Pateikt visu, kas noticis, pēc šīm atliekām nebija iespējams. Fizelāža, kabīne, lukturis bija sašķaidīti miljons fragmentos, un liesmas visu bija pārvērtušas līdz nepazīšanai.
Kad saule jau noslīdēja aiz apvāršņa, Menčiks uzdūrās astes plākšņu atliekām. Metāls joprojām izstaroja siltumu, kaut kādas detaļas vēl gruzdēja un kūpēja. Turpat viņš pamanīja smilšu daļēji apbērtu kaulu. Viņš to pacēla un šausmās konstatēja, ka tas ir cilvēka kauls. Diezgan garš, aizlauzts, vienā galā apogļojies, tas acīmredzot bija nācis no rokas vai kājas. Kauls bija neparasti tīrs — nebija palicis ne pēdu no miesas, tikai pilnīgi gluds kauls.
Satumsa. Komisijas locekļi vilka ārā savus kabatas lukturus. Seši vīri, laizdami sev pa priekšu dzeltenus gaismas kūļus, staigāja starp kūpošiem metāla gabaliem.
Bija jau vēls vakars, kad kāds bioķīmiķis, kura vārdu Menčiks nezināja, pienāca aprunāties.
— Ziniet, — bioķīmiķis sacīja, — tas ir ļoti savādi. Tajā ierakstā pilota vārdi, ka kabīnē sairst gumija …
— Kas tur savāds?
— Sajā lidmašīnā nebija ne kripatiņas gumijas. Attiecīgās detaļas tajā bija izgatavotas tikai no viena veida sintētiskās plastmasas. Tas ir firmas «Ancro» nesen radītais polimērs, ar kuru tā ļoti lepojas. Daži raksturlielumi tam ir tieši tādi paši kā cilvēka audiem. Ļoti elastīgs materiāls, kuru var izmantot daudzās nozarēs.
— Vai jūs domājat, ka vibrācijas šādu sairšanu nevarētu izraisīt? — Menčiks jautāja.
— Nevarētu. Pa visu pasauli lido tūkstošiem «Phantom». Visās šajās lidmašīnās ir jauņā plastmasa. Bet ne ar vienu no tām šāda nelaime vēl nebija notikusi.
— Un ko tas varētu nozīmēt?
— To, ka es tajā velna būšanā neko nesaprotu,— bioķīmiķis teica.
20.
IKDIENA
Pamazām darbs laboratorijā «Meža ugunsgrēks» ievirzījās ikdienišķās sliedēs. Apakšzemes kazemātos, kur nebija ne dienas, ne nakts, ne rīta, ne vakara, izveidojās savs īpašs dzīves ritms. Cilvēki gāja gulēt, kad bija noguruši, cēlās augšā,, kad jutās atpūtušies, un turpināja strādāt katrs savā nozarē.
Lielākā daļa no šī darba nekādus taustāmus rezultātus nesolīja. Viņi to zināja un pacietīgi ar to samierinājās. Kā mēdza deklarēt Stouns, zinātniskā pētniecība ir ļoti līdzīga izrakteņu meklēšanai: tu staigā un meklē, apbruņots ar kartēm un instrumentiem, taču galu galā visu izšķir ne jau šīs kartes un instrumenti, un arī ne tava intuīcija, bet gan veiksme. Bet, ja tu gribi, lai tevi atalgo tava uzcītība, tad tev jābūt gatavam uz pacietīgu, grūtu darbu, kas paņems visus tavus spēkus.
Bārtons tagad darbojās telpā, kur atradās spektro- metrs, kā arī aparatūra radioaktivitātes intensitātes noteikšanai, termoelektriskai un rentgenkristalogrā- fiskai analīzei.
V līmenī uzstādītais spektrometrs bija firmas «Whit- tington» standarta modelis «K-5». Tā galvenās sastāvdaļas bija iztvaicētājs, prizma un skatāmekrāns. Analizējamo materiālu ievietoja iztvaicētājā un sadedzināja. Gaisma, kura radās, tam degot, gāja cauri prizmai un tur sašķēlās spektrā, kas tika projicēts uz ekrāna. Tā kā dažādi ķīmiskie elementi degdami dod dažāda viļņu garuma gaismu, tad, analizējot kādas vielas izstarotās gaismas spektru, varēja spriest par tās ķīmisko sastāvu.
Teorētiski tas bija vienkārši, bet praksē spektro- grammu lasīšana bija sarežģīts un grūts darbs. Neviens no laboratorijas «Meža ugunsgrēks» darbiniekiem to nebija pietiekami apguvis. Tāpēc spektro- metrijas rezultātus ievadīja tieši skaitļošanas mašīnā, kas tad tos izanalizēja. ESM šo darbu veica ļoti smalki, ar tās palīdzību varēja aptuveni noteikt pat vielas procentuālo ķīmisko sastāvu.
