Выбрать главу

—   Kā komisija to izskaidro?

—  Viņi galīgi nezinot, ko domāt, ko nedomāt. Bet tas vēl nav viss. Komisija atradusi pāris kaulu, kas identificēti kā cilvēka. Gabals no pleca kaula un ga­bals no liela kaula. Dīvainā kārtā kauli esot pilnīgi tīri, gandrīz kā pulēti.

—   Miesa nodegusi?

—  Nekāda deguma neredzot, — Robertsons atbil­dēja.

Raižpilnu vaigu Stouns paskatījās Līvita.

—   Bet ko tad redzot?

—  Tīrus, pulētus kaulus. Viņi par tiem netiekot ne­kādā skaidrībā. Un tad vēl kas. Mēs pārbaudījām Pīd­montas aplencēju personālsastāvu. Tas ir nacionālās gvardes 112. pulks. Ķēde izvietota simt piecdesmit

kilometru rādiusā ap pilsētiņu, un, izrādās, viņi iesū­tījuši patruļas astoņdesmit kilometrus dziļi aplenktajā zonā. Rietumos no Pīdmontas bijis vesels simts viru. Miršanas gadījumu nav.

—   Neviena? Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināts?

—   Pilnīgi.

—       Vai karavīri nebija arī rajonā, kuru pārlidoja «Phantom»?

—       Bija. Divpadsmit cilvēku. Viņi jau arī paziņoja bāzei par šo pārlidojumu.

Līvits sacīja:

—       Tad jau iznāk, ka lidmašīnas katastrofa ir vien­kārši sagadīšanās.

Stouns piekrītoši pamāja ar galvu un teica Robert- sonam:

—       Man liekas, Pīteram būs taisnība. Ja jau nav upuru uz zemes …

—   Varbūt sīkbūtne ir tikai augstu gaisā.

—       Varbūt. Bet vismaz vienu mēs tagad zinām no­teikti: to, kā Andromēdas celms nogalina savus upu­rus. Tas sarecina asinis. Nevis noārda audus, notīra kaulus vai dara vēl nezin ko citu, bet gan tikai sare­cina asinis.

—       Labi, — Robertsons teica, — pagaidām šo lid­mašīnu izmetīsim no prāta.

Ar to viņu apspriede beidzās.

—       Es domāju, tagad ņemsim un pārbaudīsim kul­tūru bioloģisko aktivitāti, — teica Stouns.

—   Uzlaidīsim kādus kultivējuinus žurkām?

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu.

—       Mums jāzina, vai celms vēl aizvien ir virulents, vēl aizvien tikpat nāvējošs.

Līvits piekrita. Viņiem bija uzmanīgi jāseko, vai celms nemutē, radikāli nemaina savas īpašības.

Viņi jau bija sagatavojušies ķerties pie darba, kad noklikšķēja V līmeņa skaļrunis un atskanēja aicinā­jums:

—   Doktor Līvit! Doktor Līvit!

—   Jā, — Līvits atsaucās.

Uz ESM pults ekrāna parādījās patīkama izskata jauns cilvēks baltā laboratorijas virsvalkā.

—       Doktor Līvit, no skaitļošanas centra pienākušas mūsu elektroencefalogrammas. Tur droši vien ir kļūda, tomēr …

Viņa nedrošā balss izdzisa.

—       Nu? — Līvits steidzināja. — Vai kaut kas nav kārtībā?

—       Ziniet, ser, lieta tāda, ka jūsējā ieskaitīta cetur­tajā grupā, tā ir netipiska, kaut gan, iespējams, lab­dabīga. Bet mēs gribētu noņemt vēlreiz.

Iejaucās Stouns:

—   Tā noteikti ir kļūda.

—   Protams, ka kļūda, — Līvits piebalsoja.

—       Mēs par to nešaubāmies, — teica jaunais cilvēks. — Tomēr mēs gribētu ierakstīt vēlreiz, lai būtu pilnīgi droši.

—       Pašlaik es esmu diezgan aizņemts, — Līvits iebilda.

Atkal vārdu ņēma Stouns:

—       Doktors Līvits ies noņemt atkārtotu EEG, tik­līdz viņam radīsies izdevība.

—   Labi, ser.

Kad ekrāns bija nodzisis, Stouns sacīja:

—       Dažbrīd šīs obligātās procedūras var izvest cil­vēku no pacietības.

—   Jā, — Līvits piekrita.

