Iebīdīdams metāla kapsulu mikroskopā, mikroskopu aizhermetizēdams un ieslēgdams vakuumsūkņi, Stouns
Viens no Džeremija Stouna pirmajiem mēģinājumiem uzskicēt Andromēdas celma organisma sešstūraino apveidu.
Foto ar laboratorijas «Meža ugunsgrēks» laipnu atļauju
neloloja ilūzijas. Viņš apzinājās elektronmikroskopi- jas trūkumus. Bet viņam nebija izvēles. Šim gadījumam ne sevišķi piemērotais elektronu mikroskops viņiem bija vienīgais rīks, ar kuru varēja iegūt tik spēcīgu palielinājumu.
Nogriezis laboratorijā mazāku gaismu, Stouns ieslēdza elektronu staru. Grozīdams vairākas pogas, viņš noregulēja staru fokusu. Attēls uz ekrāna kļuva pilnīgi skaidrs, zaļš un melns.
Tas, ko viņš ieraudzīja, bija kaut kas pavisam neticams.
Džeremijs Stouns skatīja savām acīm vienu organisma elementu. Tas bija ideāls sešstūris, un katra no tā malām saskārās ar citu tādu pašu sešstūri. Iekšpusē sešstūris dalījās ķīļos, kuru smailes sastapās tieši veidojuma centrā. Tas viss kopā radīja matemātiskas precizitātes iespaidu un Stounam nekādi nesaistījās ar līdzšinējiem priekšstatiem par dzīvību.
Šis veidojums bija līdzīgs kristālam.
Stouns pasmaidīja: nu gan Līvits nopriecāsies. Līvitam patika iespaidīgas, prātam nepierastas lietas. Turklāt viņš bieži bija izteicis domu, ka dzīvības pamatā varētu būt arī kaut kāda veida kristāli, ka tā varētu būt organizēta stingri regulārā formā.
Stouns nolēma paaicināt Līvitu.
Paskatījies uz ekrānu, Līvits tūlīt teica:
— Skaidrs. Te nu mums ir atbilde.
— Uz ko?
— Uz jautājumu, kā šis organisms funkcionē. Esmu iepazinies ar spektrometrijas un aminoskābju satura analīzes rezultātiem.
— Un?
— Šis organisms sastāv no ūdeņraža, oglekļa, skābekļa un slāpekļa. Bet aminoskābju tajā nav. Nevienas pašas. Tas nozīmē, ka nav arī nekādu mums pazīstamo olbaltumvielu, nekādu fermentu. Es visādi gudroju, kā var pastāvēt tāda dzīvība, kas nav organizēta uz olbaltumvielu pamata. Nu es to zinu.
— Kristāliskā struktūra …
— Tā izskatās, — Līvits teica, neatraudams acis no ekrāna. — Trijās dimensijās katra vienība droši vien ir sešstūraina plātne, kaut kas līdzīgs grīdas flīzei. Astoņskaldnis, kura divas lielākās skaldnes ir sešstūri. Bet iekšā ķīļveidīgi irbuļi, kuru smailes sastopas centrā.
— Tie var ļoti labi norobežot bioķīmiskās funkcijas.
— Jā, — Līvits sacīja un sarauca pieri.
— Kas jums kaiš?
Līvits pūlējās atcerēties kaut ko tādu, ko viņš bija aizmirsis, un pēc mirkļa tas tiešām uzpeldēja atmiņā. Tas bija sapnis — par māju un par pilsētu. Par to, kā māja dzīvo, kad tā ir viena pati, un kā tā dzīvo lielpilsētā.
Viņš atcerējās visu līdz pēdējam.
— Ziniet, — viņš teica, — interesanti, kādā veidā šis viens elements ir saistīts ar pārējiem.
— Jūs domājat par to, vai mēs šeit neredzam daļu no sarežģītāka organisma?
— Tieši tā. Vai atsevišķā vienība ir dzīvotspējīga pati par sevi, tāpat kā baktērija, vai arī tā ir ķieģelītis no lielāka orgāna, no lielāka organisma? Kā nekā, apskatot vienu pašu aknu šūnu, jūs taču nevarētu pateikt, no kura orgāna tā nākusi. Un ko mēs varētu saprast no vienas smadzeņu šūnas, ja nebūtu redzējuši visas smadzenes?
Ilgāku laiku lūkojies ekrānā, Stouns teica:
— Diezgan neparasta analoģija. Aknas spēj reģenerēties, ataugt, bet smadzenes nespēj.
Līvits pasmaidīja.
— «Vēstnešu teorija» …
— Jā, tur ir ko padomāt, — Stouns sacīja.
