Biologs R.A. Janeks bija teicis: «Jo vairāk mēs redzam, jo dārgāk par to samaksājam.» Tas bija jāsaprot tā, ka iekārtām, kuras dod iespēju cilvēkam redzēt dziļāk un precīzāk, cena aug straujāk nekā izšķiršanas spēja. Šo nepielūdzamo pētniecības likumsakarību pirmie atklāja astronomi, no savas rūgtās pieredzes pārliecinādamies, ka izgatavot sešmetrīgu teleskopa spoguli ir daudz grūtāk un dārgāk nekā trīsmetrlgu.
Bet vienlīdz pareizi tas bija arī attiecībā uz bioloģiju. Piemēram, gaismas mikroskops bija neliela ierīce, ko varēja viegli cilāt un pārnēsāt ar vienu roku. Tas deva iespēju apskatīt šūnu no ārpuses, un zinātniekam šī iespēja izmaksāja apmēram tūkstoš dolāru.
Elektronu mikroskops padarīja redzamus sīkus veidojumus šūnā. Tas bija liels aparāts un maksāja līdz simttūkstoš dolāriem.
Rentgenkristalogrāfija padarīja redzamas atsevišķas molekulas. Tā bija tik tuvu atsevišķu atomu fotografēšanai, cik pašreizējā zinātnes attīstības līmenī vispār bija iespējams. Bet tās iekārta bija prāva automobiļa lielumā, aizņēma veselu istabu, prasīja speciāli sagatavotus operatorus un deva rezultātus, kuru interpretēšanai bija nepieciešama ESM. Tā tas bija tāpēc, ka rentgenkristalogrāfijas iekārta nedeva tiešu vizuālu pētāmā objekta attēlu. Šai ziņā tā nepavisam nelīdzinājās mikroskopam un arī darbojās citādi nekā gaismas vai elektronu mikroskops.
Attēla vietā rentgenkristalogrāfijas iekārta deva difrakcijas ainu — fotoplatē fiksētu ģeometrisku punktu klājienu, kas pats par sevi bija neatminama mīkla. Šo punktējumu izanalizēt un iegūt objekta molekulārās struktūras ainu varēja tikai ar ESM palīdzību.
Tā bija samērā jauna zinātne, kaut arī tās nosaukums jau bija novecojies. Termins «rentgenkristalogrāfija» liecināja par tiem laikiem, kad tā galvenokārt pētīja kristālus. Tagad ar kristāliem tā nodarbojās reti. Kristāliem bija regulāra struktūra, tāpēc punktē- jums, kas radās, rentgenstaram ejot caur tiem, bija izanalizējams samērā viegli. Taču pēdējā laikā rentge- nografēja arī dažāda veida neregulārus objektus. No tiem rentgenstari atstarojās dažādos leņķos. ESM «izlasīja» fotoplati, izmērīja šos leņķus un pēc iegūtajiem datiem noteica, kāda forma ir objektam, kurš devis šādu atstarošanās ainu.
Vispār kompleksā «Meža ugunsgrēks» ESM veica neskaitāmus vienmuļus aprēķinus. Ja to vajadzētu izdarīt cilvēkiem, paietu gadi, varbūt pat gadsimti. Mašīna visus aprēķinus paveica sekundēs.
— Kā jūs tagad jūtaties, mister Džekson? Večuks mirkšķināja acis un paskatījās uz plastmasas skafandra apņemto Holu.
— Tā nekas. Sevišķi labi nav, bet iztikt var, — viņš teica un greizi pasmaidīja.
— Vai mazliet aprunāties varēsim?
— Par ko?
— Par Pīdmontu.
— Kas tad jūs Pīdmontā interesē?
— Tas vakars, — Hols sacīja. — Vakars, kad tas viss notika.
— Nu ko, varu pastāstīt. Pīdmontā esmu nodzīvojis visu mūžu. Mazlietiņ pabraukājis — līdz Losandželo- sai un pat līdz Sanfrancisko. Uz austrumiem līdz Sent- luisai — tas gan bija gaisa gabals. Bet Pīdmontā es dzīvoju. Un man tev jāsaka …
— Lūdzu, par to vakaru, — Hols iejaucās.
Džeksons apklusa un aizgriezās prom.
— Es negribu par to domāt, — viņš teica.
— Padomājiet gan. Tas ir vajadzīgs.
— Nē.
Kadu mirkli viņš vēl skatījas uz otru pusi, pec tam pagriezās atpakaļ pret Holu un vaicāja:
— Vai viņi visi nomira?
— Visi ne. Vēl viЈns ir palicis dzīvs. — Hols pamāja ar galvu uz bērna gultiņu, kas atradās turpat blakus Džeksona gultai.
