— Vai jūs par to varat būt pārliecināts?
— Domāju, ka varu. Sallija Konovera, tā oficiante no restorāna, vienam mūsu izmeklētājam gan teikusi, ka, pēc viņās novērojumiem, Villiss esot dzēris — elpa odusi pēc alkohola. Bet es skaidri zinu, ka Vil- liss savā mūžā nav glāzei pieskāries. Viņš bija no tiem īsteni ticīgajiem. Ne smēķēja, ne dzēra. Vienmēr dzīvoja šķīsti. Tāpēc savu diabētu ļoti pārdzīvoja: viņš domāja, ka tādu sodību nav pelnījis.
Hols atzvēlās krēslā. Nu viņš tuvojās, nu viņš jau bija pavisam tuvu. Atbilde, galīgā atbilde, kas atrisina visas problēmas, bija tikpat kā rokā.
— Pēdējais jautājums, — Hols sacīja. — Vai vakarā pirms savas nāves Villiss brauca cauri Pīd- montai?
— Jā. No turienes viņš raidīja. Tovakar Villiss gan bija palicis mazliet iepakaļ grafikam, bet braukt brauca. Un kas tad ir? Vai tam ir kāds sakars ar valdības izmēģinājumiem, kas tur notiek?
— Nē, — Hols atbildēja, bet bija pārliecināts, ka Smitsons viņam netic.
— Nu, labi. Ziniet, mēs ar to Villisu esam iekūlu- šies pamatīgā ķezā, un, ja jums ir kādi fakti, kas būtu …
— Mēs ar jums vēl saistīsimies, — Hols apsolīja un atvienojās no līnijas.
Uz ekrāna atkal parādījās meitene.
— Vai jūs beidzāt sarunu, doktor Hol?
— Jā. Bet man ir vajadzīga viena uzziņa.
— Kāda tā būtu?
— Es vēlētos zināt, vai man ir tiesības kādu arestēt.
— Tūlīt paskatīšos, ser. Kāda ir apsūdzība?
— Nekādas apsūdzības nav. Vienkārši vajag vienu cilvēku aizturēt.
Kādu brīdi meitene darbojās pie ESM pults, kas atradās viņai priekšā.
— Doktor Hol, jums ir tiesības pieprasīt, lai attiecīgie armijas orgāni oficiāli nopratina jebkuru personu, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar programmas «Meža ugunsgrēks» veikšanu. Nopratināšana drīkst ilgt četrdesmit astoņas stundas.
— Labi, — Hols teica. — Sarīkojiet man šādu interviju.
— Jā, ser. Kas ir šī persona? —
— Doktors Smitsons.
Meitene ar galvas mājienu deva zīmi, ka sapratusi, un ekrāns nodzisa. Holam sametās Smitsona žēl, bet tikai mazliet; šis vīrs dabūs kādu stundiņu bailēs pasvīst, un tas.arī viss. Ko varēja darīt — vajadzēja apturēt baumas par Pīdmontu.
Hols atkal apsēdās krēslā un domāja par to, ko viņš pēdējās stundās bija uzzinājis. Viņš bija satraukts un juta, ka stāv uz svarīga atklājuma sliekšņa.
Trīs cilvēki.
Diabētiķis, kam sakarā ar insulīna neuzņemšanu iestājas acidoze.
Večuks, kas dzer denaturātu un lieto aspirīnu, — arī ar stipri paaugstinātu skābumu organismā.
Un mazs zīdainis.
Viens bija izturējis dažas stundas, pārējie divi acīmredzot bija izturējuši uz visiem laikiem. Viens bija zaudējis prātu, pārējie divi ne. Un tas viss bija kaut kādā veidā savstarpēji saistīts.
Sakarība bija ļoti vienkārša.
Acidoze. Paātrināta elpošana. Pastiprināta ogļskābās gāzes izdalīšanās. Piesātināšanās ar skābekli. Reiboņi. Nogurums. Visām šīm parādībām bija kaut kāds loģisks sakars, un tās glabāja noslēpumu, kā pieveikt Andromēdas celmu.
Tajā mirklī V līmenī spalgi un pavēloši atskanēja vispārējās trauksmes zvans un iedegās zibsnījošas koši dzeltenas spuldzes.
Hols pielēca kājās un metās laukā.'