«Vēstnešu teoriju» bija izvirzījis sakaru inženieris
Džons R. Semjuelss. Runādams V gadskārtējā konferencē par kosmonautikas un sazināšanās problēmām, viņš bija izklāstījis dažas hipotēzes, kādā veidā ārpus- zemes civilizācijas varētu meklēt sakarus ar citām civilizācijām. Viņš uzskatīja, ka mūsu sazināšanās tehnikas atziņas, pat visprogresīvākās, te ir bezpalīdzīgas un ka vairāk attīstītas civilizācijas noteikti būs atradušas labākus paņēmienus.
— Pieņemsim, ka tā vai cita civilizācija grib notaustīt Visumu, — Semjuelss bija argumentējis. — Pieņemsim, ka viņa vēlas stādīties priekšā — Galaktikas mērogā formāli paziņot par savu esamību. Informāciju, mājienu par sevi, viņa vēlas raidīt visos virzienos vienlaikus. Kā to vislabāk izdarīt? Pa radio? Diez vai — tas vilktos pārāk gausi, izmaksātu pārāk dārgi, un bez tam signāli pārāk ātri izdzistu. Pēc dažiem miljardiem kilometru neuztverami vāji būtu kļuvuši pat visspēcīgākie signāli. Ar televīziju ir vēl sliktāk. Ģenerēt gaismas starus ir fantastiski dārgi. Pat tad, ja šī civilizācija prastu uzspridzināt veselas zvaigznes un par signālu varētu izmantot kādAs Saules lieluma zvaigznes sprādzienu, tas tik un tā būtu pārāk sālīti.
Bez pārmērīgā dārguma visas šīs metodes neļauj izmantot arī kāds jebkuram starojumam piemītošs trūkums: jo tālāk signāls izplatās, jo vājāks tas kļūst. Triju metru attālumā spuldze var būt pat neizturami spoža, trīssimt metru attālumā — pietiekami spoža, piecpadsmit kilometru attālumā — redzama. Bet miljons kilometru attālumā tā vairs nekādi nebūs redzama, jo staru enerģija dziest proporcionāli attāluma ceturtajai pakāpei. Vienkāršs, neapejams fizikas likums.
Tāpēc signāla pārraidīšanai jāizmanto nevis fizika, bet gan bioloģija. Jāizveido sazināšanās sistēma, kas, attālumam pieaugot, nekļūs vājāka un miljoniem kilometru attālumā būs tikpat spēcīga, kāda tā ir blakus savam avotam.
īsi izsakoties, jāizveido tāds .organisms, kas varētu noderēt par jūsu ziņojuma pārnesēju. Sim organismam pašam jāvairojas, jābūt lētam un viegli savairojamam fantastiskā skaitā. Ar nelielām izmaksām varēs iegūt triljoniem tādu organismu un pēc tam nosūtīt tos uz visām pusēm kosmosā. Tās būs sīkstas, mazprasīgas sīkbūtnes, kas spēs izturēt kosmosa bargos apstākļus. Tās augs un dalīsies, un pēc dažiem gadiem pa Galaktiku visos virzienos trauksies neskaitāmas sīkbūtnes, gaidīdamas kontaktu ar dzīvību.
Un kas notiks, kad tās sastaps svešu dzīvību? Katra tāda sīkbūtne būs potenciāli spējīga attīstīties par pilnvērtīgu orgānu vai pilnvērtīgu organismu. Saskarē ar svešo dzīvību no tām sāks augt pilnīgs sazināšanās mehānisms. Tas ir gluži tāpat kā raidīt pasaules telpā miljardu smadzeņu šūnu, kas katra piemērotos apstākļos spēj izaugt par jaunām smadzenēm. Jaunizaugušās smadzenes varētu runāties ar svešo civilizāciju, informēt to par savas civilizācijas pastāvēšanu un ieteikt līdzekļus, kā nodibināt sakarus.
Zinātniekiem praktiķiem Semjuelsa teorija par sīkbūtnēm vēstnesēm bija šķitusi amizanta. Bet tagad to ignorēt vairs nedrīkstēja.
— Vai jūs domājat, ka no šīs plātnītes, ko esam ielikuši elektronu mikroskopā, jau veidojas kāds sazināšanās orgāns?
— Varbūt atbildi uz jūsu jautājumu palīdzēs atrast kultūras? — Līvits teica.
— Vai arī rentgenkristalogrāfija. Tūlīt došu rīkojumu.
V līmenī atradās rentgenkristalogrāfijas iekārta, kaut gan, programmu «Meža ugunsgrēks» sagatavojot, bija dedzīgi diskutēts, vai tā ir nepieciešama. Rentgenkristalogrāfija bija vismodernākā, vissarežģītākā un visdārgākā struktūranalīzes metode mūsdienu bioloģijā. Tā mazliet līdzinājās elektronmikro- skopijai, bet bija vēl viens solis uz priekšu tai pašā virzienā. Rentgenkristalogrāfija bija vēl jutīgāka, ar tās palīdzību varēja aplūkot vēl sīkākus veidojumus, bet tas prasīja daudz laika, dārgu iekārtu un apmācītu personālu.