Pēc īsa brītiņa laborante atgriezās ar šļirci rokā. Hols pagaidīja, kamēr Līvita ķermenis atslābst un izbeidzas krampju lēkmes, pēc tam izdarīja injekciju.
— Palieciet pie viņa, — Hols teica meitenei. — Ja uznāk vēl kāda lēkme, dariet tāpat kā es — palieciet viņam zem galvas kāju. Es domāju, viss būs labi. Tikai nemēģiniet viņu kustināt.
Hols skriešus metās uz sekciju zāli.
Vairākas sekundes viņš centās atvērt sekciju zāles durvis un tikai tad attapās, ka tās ir aizhermetizētas. Zāle taču bija inficēta. Hols iegāja «Galvenās kontroles» istabā un atrada tur Stounu skatāmies uz Bār- tonu iekšējās televīzijas ekrānā.
Bārtons bija drausmīgi pārbijies. Seja viņam bija bāla kā krīts, elpa saraustīta, runa nesakarīga. Viņš izskatījās tieši tāds, kādam vajadzētu izskatīties cilvēkam, kurš zina, ka tam tūlīt jāmirst.
Stouns centās viņu nomierināt:
— Neuztraucieties, veco zēn, tikai neuztraucieties. Viss būs labi. Tikai neuztraucieties.
— Man ir bail, — dvesa Bārtons. — Žēlīgs dievs, kā man ir bail …
— Veco zēn, neuztraucieties, — Stouns teica rāmā, khisā balsī. — Mēs taču zinām, ka Andromēdas celmam nepatīk skābeklis. Tagad mēs sūknējam jūsu laboratorijā tīru skābekli. Tas jūs šobrīd pasargās. — Viņš pagriezās pret Holu. — Ilgi gan jūs velkaties. Kur ir Līvits?
— Viņam lēkme.
— Ko?
— Jūsu spuldzes mirkšķina trīs reizes sekundē, un viņam uznāca lēkme.
— Kāda?
— Epilepsijas. Sakuma lēkme bija viegla, pec tam |oti smaga — ar toniskajiem krampjiem, urīna nesa-
^ turēšanu un visu pārējo. Es ievadīju viņam luminālu un tūlīt nācu šurp.
— Vai tad Līvitam ir epilepsija?
— Iznāk, ka ir.
— Viņš pats droši vien nebūs to zinājis, nebūs sapratis.— Pēkšņi Stouns atcerējās, ka'Līvits tika aicināts atkārtoti ierakstīt elektroencefalogrammu.
— Ai, nē, — teica Hols, — viņš to apzinājās ļoti labi. Izvairījās skatīties uz mirgojošām spuldzēm, jo zināja, ka tās var izraisīt lēkmi. Esmu pārliecināts, ka zināja. Esmu pārliecināts, ka viņam atgadā-s lēkmes, kuru laikā viņš pēkšņi zaudē sajēgu, kas ar viņu notiek, kad vairākas minūtes vienkārši izkrīt no dzīves kā nebijušas, jo viņš neko nevar atcerēties.
— Vai tagad viņam neko nevajag?
— Mēs viņu turēsim nomierinājuma stāvoklī. Ar barbiturātiem.
— Bārtonam sūknējam skābekli, — stāstīja Stouns. — Jādomā, tas viņam palīdzēs, kamēr tiksim kaut kādā skaidrībā. — Viņš uzlika plaukstu uz skaļsakaru mikrofona, kas viņu saistīja ar Bārtonu. — Faktiski skābeklis sāks ieplūst pie viņa tikai pēc dažām minūtēm, bet es viņam teicu, ka jau ieplūst. Viņš no mums ir hermētiski nošķirts, tā ka infekcija tālāk netiek. Bāzes pārējās telpās viss ir kārtībā, vismaz pagaidām.
— Kā tas varēja notikt? — jautāja Hols. — Pa kurieni infekcija izlauzās?
— Kaut kur hermetizējumam jābūt bojātam, — Stouns atbildēja un zemākā balsī piebilda: — Mēs zi-
Jā, paldies dievam. — Un pēkšņi Stouns sarauca , atskārtis, ka tas taču ir savādi. Ķāpēc? Kāpēc viņš vēl ir dzivs? - Skābeklis ...
— Jūs taču pats sacījāt, ka skābeklis vēl nav sācis IEPlūst. Bet kas Bārtonu aizsarga?
Tajā brīdī skaļrunī atskanēja Bārtona balss:
— Klausieties. Es gribētu, lai jus ar mani kaut ko izmēģināt.
Stouns ieslēdza mikrofonu. 4— Ko?
— Kalocinu.
— Nē, — Stouns atbildēja nekavējoties.
— Velns parāvis, tā taču ir mana dzīvība.
— Nē, — Stouns atkārtoja.
— Bet ja nu mēs pamēģinātu ... — iejaucās Hols.
— Kategoriski izslēgts. To mēs nedrīkstam. Pat pamēģināt nedrīkstam.
