jums uzvilkts tas biezais?
— Nē, šeit nav slimnīca. Šī ir speciāla laboratorija Nevadā.
— Nevadā? — Viņš aizvēra acis un papurināja galvu. •— Bet es taču dzīvoju Arizonā …
— Tagad jūs esat Nevadā. Mēs jūs atvedām šurp, lai varētu jums palīdzēt.
— Bet kādēļ jums tas biezais?
— Mēs jūs atvedām no Pīdmontas. Tur bija epidēmija. Pašlaik jūs esat izolatorā.
— Tātad es varu aplipināt?
— To droši nevar pateikt. Bet mēs nedrīkstam …
— Klausieties, — Džeksons viņu pārtrauca, mēģinādams piecelties. — Man te baigi. Šermuļi skrien pa kauliem. Iešu mājās. Negribu te palikt.
Viņš vēlreiz mēģināja piecelties, veltīgi cīnīdamies ar siksnām. Hols viņu saudzīgi atturēja.
— Nomierinieties, mister Džekson. Viss būs labi, tikai jums jānomierinās. Jūs esat stipri slims.
Džeksons gausi atslīga atpakaļ uz spilvena. Pēc tam sacīja:
— Gribas cigareti.
— Diemžēl būs jāiztiek bez smēķēšanas.
— Pie velna! Trakoti gribas uzsmēķēt.
— Es jūs saprotu, bet to nedrīkst…
— Paklau, mīļais, kad esi nodzīvojis tik ilgi kā es, tad gan pats labāk zini, ko drīkst un ko nedrīkst. Man jau agrāk arī tā teica. Nekādus asus ēdienus, sīvo ne mutē, pīpot arī ne. Kādu brīsniņu mēģināju tā dzīvot. Kā jūs domājat — dikti labi man kļuva? Elle tā bija, ne dzīvošana.
— Kas jums agrāk tā teica?
— Ārsti.
— Kādi ārsti?
— Fīniksā. Varen moderna, liela slimnīca, aparāti lai, spīd un laistās, halāti balti kā sniegs. Lepna gan slimnīca. Es jau nebūtu tur gājis, tikai māsa, tā uzstāja. Viņa, zini, tur Fīniksā dzīvo. Ar savu vīru Džor- džu. Tas nabadziņš padevies tāds dumjāks. Jā, negribēju nekādas lepnas slimnīcas, tikai atpūsties, tikai to vien. Bet viņa uzstāja, un tā es aizgāju.
— Kad tas bija?
— Pērnvasar. Jūnijā vai jūlijā.
— Kādēļ jūs gājāt slimnīcā?
— Kādēļ tad cilvēki vispār iet slimnīcā? Tak jau slims biju, velns parāvis.
— Kas jums bija vainas?
— Tas mans kuņģis, lai viņš nolādēts, vienmēr moka mani.
— Vai asiņo?
— Baigi asiņo. Tiklīdz uznāk žagas, tūlīt aumaļām. Taisni brīnums, kur tajā ķermenī tik daudz asiņu.
— Tātad jums ir kuņģa asiņošana?
— Nūja. Veca vaina. Tas viss jau sen izbaudīts. — Džeksons pamāja ar galvu uz intravenozās infūzijas caurulītēm. — Visas tās adatas, kas man te sadurtas iekšā, asinis, kas līst dzīslās. Pagājušajā gadā man to darīja Fīniksā, gadu iepriekš Tuksonā. Jā, Tuk- sonā … Tur nu vienreiz bija patiešām labi. Cepuri nost. Mani kopa tāda jauka māsa, maza un mīlīga, nu, un viss pārējais … — Viņš pēkšņi aprāvās. —Cik tev, dēls, pašam gadu? Tāds jauniņš vēl esi, nemaz kā ārsts.
— Es esmu ķirurgs.
— Ķirurgs! Nu ne, tas joks neies cauri. Viņi jau arī izmēģinājās piedabūt mani uz griešanu, bet es ne un ne. To jums nesagaidīt, mīlīši, tā es viņiem. Ne par kādu naudu nelaidīšu jaukties pa manām iekšām.
— Tātad čūla jums ir divus gadus?
