2.paraugs — Zaļš priekšmets ar nezināmu izcelsmi
1. paraugs 2. paraugs
Neitrālās aminoskābes
Glicīns 00,00 00,00
Alanīns 00,00 00,00
Valīns 00,00 00,00
Izoleicīns 00,00 00,00
Serīns 00,00 00,00
Treonīns 00,00 00,00
Leicīns 00,00 00,00
Aromātiskās aminoskābes
Fenilalanīns 00,00 00,00
Tirozīns 00,00 00,00
Triptofāns 00,00 00,00
Sēra aminoskābes
Cistīns 00,00 00,00
Cisteīns 00,00 00,00
Metionīns 00,00 00,00
Sekundārās aminoskābes
Prolīns 00,00 00,00
Hidroksiprolīns 00,00 00,00
Dikarboksil- aminoskābes
Asparagīnskābe 00,00 00,00
Glutamīnskābe 00,00 00,00
Bāziskās aminoskābes
Histidīns Arginīns Lizīns
00,00 00,00 00,00 00,00
00,00 00,00 00,00 00,00
Hidroksilizīns
Kopējais aminoskābju saturs 00,00
Programmas beigas Izslēgts
— Tas tik ir numurs! — raudzīdamies ESM apdrukātajā lapā, iesaucās Līvits. — Nē, nu paskatieties tikai!
— Nekādu aminoskābju, — sacīja Bārtons. — Nekādu olbaltumvielu.
— Dzīvība bez olbaltumvielām, — Līvits piebilda un pašūpoja galvu. Tā vien likās, ka piepildās viņa visļaunākās nojautas.
Zemes apstākļos, dzīvības formām evolucionējot, organismi bija ieguvuši spēju veikt bioķīmiskās reakcijas mazā telpā ar olbaltumvielu fermentu palīdzību. Bioķīmiķi tagad mācījās šīs reakcijas atveidot mākslīgi, bet tikai katru atsevišķi, izolēti no pārējām.
Dzīvajās šūnās viss bija citādi nekā ķīmiķa mēģenē. Sūnā šaurā telpā vienlaikus un nešķirami notika daudz reakciju, kas deva enerģiju, radīja augšanu un kustības. Cilvēks šo viengabalainību nespēja atveidot, tāpat kā nebija iespējams pagatavot pilnas pusdienas no uzkožamajiem līdz saldēdienam, sajaucot kopā visas sastāvdaļas un vārot tās vienā katlā cerībā, ka vēlāk ābolu kūku izdosies atdalīt no cepeša.
00,00
Ar fermentu palīdzību šūnās vienlaikus norisa simtiem dažādu reakciju. Katrs ferments bija gluži kā atsevišķs virtuves strādnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesāks taisīt bifštekus, bet
bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.
Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie padarīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tādus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmiskajām reakcijām noritēt ķermeņa temperatūrā un pie normāla atmosfēras spiediena.
Zemes dzīvībai fermenti bija nepieciešami. Bet, ja kāda dzīvības forma bez tiem iztika, tad tā noteikti bija attīstījusies pilnīgi citādā ceļā.
Tātad viņu atrastā sīkbūtne ne ar ko nelīdzinājās Zemes organismiem, b.ija pilnīgi sveša.
Un tas savukārt nozīmēja, ka šīs sīkbūtnes izpēte un tās neitralizēšanas paņēmienu meklēšana vilksies daudz, daudz ilgāk, nekā domāts.
Džeremijs Stouns strādāja morfoloģijas laboratorijā. Viņš izņēma mazo, tagad sacietējušo plastmasas oblātu, kurā bija iestrādāts zaļā plankuma paraugs, ielika to skrūvspīlēs, cieši saspieda un ar zobārsta urbi slīpēja nost plastmasu, kamēr tika līdz zaļajam materiālam.
Darbs bija ārkārtīgi smalks un prasīja ilgstoši koncentrēt uzmanību. Atsedzis zaļo materiālu, viņš noslīpēja oblātu tā, ka izveidojās plastmasas konuss ar zaļo paraugu virsotnē.
Viņš atslābināja skrūvspīles, izcēla no tām konusu un pārnesa to uz mikrotomu — nazi ar rotējošu asmeni. Mikrotoms nogrieza ļoti plānas plastmasas plātnītes ar zaļiem audiem vidū. Plātnītes bija apaļas; atdalītas no konusa, tās iekrita traukā ar ūdeni.
Plātnītes biezumu varēja izmērīt, novērojot tās atstaroto gaismu: ja gaisma bija viegli sudrabaina, plāt- nīte bija par biezu; ja tā laistījās varavīksnes krāsās, bija sasniegts vajadzīgais biezums — tikai dažas molekulas.