287
Izrādījās, ka preparātam K-9 piemīt diezgan dīvainas īpašības. Tas kavēja augšanu. Mazulis, kuram bija ievadīts, nekad nesasniedza pieauguša dzīvnieka normālo lielumu.
Šis konstatējums pamudināja veikt tālākus izmēģinājumus, un to rezultāti ieintriģēja vēl vairāk. Jensens atklāja, ka preparāts kavē metaplāziju — normalu ķermeņa šūnu pārvēršanos nenormālās šūnās no kurām var sākties vēzis. Atklājuma spārnots, Jensens tūlīt sarīkoja vēl intensīvākus pētījumus.
1965. gada septembrī vairs nevarēja būt nekādu šaubu: kalocīns spēja apturēt audzēju. Iedarbodamies^ kaut kādā nezināmā veidā, tas kavēja mielogēniskās leikēmijas vīrusa vairošanos. Dzīvnieki, kuriem tas tika ievadīts, ar šo leikēmijas formu neslimoja, bet, ja viņi jau bija saslimuši, preparāta ietekmē manāmi atlaba.
Firmas personāls bija kā spārnos. Drīz vien tika izpētīts, ka šis preparāts ir pretvīrusu aģents ar plašu iedarbības spektru. Tas nogalināja poliomielīta, tra-
288
kumsergas, leikēmijas un kārpu vīrusus. Turklāt, lai cik tas dīvaini, kalocīns nogalināja arī baktērijas.
Un sēnītes.
Un parazītus.
Kaut kādā veidā šis preparāts iznīcināja visus vien- šūņus un bezšūņus. Turpretim orgānu sistēmas, lielākās vienībās organizētas šūnu grupas, tas nekādi neietekmēja. Šai ziņā kalocīna iedarbība bija ideāli selektīva.
Būtībā kalocīns bija universāla antibiotika. Tas nogalināja jebkuras sīkbūtnes, pat tās, kas izraisa parasto saaukstēšanos. Dabiski, radās arī blakusparādī- bas, piemēram, tika iznīcinātas zarnu trakta derīgās baktērijas, tāpēc visiem dzīvniekiem, ar kuriem šo preparātu izmēģināja, bija stipra caureja. Taču likās, ka tas nebūtu sevišķi dārgi maksāts par izārstēšanos no vēža.
1965. gadā ziņas par šo preparātu tika neoficiāli nodotas vairākām valdības iestādēm un atbildīgiem veselības aizsardzības darbiniekiem. Tai laikā kalocī- nam radās pirmie pretinieki. Daudzi, arī Džeremijs Stouns, uzskatīja, ka preparāts jāaizliedz.
Bet argumenti, kurus viņi izvirzīja, šķita tīri teorētiski, un Jensena firma, jauzdama miljardiem dolāru lielu peļņu, neatlaidīgi uzstāja, lai tiktu i&darīti klīniski izmēģinājumi. Beidzot valdība, veselības aizsardzības, izglītības un sociālās nodrošināšanas ministrijas, pārtikas un medicīnas preču pārvalde un citas instances Jensenam piekrita un, neraugoties uz opozīcijas protestiem, sankcionēja preparāta klīnisko izmēģināšanu.
1966. gada februārī tika uzsākta pirmā klīnisko izmēģinājumu sērija. Pirmie cilvēki, kuri saņēma kalo- cīnu, bija 20 neārstējami vēža slimnieki un 20 veseli brīvprātīgie no Alabamas štata cietuma. Preparātu viņi diendienā ieņēma vienu mēnesi. Rezultāti bija gaidītie. Veselajiem brīvprātīgajiem bija nepatīkamas, taču ne sevišķi nopietnas blakusparādības. Slimniekiem vēža simptomi pārsteidzoši strauji mazinājās, kas liecināja par izveseļošanos.
1966. gada martā visiem četrdesmit kalocīnu dot pārstāja. Sešu stundu laikā visi četrdesmit nomira.
Tieši to Stouns bija paredzējis jau pašā sākumā, Viņš bija aizrādījis, ka tūkstošiem gadu ilgajā saskarē ar sīkbūtnēm cilvēkam pret lielāko daļu no tām ir izveidojusies ļoti smalki sabalansēta imunitāte. Uz viņa ādas, gaisā, viņa plaušās, zarnās un pat asinīs ir simtiem dažādu vīrusu un baktēriju. Potenciāli šīs sīkbūtnes ir nāvīgas, taču cilvēks tām ir pakāpeniski pielāgojies, un tagad slimību izraisīt spēj tikai nedaudzas no tām.
Tā tas ir tāpēc, ka pastāv precīzi noregulēts līdzsvars. Ieviešot jaunu preparātu, kas nogalina visas baktērijas, šis līdzsvars tiek izjaukts un tūkstošiem gadu ilgās evolūcijas veikums — iznīcināts. Tiek pavērts ceļš superinfekcijām, un rodas jaunu mikroorganismu, jaunu slimību problēma.