— Cikos tas bija?
— Kaut kas ap pusastoņiem.
— Ko Benedikts darīja ar pavadoni, kad jūs gājāt prom?
— Nesa iekšā pie sevis. Neviens to vairāk nedabūja redzēt. Bet sākās tas viss vēlāk, ap astoņiem, pusdeviņiem. Es tad biju aizgājis uz benzīna tanku papļāpāt ar Elu — viņš tai vakarā dežurēja pie sūkņa. Vakars bija vēss, bet gribējās parunāties, tad mazāk jūt sāpes. Pie reizes biju domājis no automāta paņemt gāzēto ūdeni, ko uzdzert virsū aspirīnam. Arī izslāpis biju. Ja tu zinātu, kā «Sterno» kaltē iekšas!
— Ak todien jūs dzērāt denaturātu?
— Jā, ap sešiem maķenīt ieņēmu.
— Kā jūs pēc tam jutāties?
— Kad es sēdēju pie Ela, jutos tīri labi. Bija mazs reibulis un kuņģī smeldza, bet jutos labi. Nu tā mēs ar Elu sēdējām kantorītī, runājāmies, un, vari iedomāties, kur bijis kur nebijis, Els pēkšņi kliedz: «Ak dievs, galva!» Pielec kājās un metas ārā, un pakrīt. Turpat uz ielas nokrīt zemē un vairāk ne vārda … Es sēžu apstulbis. Pirmā doma — sirdslēkme vai trieka. Bet nē — kur nu tik jaunam. Eju pie viņa uz ielas, bet viņš — beigts. Pēc tam … pēc tam viņi visi sāka nākt no mājām ārā. Man liekas, nākošā bija misis Leng- dona — atraitne Lengdona. Tālāk es nevaru atcerēties, viņu bija tik daudz. Veltin vēlās ārā. Un tūlīt ķer pie krūtīm un nokrīt kā paslīdējuši. Tikai neceļas pēc tam augšā. Un ne no viena ne vārda.
— Ko jūs domājāt?
— Ko es varēju domāt — tas gāja pāri manai saprašanai. Biju pārbijies, neliegšos. Centos gan palikt mierīgs, bet kur tev: vecā sirds dauzās, pats elšu un pūšu. Traki biju pārbijies. Domāju, visi pa tīro miruši. Bet tad sadzirdēju bērna raudāšanu, un kļuva mazdrusciņ vieglāk: tātad visi laikam nebūs pagalam. Pēc tam ieraudzīju ģenerāli.
— Ģenerāli?
— Nē jau, mēs tā viņu tikai saucām. Nekāds ģenerālis viņš nebija, tikai karojis bija un gribēja, lai visi to atceras. Vecāks par mani. Lāga vīrs, Pīters Arnolds vārdā. Visu mūžu bijis ciets kā klints. Un te nu viņš stāv uz lieveņa, saposies armijas drēbēs. Jau tumšs, bet spīd mēness, un viņš mani ierauga. Jautā: «Vai tu tas esi, Pīter?» Mēs, redzi, iznākam vārda brāļi. Atbildu viņam: «Jā, es.» Viņš saka: «Kas par trakumiem notiek? Japāņi, vai, nāk iekšā?» Es skatos un nevaru saprast: viņš — un tādas aplamības? Un tad viņš saka: «Es domāju, tiem vajag būt japāņiem. Nāk mūs visus apkaut.» Es viņam jautāju: «Pīter, vai tu nejūc?»
Bet viņš atbild, ka slikti jūtoties, un iet iekšā. Jukušam viņam, protams, vajadzēja būt — citādi nešautos nost. Arī citi sajuka. Tā bija sērga.
— Kā jūs to zināt?
— Vai tad pilnā prātā kāds dedzināsies vai slīcināsies? Līdz tam vakaram pilsētiņā visi cilvēki bija normāli. Un te pēkšņi viņi it kā zaudēja prātu.
— Ko darījāt jūs?
— Es sev teicu: «Pīter, tu sapņo. Pavairāk būsi iedzēris. Gāju mājās un likos gulēt: rīts gudrāks par vakaru. Tikai ap desmitiem dzirdu mašīnas troksni. Eju ārā paraudzīt, kas tur brauc. Skatos — auto ar kulbu, nu, zini, no tiem armijas furgoniem. Iekšā sēž divi. Eju viņiem klāt, bet viņi, piķis un zēvele, manā acu priekšā saļimst. Kaut ko tik drausmīgu es vēl nebiju redzējis. Un tomēr savādi…
— Kas ir savādi?
— Tas, ka pa visu vakaru tā bija tikai otrā mašīna. Parasti brauc cauri vesels lērums.
— Tātad pirms tam bija vēl viens automobilis?