— Mazdrusciņ ilgāk. Reiz ne no šā, ne no tā sāka sāpēt. Domāju, uznācis kaut kas gremošanai, bet te uzreiz asiņošana.
«Divus gadus vilcies,» Hols pie sevis domāja. «Noteikti čūla un nevis vēzis.»
— Un tad jūs gājāt slimnīcā?
— Nūja. Uzstutēja tur mani uz pekām. Nobrīdināja neēst neko asu, neņemt uz krūti, atmest cigaretes. Un zini, dēls, es mēģināju arī, noņēmos un turējos. Bet, ka no tā būtu kas grozījies uz labo pusi, to nu gan es neteikšu. Cilvēks saaudzis ar saviem priekiem.
— Tātad pēc gada jūs atkal bijāt slimnīcā?
— Nūja. Diža slimnīca bija Fīniksā, un tas pintiķis Džordžs ar manu māsu katru dienu nāca ciemos. Zini, viņš ir tāds grāmatnieks, papīra dvēsele, nu, muļķis kas muļķis. Advokāts! Runā lielas lietas, bet pašam sajēgšanas kā sisenim sēžamvietā.
— Un Fīniksā jūs gribēja operēt?
— Kā tad, ka gribēja. Neapvainojies, dēls, bet ar ārstiem ir tā: tu tik paļaujies viņiem, visu tev izgriezīs. Viņiem domāšana tā iekārtota. Bet es šiem teicu: tik ilgi esmu nostaigājis ar savu veco kuņģi, neba nu to strēķīti, kas vēl palicis, neizvilkšu.
— Kad jūs slimnīcu atstājāt?
— Kaut kas ap augusta sākumu. Pirmajā nedēļā, vai.
— Un kad jūs atsākāt smēķēt, dzert un ēst, ko nedrīkst?
— Zēn, sprediķus man nelasi, — Džeksons sacīja. — Es dzīvoju jau sešdesmit deviņus gadus, un esmu ir ēdis, ko nevajag, ir citas aplamas lietas darījis. Man tā patīk, un, ja es to brūķi vairs nevaru turēt, lai tad arī jūk uz velna paraušanu.
— Bet jums noteikti ir stipri sāpējis.
— Jā gan. Ai, kā reizēm sagrāba. It sevišķi tukšā dūšā. Bet es atradu labu līdzekli pret šīm sāpēm.
— Jā?
— Pareizi, atradu. Slimnīcā man deva dzert tās baltās zāles, nu, tādas kā piens, un gribēja, lai arī uz priekšu es tās dzeru. Simtu reižu dienā pa mazam malkam. Balta pļuriņa, garšo pēc krīta. Bet es atradu ko labāku.
— Kas tas bija?
— Aspirīns, — Džeksons teica.
— Aspirīns?
— Jā. Iedarbojas pamatīgi.
— Cik daudz aspirīna jūs mēdzāt ieņemt?
— Uz beigām diezgan lielu kvantumu. Pudelīti dienā. Tu jau zini tās pudelītes, kurās viņu pārdod.
Hols apstiprinoši pamāja ar galvu. Nu bija skaidrs, kāpēc viņam ir paaugstināts skābums. Aspirīns bija acetilsalicilskābe, un, ja to ieņēma atbilstošā daudzumā, tas varēja cilvēku paskāb'ināt. Bet aspirīns arī kairināja kuņģa gļotādu un varēja pastiprināt asiņošanu.
— Vai neviens jums neteica, ka pēc aspirīna ieņemšanas asiņo vēl stiprāk?
— Kā tad nu neteica. Tika man to skaidrojuši. Bet es laidu gar ausīm. Sāpes taču aspirīns atņēma. Sevišķi, ja uzdzēra virsū «Sterno».
— Kas tas ir?
— Nu, sarkanā acs. Vai tad nezini?
Hols papurināja galvu. Viņš nekā nesaprata.
— Denaturāts. Sārtā lēdija. Ņem izkās to caur lupatiņu un dzer …
Hols nopūtās.
— Tātad jūs arī denaturātu dzērāt, — viņš teica.
