Uz Pīdmontas bija nomesta bumba. Gaisā lidojošās sīkbūtnes šis sprādziens noteikti iznīcināja, un līdz ar to infekcijas avots bija neitralizēts. Vienīgā vieta, no kuras infekcija varētu izplatīties, bija laboratorija «Meža ugunsgrēks», bet šī laboratorija bija projektēta ar tādu aprēķinu, lai tas nebūtu iespējams. Ja kaut kur izolācija sabojātos, inficētā zona tiktu automātiski izolēta no laboratorijas pārējās daļas. Pusse- kundē noslēgtos hermētiskās durvis un laboratorijai izveidotos jauna konfigurācija.
Tas bija nepieciešams, jo pieredze, kura bija iegūta citās laboratorijās, kas strādāja tā sauktajās aksēnis- kajās jeb bezmikrobu atmosfērās, liecināja, ka inficēšanās notiek 15 procentos gadījumu. Cēloņi parasti bija konstruktīva rakstura — hermetizējošās starplikas plīsums, caurums cimdā, vīles atirums —, bet fakts palika fakts: inficēšanās gadījumi bija sastopami.
Bāze «Meža ugunsgrēks» tādām nejaušībām bija sagatavota. Bet, ja tās neatgadītos — un bija lielas izredzes, ka tās tiešām neatgadīsies, — tad viņi varētu droši šeit strādāt neierobežoti ilgi. Atrasto sīkbūtni viņi varētu pētīt veselu mēnesi vai pat gadu. Viss bija paredzēts, ne par ko nebija jāraizējas.
Hols staigāja pa gaiteni, noskatīdams kodolierīces apakšstaciju atrašanās vietas un cenzdamies tās iegaumēt. Šajā līmenī bija piecas apakšstacijas. Tās .bija izvietotas izklaidus gar galveno gaiteni. Visas apakšstacijas bija vienādas — sudraba kārbiņas, kas nebija lielākas par cigarešu paciņu. Katrai no tām bija atslēgas caurums un divas spuldzītes — zaļa un sarkana. Zaļā spuldzīte dega.
Apakšstaciju darbības principu Holam bija izskaidrojis Bārtons.
— Visās laboratorijās un visos ventilācijas kanālos ir jutīgie elementi. Ar dažādu ķīmisku un elektronisku noteicēju, kā arī tiešu bioanalizatoru palīdzību tie uzrauga gaisu. Bioanalizatori ir dzīvas peles, kurām tiek pastāvīgi reģistrēts pulss. Ja kāds jutīgais elements signalizēs, ka gaiss ir inficēts, attiecīgā laboratorija tiks automātiski izolēta. Ja infekcija aptvers visu līmeni, tas tiks izolēts no pārējiem līmeņiem un sāks darboties kodolierīces mehānisms. Kad tas būs noticis, zaļā spuldzīte nodzisīs un sāks zibsnīt sarkanā. Tas ir signāls, ka līdz sprādzienam atlikušas trīs minūtes. Ja jūs pa šo laiku neiebāzīsit un nepagriezīsit savu atslēgu, trešās minūtes beigās lādiņš sprāgs.
— Un man tas jādara pašam?
Bārtons apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Atslēga ir tērauda. Tā vada elektrību. Slēdzenē iemontēta sistēma, kas mēra atslēgas ielicēja organisma elektrisko kapacitāti. Slēdzene reaģē uz ķermeņa apmēriem ūn svaru, kā arī uz sāļu saturu sviedros. Tā klausa tikai jums.
— Tātad es patiešām esmu vienīgais?
— Patiešām. Un jums ir arī vienīgā atslēga. Bet ir kāds aipstāklis, kas visu mazliet sarežģī. Būvētāji nebija precīzi ievērojuši projektu. Kad viss komplekss jau bija gatavs un kodolierīce samontēta, mēs pamanījām, ka šajā līmenī trūkst triju apašstaciju. Astoņu vietā ir tikai piecas.
— Ko tas nozīmē?
— To, ka gadījumā, ja šajā līmenī sākas noplūde, jums jādrāžas pie tuvākās apakšstacijas. Citādi var gadīties, ka jūs tiekat izolēts sektorā, kur apakšstaciju nav. Un, ja kāds no bakterioloģiskajiem jutīgajiem elementiem sabojātos un dotu trauksmes signālu nevietā, laboratorija varētu tikt iznīcināta bez vajadzības.
— iVtanup āt, tā ir diezgan nopietna kļūda.
— Izrādās, — Bārtons sacīja, — ka trīs trūkstošās apakšstacijas domā uzstādīt nākammēnes. Bet pašlaik mums no tā vieglāk nekļūst. Jūs tikai turiet šo sarežģījumu prātā, gan jau viss būs labi.
Līvits momenta pamodas, izkapa no gultas un saka ģērbties. Viņš bija uztraukts: nupat viņam bija radusies kāda ideja. Kaut arī nepārdomāta un traka, tomēr velnišķīgi vilinoša.