Bārtons ievietoja iztvaicētājā pirmo paraugu, kas bija ņemts no melnā graudiņa, un nospieda pogu. Uz vienu mirkli uzliesmoja neizturami spoža gaisma, un Bārtons, sargādams acis, aizgriezās prom. Pēc tam viņš ielika iztvaicētājā'otru paraugu. Viņš zināja, ka ESM jau analizē pirmā uzliesmojuma gaismu.
Atkārtojis visu procedūru ar zaļā plankuma paraugu, viņš uzņēma laiku. ESM pašlaik notaustīja pašattīstošās fotoplates — tās bija gatavas šādai apskatei jau pēc dažām sekundēm. Bet pati notaustīšana ilgs divas stundas — elektroniskā acs lasīja spektra līnijas ļoti lēni. Kad notaustīšana būs pabeigta, ESM izanalizēs tās rezultātus un piecās sekundēs nodrukās datus.
Sienas pulkstenis rādīja 15.00 — trīs pēc pusdienas. Bārtons pēkšņi atskārta, ka ir stipri noguris. Viņš ievadīja skaitļošanas mašīnā pavēli pamodināt, kad analīze būs galā, un gāja gulēt.
Citā telpā Līvits rūpīgi lika tādus pašus paraugus automātiskajā aminoskābju analizatorā, ar skumju smaidu atcerēdamies, kā bija gājis agrāk, kad šādas automātikas nebija. 50. gadu sākumā olbaltumvielas sastāvu pēc aminoskābēm analizēja nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Dažreiz pagāja arī gadi. Tagad pietika ar stundām, augstākais dienām, un viss process norisa pilnīgi automātiski.
Aminoskābes bija olbaltumvielu būvbloki. Pavisam to bija zināms divdesmit četras, un tās visas sastāvēja no vieniem un tiem pašiem elementiem — oglekļa, ūdeņraža, skābekļa un slāpekļa. Olbaltumvielās aminoskābes bija sakabinātas virknē gluži kā vagoni preču vilciena sastāvā. Sakabinājuma kārtība nosacīja, kas pēc dabas ir attiecīgā olbaltumviela — vai tā ir insulīns, hemoglobīns, augšanas hormons vai kas cits. Visas olbaltumvielas bija veidotas no vieniem un tiem pašiem «vagoniem», no vienām un tām pašām aminoskābēm. Kāda noteikta veida «vagonu» olbaltumvielās citā par citu bija vairāk; citā par citu savādāka bija arī «vagonu» secība. Taču tā bija vienīgā atšķirība. Paši «vagoni^ — aminoskābes — bija kopīgi visām olbaltumvielām, vienalga, vai tās būtu cilvēka vai mušas organismā.
Lai šo faktu konstatētu, bija vajadzējis gandrīz divdesmit gadu.
Bet kas regulēja aminoskābju secību olbaltumvielās? Izrādījās, ka regulētāja ir DNS — viela, kurā iekodēta ģenētiskā informācija un kura darbojas līdzīgi dispečeram šķirotavā.
Lai konstatētu šo faktu, bija vajadzējis vēl divdesmit gadu.
Bet virkne, kas izveidojās, aminoskābēm sakabino- ties, sāka vērpties un ritināties; tā vairs neatgādināja vilcienu, bet drīzāk gan spirāli vai čūsku. Saritinā- juma raksturu nosacīja aminoskābju secība, un tas bija ļoti specifisks: kādas konkrētas olbaltumvielas molekula varēja būt saritināta tikai vienā noteiktā veidā, citādi tā nespēja funkcionēt.
Vēl desmit gadu.
«Vai tas nav dīvaini,» Līvits domāja. «Lai atklātu tādus būtībā vienkāršus faktus, strādāja simtiem laboratoriju, tūkstošiem zinātnieku visā pasaulē. Pacietīgos, neatlaidīgos pūliņos aizritēja gadi un gadu desmiti …»
Un tagad bija izgudrota šī mašīna. Protams, tā nevarēs precīzi noteikt, kāda ir aminoskābju secība, bet tā aptuveni noteiks aminoskābju saturu procentos: tik un tik procentu valīna, tik un tik arginīna, cistīna, prolīna, leicīna. Šie dati savukārt dos ļoti daudz informācijas.
Un tomēr šī mašīna bija šāviens tumsā: viņiem nebija nekāda pamata uzskatīt, ka melnais graudiņš vai zaļais organisms kaut vai daļēji sastāv no olbaltumvielām. Taisnība, uz Zemes ikvienai dzīvai būtnei bija vismaz dažas olbaltumvielas, bet vai tas nozīmēja, ka tāpat jābūt arī visur citur?