Kolīdz viņi atkal gribēja ķerties pie dažādo kulti- vējumu bioloģiskās pārbaudes, uz ESM ekrāna pa­rādījās ziņojums, ka ir gatavi rentgenkristalogrāfijas datu provizoriskās apstrādes rezultāti. Stouns un Lī- vits tūlīt devās ar tiem iepazīties, un bioloģiskās ak­tivitātes pārbaude tika atlikta. Tas bija gaužām kļū­mīgs solis: izdarīdami šādu pārbaudi, viņi būtu vēl laikā atklājuši, ka savos pieņēmumos un secinājumos ir nomaldījušies un virzās pa neīstu ceļu.

25

VILLISS

Rentgenkristalogrāfiskā analīze rādīja, ka Andro- mēdas celma organisms nesastāv ne no kādiem at­šķirīgiem veidojumiem, kā parastā šūna sastāv no ko­dola, mitohondrijām un ribosomām. Izrādījās, šim or­ganismam nav nekādu apakšvienību, nekādu mazāku daļiņu un acīmredzot gan apvalku, gan iekšējo daļu veido viena un tā pati viela. Fotogrāfijās šī viela deva raksturīgu precesiju jeb rentgenstaru izkliedes ainu.

—   Sešstūrainu gredzenu virkne, — pārskatīdams rezultātus, sacīja Stouns.

—  Un nekā vairāk, — Līvits piebilda. — Kā gan tāds neradījums darbojas?

Abiem bija jāatzīst, ka atrast izskaidrojumu, kā tik vienkārši veidots organisms var izmantot enerģiju augšanai, ir velnišķīgi grūti.

—  Visai parasta gredzenveidīga struktūra, — sa­cīja Līvits. — Fenolgrupa, un viss. Tādam veidoju­mam vajadzētu būt diezgan inertam.

—   Tomēr tas spēj pārvērst enerģiju vielā.

Līvits pakasīja pakausi. Viņš atkal iedomājās ana­loģiju ar pilsētu un savu ideju par smadzeņu šūnu. Molekula ir veidota no ļoti vienkāršiem būvblokiem. Vienai pašai tai nav nekādas daudzmaz ievērojamas

vitalitātes. Tomēr kopībā ar citām molekulām tai ir milzīgs spēks.

— Varbūt pastāv kāds kritisks līmenis, — Līvits prātoja, — un veidojumam, kura sarežģītība sasniedz

Andromēdas celma struktūras elektronu biezības karte, kas iegūta uz mikrofotogrāfisku pētījumu pa­mata. Tieši šī karte ļāva visādi citādi viendabīgā struktūrā atklāt aktivitātes variācijas.

Foto ar laboratorijas «Meža ugunsgrēks»

laipnu atļauju

šo līmeni, ir iespējams tas, kas nav iespējams līdzī­gam, bet vienkāršākam veidojumam.

—  Vecu vecais strīds par šimpanzes smadzenēm,— teica Stouns.

Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Cik to iespējams izpētīt ar zinātnes rīcībā pašreiz esošajiem līdzekļiem, šimpanzes smadzenes ir tikpat sarežģītas kā cilvēka smadzenes. Pastāv niecīgas atšķirības uzbūvē, taču vislielākā atšķirība ir apmēros: cilvēka smadzenes ir lielākas, tajās ir vairāk šūnu, vairāk sakaru. Un tas kaut kādā netveramā veidā padara cilvēka smadze­nes kvalitatīvi citādas. (Neirofiziologs Tomass Vol- drens reiz bija pajokojis, ka lielākā atšķirība starp cilvēka un šimpanzes smadzenēm esot tāda, ka mēs spējam izmantot šimpanzi par izmēģinājumu dzīv­nieku, bet šimpanze mūs ne.)

Vairākas minūtes veltīgi lauzījuši galvu ap šo pro­blēmu, Stouns un Līvits pievērsās elektronu biezības kartei. Tā bija topogrāfiskajām kartēm līdzīga shēma, kurā bija attēlots, kāds molekulārā veidojuma dažā­dām vietām ir Furjē koeficients — elektronu atraša­nās varbūtība.

Atkal viņi ieraudzīja kaut ko savādu. Kaut gan struktūra visos veidojuma punktos bija vienāda, Furjē koeficients nebija pastāvīgs.

—   Gandrīz vai izskatās, ka daļa veidojuma ir kaut kā izslēgta, — teica Stouns.

—   Galvenais, ka struktūra tomēr nav viendabīga.

Joprojām pētīdams karti, Stouns nopūtās.

—   Ai, kā es tagad nožēloju, ka mēs neesam paņē­muši grupā fizikālķīmiķi.