Kādu brīdi Līvits mēģināja iztēloties dzīvību bez olbaltumvielām. Tas bija gandrīz neiespējami: uz Zemes olbaltumvielas ietilpa šūnapvalka sastāvā, tās bija visu pazīstamo fermentu galvenā vai vienīgā sastāvdaļa. Vai bija iespējama dzīvība bez fermentiem?
Viņš atcerējās angļu bioķīmiķa Džordža Tompsona repliku, ka fermenti ir «dzīvības savedēji». Tas nebija pārspīlēts: fermenti katalizēja visas dzīvajā organismā norisošās ķīmiskās reakcijas — to virsmas kalpoja par divu molekulu sastapšanās un savstarpējas reaģēšanas vietu. Pastāvēja simtiem tūkstošu, varbūt pat miljoniem fermentu, un katra vienīgā sūtība bija sekmēt kādu vienu ķīmisko reakciju. Bez fermentiem nebija iespējama neviena dzīvībai raksturīga ķīmiskā reakcija.
Bez šīm reakcijām dzīvība nevarēja pastāvēt.
Bet varbūt varēja?
Patiesību sakot, tā jau bija problēma ar bārdu. Programmas «Meža ugunsgrēks» izstrādāšanas sākumā bija izvirzīts jautājums: kā pētīt tādu dzīvības formu, kas pilnīgi atšķiras no līdz šim pazīstamajām? Kā vispār uzzināt par tādas dzīvības esamību?
Šis jautājums interesēja ne jau akadēmiskā plāksnē. Kā bija izteicies Džordžs Volds, bioloģija bija unikāla zinātne, jo tā nespēja definēt savu pētījumu objektu. Vēl neviens nav izsmeļoši definējis, kas ir dzīvība. Un patiesībā arī neviens nezina, kas tā ir. Līdzšinējās definīcijas — matērija, kurai piemīt spēja uzņemt, noārdīt un pārstrādāt barību, izvadīt atkri- tumvielas, vairoties un tā tālāk, — nevarēja apmierināt. Vienmēr varēja atrast izņēmumus, kuri tām neatbilda.
Beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka raksturīga dzīvības iezīme ir enerģijas pārvēršana. Tā vai citādi — ar barību vai ar Saules gaismu — visi dzīvie organismi uzņēma enerģiju, pārvērta to citā formā un pēc tam izmantoja. (Vīrusi bija izņēmums no šī likuma, bet grupas dalībnieki bija ar mieru definēt, ka vīrusi nav dzīvi.)
Līvitu lūdza līdz nākamajai apspriedei sagatavot šai definīcijai atspēkojumu. Nedēļu visu pārdomājis, Līvits ieradās uz apspriedi ar trim priekšmetiem — melnas drēbes atgriezumu, rokas pulksteni un granīta gabalu. Viņš salika tos uz galda ,un paziņoja:
— Kungi, jūsu priekšā ir trīs dzīvas būtnes.
Uzaicinājis apspriedes dalībniekus pierādīt pretējo,
viņš nolika melno drēbi saulē; drēbe sasila.
— Šis ir viens no enerģijas pārvēršanās piemēriem, — Līvits teica. — Gaismas enerģija pārvēršas siltumā.
Viņam iebilda, ka tā esot tikai pasīva enerģijas absorbcija, ka tā esot pārvēršanās un nevis pārvēršana, bet dzīvībai raksturīga tieši pēdējā — mērķtiecīga, nozīmīga enerģijas pārvēršana, kas veic kaut kādu funkciju.
— Kā jūs zināt, ka arī šī nav mērķtiecīga? — Līvits vaicāja.
Pēc tam viņš pievērsās pulkstenim. Līvits norādīja uz ciparnīcu, kas tumsā spīdēja: tur notika radioaktīvā sabrukšana un izstarojās gaisma.
Tika iebilsts, ka tā ir tikai nestabilajos enerģētiskajos līmeņos esošajiem elektroniem piemītošās potenciālās enerģijas atbrīvošanās. Tomēr tas vairs neizskanēja tik pārliecināti: Līvita argumenti sēja neticības sēklu.
Visbeidzot viņš pārgāja pie granīta. — Viņš ir dzīvs, — Līvits sacīja. — Viņš dzīvo, elpo, staigā un runā. Mēs tikai nepamanām to, jo tas notiek pārāk lēni. Klintij mūža garums ir trīs miljaidi gadu, mums — sešdesmit vai septiņdesmit. Mēs nevaram saskatīt, kas ar šo klinti notiek, tā paša apstākļa dēļ, kāpēc mēs nevarētu uztvert melodiju, ja skaņu plate grieztos ar ātrumu viens apgrieziens gadsimtā. Un klints, 110 savas puses, nemaz nenojauš par mūsu eksistenci, jo mūsu mūžs ilgst tikai vienu viņas mūža mirkli. Mēs viņai esam gluži kā īsi zibšņi nakts tumsā.
