— Cik daudz aspirīna jūs mēdzāt ieņemt?
— Uz beigām diezgan lielu kvantumu. Pudelīti dienā. Tu jau zini tās pudelītes, kurās viņu pārdod.
Hols apstiprinoši pamāja ar galvu. Nu bija skaidrs, kāpēc viņam ir paaugstināts skābums. Aspirīns bija acetilsalicilskābe, un, ja to ieņēma atbilstošā daudzumā, tas varēja cilvēku paskāb'ināt. Bet aspirīns arī kairināja kuņģa gļotādu un varēja pastiprināt asiņošanu.
— Vai neviens jums neteica, ka pēc aspirīna ieņemšanas asiņo vēl stiprāk?
— Kā tad nu neteica. Tika man to skaidrojuši. Bet es laidu gar ausīm. Sāpes taču aspirīns atņēma. Sevišķi, ja uzdzēra virsū «Sterno».
— Kas tas ir?
— Nu, sarkanā acs. Vai tad nezini?
Hols papurināja galvu. Viņš nekā nesaprata.
— Denaturāts. Sārtā lēdija. Ņem izkās to caur lupatiņu un dzer …
Hols nopūtās.
— Tātad jūs arī denaturātu dzērāt, — viņš teica.
— Jā, bet tikai tad, kad nekā cita neizdevās dabūt. Zini, aspirīns ar «Sterno» tik tiešām noņem sāpes.
— Denaturātā bez parastā spirta ir arī metilspirts.
— Vai no tā var būt kas slikts? — Džeksons jautāja ar negaidītu satraukumu balsī.
— Tur jau tā lieta, ka var. No denaturāta var kļūt akls un var arī nomirt.
— Piķis un zēvele. Es no «Sterno» jutos labāk, tāpēc arī dzēru.
— Vai aspirīns un denaturāts neatstāja nekādu iespaidu uz jums? Uz jūsu elpošanu?
— Kad tu tā saki, es sāku atcerēties — elpas tiešām trūka. Bet kas tur liels, cik tad man, vecam vīram, tā gaisa vajag?
Džeksons nožāvājās un aizvēra acis.
— Tu, dēls, esi varen mudīgs uz jautāšanu. Bet man tagad nāk miegs.
Hols paskatījās uz viņu un nosprieda, ka večukam taisnība. Labāk iztaujāt viņu pamazām, vismaz no sākuma. Pa tuneli Hols aizlīda atpakaļ priekšistabā. Laborantei viņš sacīja:
— Mūsu draugam Džeksonam ir divus gadus veca čūla. Asins pārliešanu derētu kādu laiciņu turpināt — ielaist vēl pāris vienības, bet pēc tam pārtraukt un paskatīties, kas notiks. Bez tam ievadiet kuņģī zondi un apmazgājiet slimnieku ar ledainu ūdeni.
Noskanēja gongs, un istabas sienas to klusi atbalsoja.
— Kas tas ir?
— Zīme, ka pagājušas divpadsmit stundas. Tas nozīmē, ka mums jāapmaina apģērbs. Un jums vēl tas nozīmē, ka jāiet uz apspriedi.
— Ma'n jāiet? Uz kurieni?
— Uz konferenču zāli līdzās kafetērijai.
Hols pamāja ar galvu un gāja laukā.
Delta sektorā klusi dūca un klikšķēja elektroniskās ierīces. Kapteinis Arturs Moriss pie pults ievadīja skaitļošanas sistēmā jaunu programmu. Kapteinis Moriss bija programmētājs; uz Delta sektoru viņu I līmeņa vadība bija nosūtījusi tāpēc, ka deviņās stundās pa speciālo militāro sakaru līniju nebija saņemts neviens ziņojums. Varēja jau, protams, gadīties, ka steidzamu ziņojumu tiešām ari nemaz nav, taču tas bija maz ticams.
Ja ziņojumi bija, bet netika saņemti, tad sektora sistēmās kaut kas nebija kārtībā. Kapteinis Moriss vēroja, kā ESM izpilda pašpārbaudes programmu. Rezultāts, kuru tā izdeva, liecināja, ka visas shēmas darbojas normāli.