— Jā, bet tikai tad, kad nekā cita neizdevās dabūt. Zini, aspirīns ar «Sterno» tik tiešām noņem sāpes.
— Denaturātā bez parastā spirta ir arī metilspirts.
— Vai no tā var būt kas slikts? — Džeksons jautāja ar negaidītu satraukumu balsī.
— Tur jau tā lieta, ka var. No denaturāta var kļūt akls un var arī nomirt.
— Piķis un zēvele. Es no «Sterno» jutos labāk, tāpēc arī dzēru.
— Vai aspirīns un denaturāts neatstāja nekādu iespaidu uz jums? Uz jūsu elpošanu?
— Kad tu tā saki, es sāku atcerēties — elpas tiešām trūka. Bet kas tur liels, cik tad man, vecam vīram, tā gaisa vajag?
Džeksons nožāvājās un aizvēra acis.
— Tu, dēls, esi varen mudīgs uz jautāšanu. Bet man tagad nāk miegs.
Hols paskatījās uz viņu un nosprieda, ka večukam taisnība. Labāk iztaujāt viņu pamazām, vismaz no sākuma. Pa tuneli Hols aizlīda atpakaļ priekšistabā. Laborantei viņš sacīja:
— Mūsu draugam Džeksonam ir divus gadus veca čūla. Asins pārliešanu derētu kādu laiciņu turpināt — ielaist vēl pāris vienības, bet pēc tam pārtraukt un paskatīties, kas notiks. Bez tam ievadiet kuņģī zondi un apmazgājiet slimnieku ar ledainu ūdeni.
Noskanēja gongs, un istabas sienas to klusi atbalsoja.
— Kas tas ir?
— Zīme, ka pagājušas divpadsmit stundas. Tas nozīmē, ka mums jāapmaina apģērbs. Un jums vēl tas nozīmē, ka jāiet uz apspriedi.
— Ma'n jāiet? Uz kurieni?
— Uz konferenču zāli līdzās kafetērijai.
Hols pamāja ar galvu un gāja laukā.
Delta sektorā klusi dūca un klikšķēja elektroniskās ierīces. Kapteinis Arturs Moriss pie pults ievadīja skaitļošanas sistēmā jaunu programmu. Kapteinis Moriss bija programmētājs; uz Delta sektoru viņu I līmeņa vadība bija nosūtījusi tāpēc, ka deviņās stundās pa speciālo militāro sakaru līniju nebija saņemts neviens ziņojums. Varēja jau, protams, gadīties, ka steidzamu ziņojumu tiešām ari nemaz nav, taču tas bija maz ticams.
Ja ziņojumi bija, bet netika saņemti, tad sektora sistēmās kaut kas nebija kārtībā. Kapteinis Moriss vēroja, kā ESM izpilda pašpārbaudes programmu. Rezultāts, kuru tā izdeva, liecināja, ka visas shēmas darbojas normāli.
Tas Morisu neapmierināja; viņš ievadīja mašīnā paplašinātu programmu CHECKLIM, pēc kuras visas shēmas un bloki tika pārbaudīti daudz pamatīgāk. Mašīnai pietika ar 0,03 sekundēm, lai dotu laukā atbildi: uz pults sāka mirgot piecu zaļu spuldzīšu rinda. Moriss piegāja pie teletaipa un izlasīja tikko nodrukāto tekstu:
Visu sistēmas shēmu funkcionēšanas raksturlielumi ir pieļaujamajās robežās
Tagad viņš bija apmierināts. Kaut arī viņš stāvēja pie teletaipa, viņš nevarēja zināt, ka defekts tomēr ir, tikai nevis elektronisks, bet gan tīri mehānisks, un tāpēc nekādas pārbaudes programmas to nevar konstatēt. Defekts atradās pašā teletaipā: no papīra ruļļa malas bija atplīsusi-strēmele un, griezdamās uz augšu, iestrēgusi starp zvanu un āmuriņu. Zvans vairs nezvanīja, un šī prozaiskā apstākļa dēļ tad arī nebija reģistrēts neviens ziņojums pa Aizsardzības ministrijas slepeno līniju.
Šo kļūmi neizdevās uziet ne mašīnai, ne cilvēkam.