Tieši tik biezam vajadzēja būt audu slānītim, lai to varētu aplūkot elektronu mikroskopā.
Atradis piemērotu plātnīti, Stouns ar pinceti to uzmanīgi pacēla un noguldīja uz maza, apaļa vara tīkliņa. Tīkliņu ievietoja plakanā metāla kapsulā, un to ielika elektronu mikroskopā. Visbeidzot mikroskopu hermētiski noslēdza.
Grupas «Meža ugunsgrēks» rīcībā bija firmas «BVJ» elektronu mikroskops «JJ-42». Sis modelis deva ļoti intensīvu elektronu plūsmu, un tam bija palīgierīce attēla asuma palielināšanai. Principā elektronu mikroskops bija diezgan vienkāršs: tas darbojās tāpat kā gaismas mikroskops, tikai gaismas staru vietā fokusēja elektronu staru. Gaismu fokusēja ar lēcām — izliektiem un ieliektiem stikliem. Elektronus fokusēja ar magnētiskajiem laukiem.
Daudzējādā ziņā elektronu mikroskops bija radniecīgs televizoram, arī attēls tika projicēts uz parastā televīzijas ekrāna — uz virsmas, kura pārklāta ar kārtu, kas, elektronu apšaudīta, spīd. Salīdzinājumā ar gaismas mikroskopu elektronu mikroskopam bija viena liela priekšrocība: tas varēja dot daudz spēcīgāku palielinājumu. Kāpēc tas ir tā, izskaidroja kvantu mehānika un starojuma viļņu teorija. Visvienkāršāko populāro analoģiju bija atradis elektronmik- roskopists un liels automobiļu sacīkšu cienītājs Sid- nejs Poltons.
«Iedomājieties,» Poltons rakstīja, «ceļu ar asu līkumu un divus automobiļus — sporta mašīnu un lielu kravas automobili. Kravas automobilis, braukdams pa šo līkumu, noslīd no ceļa, turpretim sporta mašīna līkumu izbrauc itin viegli. Kāpēc? Tāpēc, ka sporta automobilis, būdams vieglāks, mazāks un ātrāks, šādiem grūtiem, asiem pagriezieniem ir piemērots labāk. Slaidus līkumus abas mašīnas izbrauks vienlīdz viegli, bet asus vieglāk izbrauks sporta automobilis.
Gluži tāpat arī elektronu mikroskops «turēs ceļu» labāk nekā gaismas mikroskops. Jebkura objekta apveids sastāv no šķautnēm un stūriem. Elektronam viļņa garums ir mazāks nekā gaismas kvantam. Tāpēc eleķtroni nemet ap stūriem tik lielus līkumus, labāk «ievēro» ceļu, precīzāk izseko tā konfigurācijai. Ar gaismas mikroskopu, tāpat kā ar kravas automobili, var kaut ko iesākt tikai tad, ja ir plats ceļš. Jeb, runājot bez līdzībām, tikai tad, ja ir liels objekts ar garām šķautnēm un slaidiem liekumiem —šūna vai šūnas kodols. Turpretim elektronu mikroskopam ir pieejami visi šaurākie ceļi un sānceļi: tas var izzīmēt ļoti sīku šūnas sastāvdaļu — mitohondriju, ribosomu, membrānu, tīkloto veidojumu — kontūras.»
Taču praksē elektronu mikroskopam bija arī savas ēnas puses, ko spēcīgais palielinājums nevarēja atsvērt. Vispirms, tā kā gaismas vietā tika izmantoti elektroni, mikroskopa iekšienē vajadzēja uzturēt vakuumu, un tas nozīmēja, ka apskatīt dzīvas būtnes nav iespējams. Bet visnopietnākais elektronu mikroskopa trūkums bija saistīts ar paraugu sagatavošanu. Paraugiem vajadzēja būt ārkārtīgi plāniem, tāpēc iegūt pareizu telpisku priekšstatu par pētāmo objektu bija ļoti grūti. Arī te Poltons bija saskatījis vienkāršu analoģiju:
«Pieņemsim, ka jūs automobili pārzāģējat gareniski uz pusēm. Sai gadījumā tā pilnīgo, «veselo» struktūru jūs vēl varat iztēloties. Bet, ja jūs nozāģējat no automobiļa plānu sloksni, turklāt vēl neizdevīgā leņķī, daudz vis neiztēlosities. Var gadīties, ka jūsu sloksnē ir tikai pa gabaliņam no amortizatora, riepas un stikla. Pēc šādas sloksnes noteikt, kāda izskatās visa mašīna un kā tā darbojas, ir vairāk nekā grūti.»