Džeksons pacēla galvu un paskatījās uz segu tīstokli.
— Kas tas ir?
— Zīdainis.
— Zīdainis? Tad jau būs Riteru Džeimijs. Vai ir pavisam mazs?
— Mēneši divi.
— Nūja. Tas pats ir. Mazs, bet lielu rīkli. Uz mata kā vecais. Vecais Riters — ko tas varēja aurot un plosīties. Un mazais tāpat. Brēca rītā, brēca vakarā. Mājās nedrīkstēja logus taisīt vaļā — piekliegs pilnu pilsētu.
— Vai Džeimijam nebija vēl kaut kas īpatnējs?
— Nē, nebija. Vesels kā bifelis, tikai gražojās. Atceros, tajā vakarā arī bļāva kā nelabais.
— Kurā vakarā?
— Tajā, kad Čārlijs Tomass atstiepa to elles mašīnu. Mēs visi to redzējām. Tā nāca lejā kā krītošā zvaigzne, spoži spīdēdama. Nokrita uz ziemeļiem no pilsētas. Visi bija satraukti, un Cārlijs Tomass brauca to meklēt. Pēc minūtēm divdesmit atgriezās un izvilka to mašīnu no sava forda bagāžnieka. Pilnīgi jauns fords. Viņš ar to dikti lepojās.
— Kas notika tālāk?
— Nu, mēs visi salasījāmies apkārt, skatījāmies. Rēķinājām, ka tam jābūt pavadonim. Enija gan domāja, ka tā mašīna esot atlidojusi no Marsa, bet, saproti, viņa jau mums tāda savādāka. Uznāk reizēm, ka nezin ko sarunā. Mums pārējiem tik daudz saprašanas bija, ka ne no kāda Marsa, bet no Kanaverala zemesraga. Varbūt esi dzirdējis — tā vieta Floridā, no kurienes šauj gaisā raķetes?
— Jā, esmu. Turpiniet.
— Kas tas ir, to mēs, kā redzi, izdomājām skaidri un gaiši, bet, ko darīt tālāk, nezinājām. Saproti, mums Pīdmontā nekas tāds vēl nebija gadījies. Reiz gan bija tūrists ar šauteni, motelī «Komanču virsaitis» teroru taisīja, šāva lai, bet tas jau bija četrdesmit astotajā, bez tam viņš bija tikko kā no zaldātiem, maķenīt vairāk iekampis, un bija mīkstinoši apstākļi. Kamēr šis Vācijā vai kādā citā elles kaktā, brūte no šā prom. Neviens no mums viņam sutu neuzdeva, sapratām — var cilvēkam gadīties. Bet kopš tā laika nav bijis itin nekas. Klusa pilsēta. Ja tā padomā, laikam tāpēc jau mums tur patika …
— Ko tad galu galā jūs ar pavadoni izdarījāt?
— Jā, netikām gudri, ko lai dara. Els saka, taisīsim vaļā, bet mēs rēķinājām, ka tas nebūs pareizi, sevišķi tāpēc, ka tur iekšā var būt kaut kādas zinātniskas padarīšanas. Izdomājāmies gan šā, gan tā. Beigās Cārlijs,, pavadoņa atvedējs, saka: aiznesīsim dakterim.
Dakteris Benedikts ir mūsu pilsētas ārsts. Patiesībā viņš ārstē visus šajā apkārtnē, pat indiāņus. Bet citādi sliktu vārdu par viņu neteiksi, un kādās tik skolās nav mācījies. Vai joka lieta dabūt visus tos diplomus, kas viņam pie sienām? Un tā, nosprieduši, ka dakteris Benedikts zinās, ko ar to mašīnu darīt, aiznesām to viņam.
— Kas bija pēc tam?
— Vecais dakteris Benedikts — patiesībā tik vecs viņš nemaz nav — apskatīja mašīnu rūpīgi, gluži kā savu pacientu, un piekrita, ka tā varētu būt nākusi no kosmosa, un vēl teica, ka tā varētu būt mūsējā, bet varētu būt arī viņējā. Viņš to pieskatīšot, varbūt arī kādam piezvanīšot un pēc vienas divām stundām mums visu pateikšot. Zini, katru pirmdienas vakaru dakteris ar Cārliju, Elu un Ilerbu Džonstonu spēlēja Herba mājās pokeru, bet mēs rēķinājām, ka pēc pokera viņš piemeldēsies, kur vajadzīgs. Bez tam jau nāca vakariņu laiks, lielākajai daļai no mums gribējās ēst, un tā mēs to mašīnu turpat pie viņa arī atstājām.