Tas Morisu neapmierināja; viņš ievadīja mašīnā paplašinātu programmu CHECKLIM, pēc kuras visas shēmas un bloki tika pārbaudīti daudz pamatīgāk. Mašīnai pietika ar 0,03 sekundēm, lai dotu laukā atbildi: uz pults sāka mirgot piecu zaļu spuldzīšu rinda. Moriss piegāja pie teletaipa un izlasīja tikko nodrukāto tekstu:
Visu sistēmas shēmu funkcionēšanas raksturlielumi ir pieļaujamajās robežās
Tagad viņš bija apmierināts. Kaut arī viņš stāvēja pie teletaipa, viņš nevarēja zināt, ka defekts tomēr ir, tikai nevis elektronisks, bet gan tīri mehānisks, un tāpēc nekādas pārbaudes programmas to nevar konstatēt. Defekts atradās pašā teletaipā: no papīra ruļļa malas bija atplīsusi-strēmele un, griezdamās uz augšu, iestrēgusi starp zvanu un āmuriņu. Zvans vairs nezvanīja, un šī prozaiskā apstākļa dēļ tad arī nebija reģistrēts neviens ziņojums pa Aizsardzības ministrijas slepeno līniju.
Šo kļūmi neizdevās uziet ne mašīnai, ne cilvēkam.
18
APSPRIEDE DIENAS VIDŪ
Pēc instrukcijas, grupai ik pēc divpadsmit stundām v bija jāsanāk kopā uz īsu apspriedi, lai apkopotu iegūtos rezultātus un nospraustu kārtējos uzdevumus. Lai taupītu laiku, apspriedes tika noturētas mazā istabā blakus kafetērijai: tā varēja vienlaikus ēst un apspriesties.
Hols ieradās pēdējais. Apsēdās krēslā, kura priekšā atradās viņa brokastis — divas glāzes šķidruma un trīs tabletes katra citā krāsā —, un dzirdēja Stounu sakām:
— Vispirms paklausīsimies Bārtonu.
Bārtons pierausās kājās un sāka lēnām, nedrošā balsī ziņot par saviem eksperimentiem un to rezultātiem. Pirmo viņš paziņoja to, ka ir noteicis nāvējošā aģenta lielumu un tas līdzinās vienam mikrometram.
Stouns ar Līvitu saskatījās. Viņu atrastie zaļie plankumiņi bija daudz lielāki; tātad, lai infekcija izplatītos, pietika arī ar zaļā lāsumiņa mikroskopisku daļiņu.
Pēc tam Bārtons pastāstīja par saviem eksperimentiem, kuri parādīja, ka infekcija pārnēsājas pa gaisu un ka sarecēšana sākas plaušās. Nobeigumā viņš aplūkoja savus mēģinājumus antikoagulatīvās terapijas laukā.
— Kā ir ar sekcijām? — Stouns jautāja. — Ko parādīja tās?
— Neko tādu, ko mēs jau nebūtu zinājuši. Asinis sarec visā ķermenī. Nekādas citas gaismas mikroskopijas līmenī pamanāmas novirzes no normas netika konstatētas.
— Un sarecēšana sākas plaušās?
— Jā. Acīmredzot sīkbūtnes tur pāriet asinīs vai izdala kādu toksisku vielu, kas pāriet asinīs. Kaut ko tuvāk par to mēs varēsim pateikt, kad būs izpētītas iekrāsotās sloksnītes. Sevišķi mēs raudzīsim noskaidrot, vai nav bojātas asinsvadu sieniņas, jo šādi bojājumi atbrīvo tromboplastīnu un stimulē vietēju asins sarecēšanu.
Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un pievērsās Holam. Hols pastāstīja par abiem pacientiem izdarītajām analīzēm, par to, ka zīdainim visi rādītāji atbilst normai, bet Džeksonam ir asiņojoša kuņģa čūla un tāpēc viņam tiek pārlietas asinis.
— Viņš ir atguvis samaņu. Es ar viņu mazliet parunājos.
Visi sarosījās.
— Misters Džeksons ir vecs, tiepīgs āzis. Viņam ir sešdesmit deviņi gadi. Čūla jau divus gadus. Līdz šim stipra asiņošana uznākusi divas reizes, aizpērn un pērn. Abas reizes viņš brīdināts, ka jāmaina ieradumi, bet abas reizes turpinājis dzīvot pa vecam, un asiņošana atjaunojusies. Pīdmontas traģēdijas laikā viņš jau ārstējies pats pēc savas receptes — pudelīti aspirīna dienā un denaturātu virsū. No tā viņam esot bijusi neliela aizdusa …
— Un pamatīga acidoze, — piebilda Bārtons.
— Tieši tā.
Metilspirts, organismā noārdīdamies, pārvērtās formaldehīdā un skudrskābē. Tā jāpierēķina klāt pie aspirīna. Tas nozīmē, ka Džeksons diendienā uzņēma milzīgu daudzumu skābes. Bet organismam skābuma un sārmainības attiecību pastāvīgi vajadzēja turēt stingrās, diezgan šaurās robežās, citādi būtu iestājusies nāve. Viens no paņēmieniem, kā šo līdzsvaru uzturēt, bija paātrināti elpot, izpūšot laukā vairāk ogļskābās gāzes un līdz ar to samazinot ogļskābes saturu asinīs!