26.
IZOLĒŠANĀS
Gaiteni viņš ieraudzīja zibsnījošu uzrakstu, kas norādīja avārijas vietu: «SEKCIJU ZĀLE». Hols varēja iedomāties, kas noticis, — kaut kur kaut kā bija atnākusi vaļā hermetizējuma šuve, un telpa bija inficējusies. Rezultātā sāka skanēt un zibsnīt trauksmes signāli.
Hols skrēja pa gaiteni, un virs viņa skaļruņi mierīgā, maigā balsī atkārtoja: «Sekciju zālē atnācis vaļā hermetizējums. Sekciju zālē atnācis vaļā herme- tizējums. Tiek izsludināta trauksme.»
Gaitenī iznāca viņa laborante. Ieraudzījusi skrejošo Holu, viņa jautāja:
— Kas noticis?
— Izlauzusies infekcija. It kā pie Bārtona.
— Vai viņš pats sveiks un vesels?
— Šaubos, — Hols teica, pielikdams soli. Laborante skrēja līdzi.
Viņiem piebiedrojās no morfoloģijas laboratorijas iznākušais Līvits. Trijatā viņi drāzās pa nedaudz liekto gaiteni, un Hols vēl nodomāja, ka Līvits skrien saviem gadiem varen žigli, kad pēkšņi Līvits apstājās.
Viņš stāvēja kā pie zemes pieaudzis, ar skatienu pieplacis pie zibsnījošā uzraksta un spuldzes, kas virs tā iedegās un nodzisa, iedegās un nodzisa.
Hols atskatījās.
— Skrienam!—viņš steidzināja
— Doktor Hol, viņam ir slikti, — teica laborante.
Līvits stāvēja pilnīgi nekustīgi. Acis bija vaļā, bet
citādi varēja domāt, ka viņš ir aizmidzis. Rokas bezspēcīgi karājās gar sāniem.
— Doktor Hol!
Hols apstājās un panācās atpakaļ.
— Pīter, veco zēn, ejam, mums vajadzīga jūsu…
Viņš neizteica līdz galam, jo Līvits neklausījās.
Viņš stingi skatījās taisni uz priekšu, uz zibsnījošo gaismu. Kad Hols aizsedza ar roku viņam acis, Līvits uz to nekādi nereaģēja. Un tagad Holam nāca atmiņā gadījumi, kad Līvits bija novērsies no zibsnījošas gaismas un, izjautāts par to, veikli izvairījies no atbildes ar jokiem.
— Ak tu pagāns, — Hols teica. — Atradis īsto reizi.
— Kas viņam kaiš? — jautāja laborante.
Pa lūpu kaktiņu Līvitam nokarājās siekalu stīdziņa. Hols metās viņam aiz muguras un aicināja laboranti palīgā.
— Nāciet no priekšpuses un aizsedziet viņam acis. Neļaujiet viņam skatīties uz spuldzi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tā zibsnī trīs reizes sekundē.
— Jūs domājat…
— Tūlīt būs lēkme.
Un lēkme bija klāt.
Līvita ceļi zibenīgi saliecās, viņš sabruka un palika guļam zemē uz muguras. Ķermenis sāka trīcēt. Vispirms trīcēšana pārņēma plaukstas un pēdas, pēc tam rokas līdz pleciem un kājas, un beigās visu ķermeni. Sakodis zobus, viņš gārdzoši stenēja. Galva dauzījās pret grīdu. Hols pabāza viņam zem pakauša kājas pirkstus: labāk lai galva dauzījās pret kāju nekā pret cieto grīdu.
— Muti atvērt nemēģiniet, — sacīja Hols. — Nekas jums neiznāks. Viņš ir pilnīgi sarauts.
Līvitam ap jostas vietu parādījās un kļuva aizvien lielāks dzeltens plankums.
— Ka neuznāk vispārējā spazma, — Hols teica. — Aizskrieniet uz aptieku un atnesiet man simt miligramu lumināla. Cik tik ātri varat. Iesūciet šļircē. Vēlāk, ja vajadzēs, pāriesim uz dilantīna injekcijām.
Caur sakostiem zobiem Līvits vaidēja kā ievainots zvērs. Krampju sarautais ķermenis klaudzēja pret grīdu kā baļķis.