Šī ideja viņam bija radusies sapnī.
Viņš bija sapņojis par kādu māju un par pilsētu, kas to apņēma, — milzīgu daudzstāvīgu pilsētu ar lielām maģistrālēm un komunikāciju tīklu. Mājā dzīvoja kāds vīrs ar ģimeni; šajā pilsētā viņš strādāja, braukāja turp un atpakaļ, staigāja šur un tur, darbojās, mijiedarbojās.
Pēc tam pilsēta sapnī pēkšņi pazuda, palika tikai šī māja. Cik ļoti viss bija izmainījies! Viena pati māja klaja lauka vidū, zaudējusi jebkādas saites ar ārpasauli, zaudējusi ūdeni, kanalizāciju, elektrību, ielas. Ģimene bija palikusi bez veikaliem, skolām un aptiekām. Mājastēvam, kas pilsētā bija strādājis un uzturējis attiecības ar citiem pilsētniekiem, vairs nebija kur pelnīt iztiku.
Māja pārvērtās pilnīgi citā organismā. Un no šī organisma līdz laboratorijā «Meža ugunsgrēks» izolētajai sīkbūtnei bija tikai viens solis, viens iztēles lēciens …
Vajadzēs par to apspriesties ar Stounu. Stouns, kā parasti, smiesies — viņš jau smējās vienmēr —, bet arī uzklausīs un pārdomās. Līvits zināja, ka tiek uzskatīts par grupas ideju ģeneratoru, par cilvēku, no kura vienmēr var sagaidīt visneticamākās, prātam visne- pieņemamākās teorijas.
«Nu, nekas,» Līvits nosprieda. «Stounu tas vismaz ieinteresēs.»
Līvits paskatījās pulkstenī. Tas rādīja 22.00. Tuvojās pusnakts. Viņš steidzās ģērbties.
Izņēmis jaunu papīra kombinezonu, viņš iekāpa tajā. Uz kailās miesas viņš sajuta papīra vēsumu.
Un tad uzreiz tas kļuva silts. Dīvaina sajūtu maiņa. Līvits uzvilka kombinezonu mugurā, piecēlās un aizvilka ciet rāvējslēdzēju. Jau iedams arā, viņš vēlreiz pameta acis uz pulksteni.
22.10.
«Ak dievs!» viņam domas izlauzas.
Tas bija noticis atkal. Šoreiz jau desmit minūtes. Kā tās bija aizgājušas? Viņš nekā neatcerējās. Ģērbšanās nevarēja ilgt vairāk par trīsdesmit sekundēm, bet viņam bija pagājušas veselas desmit minūtes.
Viņš vēlreiz apsēdās uz gultas un mēģināja kaut ko atcerēties. Tas bija veltīgi.
Tas bija briesmīgi. Viņš bija cerējis, ka nu vairs tas neatkārtosies, mēnešiem ilgi tas nebija noticis, un še tev nu bija. Visi šie uztraukumi, neierastais dienas režīms, kas tik ļoti atšķīrās no normālā darba režīma slimnīcā, lika sevi manīt: tas sākās atkal.
Kādu mirkli viņš pārlika, vai pārējiem par to stāstīt, bet tūlīt pat kratījās no šīm domām vaļā. Tik ļauni jau nebija. Vairāk tas neatkārtosies. Nu jau visu laiku gāja uz labo pusi.
Līvits piecēlās. Viņš taču bija sataisījies iet pie Stouna aprunāties par kaut ko svarīgu un aizraujoši interesantu. Par …
Brīdi viņš palika stāvam.
Nevarēja atcerēties.
Ideja, tēls, satraukums, ko tas radīja, — itin viss bija nozudis. Izgaisis, izkritis no prāta.
Viņš saprata, ka vajadzētu pateikt Stounam, visā atzīties. Bet viņam bija skaidrs, ko Stouns uz to sacīs un darīs un kā tas atsauksies uz viņa nākotni, uz viņa mūža atlikušo daļu, uz dzīvi, kas sāksies pēc lam, kad programma «Meža ugunsgrēks» būs izpildīta. Ja tas nāktu gaismā, viss mainītos. Viņš vairs nekad nevarētu atsākt normālu dzīvi — būtu jāaiziet no darba, jādara daudz kas nepierasts, bezgalīgi jāpielāgojas kam jaunam. Pat automobili vairs nedrīkstētu vadīt.
Nē, viņš nolēma. Neko viņš neteiks. Viss būs labi — kamēr viņš neskatīsies uz mirgojošām ugunīm.
Džeremijs Stouns bija noguris, bet zināja, ka aizmigt nespēs. Viņš soļoja šurp un turp pa gaiteņiem, domās kavēdamies pie putniem Pīdmontā. Stouns pārdomāja visu, kas ar tiem bija saistīts: kā viņi bija tos ieraudzījuši, kā nogāzējuši ar hlorazīnu un kā putni bija aizgājuši bojā. To visu viņš pārcilāja neskaitāmas reizes.