— Bija. Villiss, satiksmes policijas patruļnieks. Viņš brauca šeit cauri kādas piecpadsmit vai trīsdesmit sekundes pirms tam, kad tas viss sākās. Netika gan apstājies — reizēm viņš tā dara. Villiss brauc pēc grafika un, ja ir nokavējies, tad nepietur.
Džeksons nopūtās un ļāva galvai noslīgt atpakaļ uz spilvena.
— Tagad, ja tev nav nekas pretī, es kādu brītiņu pagulēšu. Runāju, runāju, kamēr vairs nav spēka.
Viņš aizvēra acis. Hols, līzdams pa tuneli, atgriezās priekštelpā un tur ilgi sēdēja, cauri stiklam raudzīdamies uz Džeksonu un zīdaini, kuru gultas atradās viena otrai līdzās.
23.
TOPEKA
Tā bija milzīga zāle — kā futbola laukums. Mēbeļu tajā tikpat kā nebija — vienīgi šur tur pa galdam. Pa visu telpu atbalsojās tehniķu sasaukšanās. Viņi izkārtoja lidmašīnas «Phantom» atliekas. Apdegušie un sagriezušies metāla gabali tika izvietoti tā, kā tie bija atrasti smiltīs: komisija atveidoja katastrofu.
Tikai pēc tam varēja sākt visu kārtīgi izmeklēt.
Majors Menčiks, noguris, iekaisušām acīm, kafijas tasi rokā, stāvēja kaktā un vēroja. Ducis vīru garā, izbalsinātā zālē rekonstruē avāriju — Menčikam šī aina šķita mazliet sirreālistiska.
Pienāca viens no bioķīmiķiem, pavicinādams viņam gar degunu caurspīdīgu plastmasas maisu.
— Tikko kā saņēmu to atpakaļ no laboratorijas, — viņš sacīja.
— Kas tas ir?
— To jūs nekad neuzminēsit.
Bioķīmiķa acis no uztraukuma spīdēja. «Labi jau, labi,» Menčiks īgni nodomāja. Nekad neuzminēšot…
— Nu, un kas tad tas būtu?
— Depolimerizēts polimērs, — bioķīmiķis sacīja, apmierināti nošmaukstinādams lūpas. — Tikko kā no laboratorijas.
— Kas tas par polimēru?
Polimērs ir molekula, kas sastāv no atkārtojumiem — tūkstošiem vienādu posmu — līdzīgi domino kauliņu virknei. Polimēri ir lielākā daļa plastmasu, neilons, viskoze, augu šķiedrviela un pat glikogēns, ko sintezē cilvēka aknas.
— Tā pati polimēriskā plastmasa, no kuras bija izgatavota lidmašīnas «Phantom» gaisa šļūtene, kas iet uz pilota sejas masku, un acīmredzot arī pati maska.
Menčiks sarauca pieri un bez kāda entuziasma paskatījās uz drupano, melno pulveri maisā.
— Plastmasa?
— Jā. Polimērs — depolimerizējies, noārdījies. Tas nav nekāds vibrāciju efekts. Iedarbība, kas to izraisījusi, ir bijusi bioķīmiska, tīri organiska.
Nu jau Menčiks sāka saprast.
— Vai ar to jūs gribat sacīt, ka kaut kas šo plastmasu izārdījis?
— Varētu sacīt arī tā, — bioķīmiķis atbildēja. — Tas, protams, ir vienkāršojums, bet…
— Kas tad bija tas ārdītājs?
Bioķīmiķis paraustīja plecus.
— Kaut kāda ķīmiska reakcija. Izārdīt varēja skābe vai stiprs karstums, vai…
— Vai?
— Manuprat, arī mikroorganisms. Ja starp mikroorganismiem ir kāds plastmasas ēdājs. Vai jūs manu domu saprotat?
— Domāju, ka saprotu, — Menčiks teica.
Viņš izgāja ārā no zāles un piegāja pie telegrāfa, kas atradās citā ēkas daļā. Uzrakstījis ziņojumu grupai «Meža ugunsgrēks», viņš nodeva to telegrāfistei pārrakstīt. Gaidīdams viņš pajautāja:
— Vai nekāda atbilde vēl arvien nav bijusi?
— Atbilde, ser?
— No «Meža ugunsgrēka», — Menčiks teica. Viņš nespēja ticēt, ka uz ziņu par «Phantom» avāriju neviens nav reaģējis. Tā taču bija tik nepārprotami saistīta …
— No «Meža ugunsgrēka», ser?
Menčiks izberzēja acis. Viņš bija noguris; vajadzēja gan atcerēties, ka jāpievalda mēle.
— Ai, nē, es to tikai tāpat vien, — viņš sacīja.
Pēc sarunas ar Pīteru Džeksonu Hols devās pie Bārtona. Bārtons atradās sekciju zālē, kur viņš apskatīja mikroskopā iepriekšējā dienā izgatavotos paraugus.