Menčiks sarauca uzacis. Kāpēc gan viņu informēja par parastas mācību lidmašīnas avāriju? Tas taču neietilpa viņa kompetencē.
— Kas tā bija par lidmašīnu?
— «Phantom». Lidoja no Sanfrancisko uz Topeku.
— Skaidrs, — Menčiks teica, kaut gan skaidrs viņam nebija nekas.
— Ser, paziņot jums par šo gadījumu pieprasīja Godards, lai jūs varētu iesaistīties izmeklēšanas komisijā.
— Godards? Kādēļ Godards?
Kādu mirkli Menčiks sēdēja, truli lūkodamies avīzes virsrakstā «Draud jauna Berlīnes krīze» un domādams, ka pulkvedis runā par Lūisu Godardu, Vandenbergas bāzes šifrēšanas nodaļas priekšnieku. Tikai pēc tam viņš aptvēra, ka runa ir par Godarda kosmisko centru, kas atrodas netālu no Vašingtonas. Viens no uzdevumiem, kurus veica šis centrs, bija koordinēt dažas speciālas programmas, kas bija vienlaikus Hjūstonas un centrālo valdības iestāžu kompetencē.
— Ser, — pulkvedis Bērnss teica, — četrdesmit minūtes pēc izlidošanas no Sanfrancisko «Phantom» novirzījās no kursa un pārlidoja rajonu MU.
Menčiks juta uznākam gurdenumu. Viņu pārņēma miegainība.
— Rajonu MU?
— Jūs nepārklausījāties, ser.
— Kad?
— Divdesmit minūtes pirms katastrofas.
— Kādā augstumā?
— Seši tūkstoši deviņi simti metru, ser.
— Kad izbrauks komisija?
— Pēc pusstundas, ser. No bāzes.
— Labi, — Menčiks sacīja. — Būšu.
Viņš pakāra klausuli un vēlreiz gurdi paskatījās uz tālruni. Viņu māca nogurums, un viņš domāja, cik labi būtu, ja tagad varētu doties pie miera. «Rajons MU» — tas bija pieņemtais apzīmējums ielenktajam rajonam ap Pidmontu.
«Vajadzēja nu gan viņiem nomest bumbu,» Menčiks pie sevis pukojās. «Vajadzēja to nomest uzreiz, jau vakarrīt.»
Kopš tā brīža, kad viņu informēja, ka direktīvas 7-12 izpildīšanu nolemts atlikt, sirds viņam nebija mierīga. Bet viņam nebija tiesību izteikt šai jautājumā nekādas domas, un tā nu viņš gaidīja, ka pret Vašingtonas lēmumu protestēs grupa «Meža ugunsgrēks», kas tagad bija sapulcējusies apakšzemes laboratorijā. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Menčiks zināja, ka grupai «Meža ugunsgrēks» par šo lēmumu ir paziņots; viņš pats bija redzējis telegrammu, kas
tika pārraidīta visām slepenajām apakšvienībām; telegrammā tas bija pateikts nepārprotami.
Un tomēr kaut kāda iemesla dēļ grupa nebija protestējusi. Tā vispār šai telegrammai nebija pievērsusi nekādu uzmanību.
Tas bija ļoti savādi.
Un tagad bija notikusi katastrofa. Menčiks aizdedza savu pīpi un, sūkdams to, pārlika visas iespējamības. Visdrīzāk varēja gadīties, ka kāds zaļknābis praktikants aizsapņojies, nomaldījies no kursa, pēc tam kritis panikā un pilnīgi zaudējis kontroli pār lidmašīnu. Tā jau bija noticis simtiem reižu. Avārijas cēloņu izmeklēšanas komisija, izbraukusi uz notikuma vietu, parasti deva slēdzienu, ka lidmašīna avarējusi sakarā ar «agnogēnisku kļūmi kādā no sistēmām». So militārā leksikona frāzi lietoja, lai caur puķēm pateiktu, ka avārijas cēloni nav izdevies noskaidrot. Sajā formulējumā neparādījās atšķirība starp mehānisku kļūmi un pilota kļūmi, taču nevienam nebija noslēpums, ka lielākā daļa kļūmju ir pilota kļūmes. Vadīdams sarežģītu mašīnu, kas veic trīs tūkstošus kilometru stundā, pilots nedrīkstēja sapņot. Statistika neapstrīdami liecināja: kaut gan lidojumi pēc atvaļinājuma vai nedēļas nogales ir tikai 9 procenti no visiem lidojumiem, tajos notiek 27 procenti negadījumu.
Menčika pīpe izdzisa. Viņš piecēlās, ļaudams avīzei nokrist, un iegāja virtuvē pateikt sievai, ka braue prom.