Līvits savu viedokli bija izteicis pietiekami skaidri, un vienā svarīgā jautājumā grupas locekļiem sava nostāja bija jāgroza. Bija spiesti pieļaut iespējamību, ka kaut kādas dzīvības formas viņi nespēj izanalizēt, ka, vēl vairāk, viņi nespēj spert pat pirmo soli, nespēj šādu analīzi uzsākt.
Bet Līvitam nedeva mieru vēl vispārīgāks jautājums — par darbību nenoteiktības apstākļos. Viņš uzmanīgi pārlasīja Tolberta Gregsona grāmatu «Plānojot neplānojamo», izstudēja sarežģītos matemātiskos modeļus, kurus autors bija izstrādājis šīs problēmas analizēšanai. Savu pārliecību Gregsons izteica šādiem vārdiem:
Visi lēmumi, kuriem piemīt nenoteiktības elements, iedalās divās krasi atšķirīgās kategorijās: lēmumos, kuru sekas ir paredzamas, un lēmumos, kuru sekas paredzēt nav iespējams. Acīm redzams, ka pieņemt otras kategorijas lēmumus ir krietni grūtāk.
Lielāko daļu lēmumu, arī gandrīz visus lēmumus, kuri skar cilvēku attiecības, var atveidot modelī ar paredzamām sekām. Piemēram, prezidents var sākt karu, komersants — pārdot savu uzņēmumu, vīrs — šķirties no sievas. Šāda veida darbībai būs kaut kādas sekas; iespējamo seku skaits ir bezgalīgs, bet varbūtigo seku skaits ir pietiekami mazs. Iekams cilvēks kaut ko nolemj, viņš var apsvērt dažādas iespējamo lēmumu sekas, lai pieņemtu to lēmumu, kurš sola vislabākās izredzes.
Bet pastāv arī tādu lēmumu kategorija, kurus nevar novērtēt, analizējot to sekas. Pieņemot šos lēmumus, jārēķinās ar absolūti neparedzamiem notikumiem un situācijām, turklāt ne tikai ar visāda veida katastrofām, bet arī ar retajiem atklāsmes un gaišredzības brīžiem, tādiem kā tie, kuri deva lāzeru vai penicilīnu. Tā kā šie notikumi nav paredzami, tos nevar ieplānot ne ar kādiem loģiskiem paņēmieniem. Matemātiskais aparāts te nelīdz.
Mēs varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka, labi tas vai slikti, šādi notikumi ir ārkārtīgi reti.
Džeremijs Stouns ar neaprakstāmu uzmanību paņēma zaļā materiāla plēksnīti un ielaida to izkausēta plastmasā. Plastmasas vanniņa, kurā tā atradās, pēc lieluma un formas atgādināja medicīnisko oblātu. Stouns pagaidīja, kamēr plēksnīte pilnīgi iegrimst, pēc tam uzlēja tai virsū vēl vienu kārtiņu plastmasas un ievietoja «oblātu» termostatā.
Stouns apskauda pārējos grupas locekļus, kuru rīcībā bija daudz automātisko palīgu. Paraugu sagatavošana elektronmikroskopijai vēl aizvien bija pārāk smalka procedūra, lai te varētu iztikt bez cilvēka roku
izveicības. Laba parauga izgatavošana prasīja ne mazāku meistarību kā juveliera darbs, un arī jāmācās bija gandrīz tikpat ilgi. Stouns šādu meistarību bija ieguvis tikai piecu gadu darbā.
Plastmasas «oblāta» tika turēta speciālā ātrdarbīgā termostatā, un tomēr līdz vajadzīgajai konsistencei tā sacietēja tikai piecās stundās. Termostatā tika uzturēta pastāvīga temperatūra +61 °C un relatīvais mitrums 10%.
Kad plastmasa būs sacietējusi, Stouns virskārtu nokasīs un ar mikrotomu nogriezīs plānu zaļuma sloksnīti. Lai to varētu skatīt elektronu mikroskopā, tās formai un izmēriem jābūt stingri noteiktiem — «jāizēvelē» maza, apaļa ripiņa, kuras biezums nepārsniedz 1500 angstrēmus.
Tikai pēc tam viņš šo zaļo vielu, vienalga, kas tā būtu, varēs apskatīt sešdesmittūkstoškārtīgā palielinājumā.
«Tam jābūt ļoti interesanti,» Stouns nodomāja.
Stouns uzskatīja, ka, kopumā ņemot, darbs viņiem sokas labi. Rezultāti bija, grupa strauji virzījās uz priekšu vienlaikus vairākos meklējumu virzienos, kuri solīja panākumus. Un, galvenais, laika viņiem tagad bija diezgan. Nebija ne steigas, ne panikas, nebija ko baidīties