— Sis novads ir kā radīts filmēšanai, — kāds teica, raudzīdamies uz smilšakmens klintīm, kas spilgti sarkanas izcēlās uz tumšzilo debesu fona. Un tiešām daudzas filmas bija uzņemtas šajā Jūtas rajonā. Bet Menčika domas tagad nebija pie kino. Sēdēdams limuzīnā, kas bija devies ceļā no Jūtas lidostas, viņš apdomāja, kas viņam bija teikts.
Lidojumā no Vandenbergas uz Jūtas dienvidiem komisija bija noklausījusies «Phantom» un zemes stacijas «Topeka Central» radiosarunu ierakstus. Lielākajā daļā lentes nekā interesanta nebija, vienīgi dažās pēdējās sekundēs pirms lidmašīnas nogāšanās bija fiksēts kas svarīgs.
— Kaut kas nav kārtībā, — pilots bija teicis. Un mirkli vēlāk: — Gaisa šļūtene jūk ārā. Droši vien no vibrācijām. Tā sairst putekļos. — Un vēl pēc sekundēm desmit vāja, dziestoša balss teica: — Viss, kas kabīnē ir no gumijas, jūk ārā.
Vairāk nekas nebija pārraidīts.
Šīs īsās frāzes Menčikam neizgāja no prāta, un tās viņam likās aizvien dīvainākas un briesmīgākas.
Viņš skatījās ārā pa logu uz klintīm. Saule pašreiz rietēja, un tās dziestošie, sarkanīgie stari apgaismoja vairs tikai klinšu galotnes; ielejas jau tina tumsa. Menčiks palūkojās uz priekšā braucošo limuzīnu, kas veda uz avārijas vietu pārējos komisijas locekļus, un uz putekļu mākonīti, ko tas atstāja.
— Man agrāk ļoti patika vesterni, — kāds teica. — Tos visus filmēja šeit. Skaists apvicļus.
Menčiks sapīcis klusēja. Viņu pārsteidza, kā cilvēki var tik daudz laika izšķiest nenozīmīgai pļāpāšanai. Bet kas zina —varbūt viņi vienkārši nevēlējās, baidījās skatīties acīs īstenībai.
īstenība bija nežēlīga: lidmašīna «Phantom» bija iemaldījusies dziļi rajonā MU — iekams pilots aptvēra, ka ir kļūdījies, un pagriezās atpakaļ uz ziemeļiem, viņš pa šo teritoriju bija nolidojis jau sešas minūtes. Taču rajonā MU lidmašīna bija sākusi zaudēt stabilitāti. Un beigu beigās tā bija nogāzusies.
— Vai uz bāzi «Meža ugunsgrēks» ir paziņots? — Menčiks jautāja.
Kāds komisijas loceklis, psihiatrs (avārijas izmeklēšanas komisijās allaž bija vismaz viens psihiatrs), vaicāja:
— Vai jūs runājat par bakteriologiem?
— Jā.
— Viņi ir informēti, — kads cits atbildēja. — Pirms stundas ziņojumu parraidija pa šifrēto sakaru līniju.
«Tagad grupai «Meža ugunsgrēks» vajadzētu noteikti atsaukties,» domāja Menčiks. «šo ziņu viņi nedrīkstētu ignorēt.»
Ja vien viņi tur vispār lasīja telegrammas. Līdz šim tas Menčikam ne reizi nebija ienācis prātā, bet varbūt viņi tiešām telegrammas nelasīja. Varbūt viņi bija tik ļoti aizņemti ar savu darbu, ka negribēja sevi lieki apgrūtināt.
— Lūk, kur atliekas, — kāds teica. — Tur priekšā.
Katru reizi, kad Menčiks dabūja redzēt avarējušas lidmašīnas atliekas, viņš bija pārsteigts. Viņš nekādi nevarēja pierast, ka tās ir izsvaidītas kur kurā, kaut arī ar prātu saprata, kāds milzīgs, postošs spēks piemīt lielam metāla priekšmetam, kad tas triecas pret zemi ar ātrumu tūkstošiem kilometru stundā. Vienmēr viņš gaidīja, ka ieraudzīs kārtīgu, kompaktu metāla kaudzīti, bet ne reizi tas tā nebija bijis.
«Phantom» atliekas bija izkaisītas tuksnesī piecu kvadrātkilometru platībā. Stāvēdams pie apdegušā kreisā spārna karkasa, Menčiks tik tikko varēja saredzēt tālumā pārējos komisijas locekļus, kas bija sapulcējušies pie labā spārna. Lai kur viņš skatījās, visur mētājās sagriezušās, nomelnējušas metāla daļas, kurām krāsa bija nolupusi. Uz viena gabala bija skaidri salasāms kāda brīdinoša uzraksta sākums: «NE …» Pārējais bija nogājis. >