Stounam bija izrādījusies taisnība. Visi četrdesmit brīvprātīgie bija miruši no drausmīgām un neizprotamām, līdz šim nepieredzētām slimībām. Vienam viss ķermenis no galvas līdz kājām piepampa un pampums kļuva aizvien lielāks, kamēr viņš plaušu tūskas dēļ nosmaka. Kāds cits krita par upuri baktērijai, kas dažās stundās pilnīgi saēda viņa kuņģi. Vēl citu noveda kapā vīruss, kas pārvērta viņa smadzenes želejveidīgā masā.
Un tā bija ar visiem četrdesmit.
Jensens bija spiests preparāta izmēģināšanu pārtraukt. Valdība, pārliecinājusies, ka Stouns kaut kādā veidā ir izpratis notiekošā būtību, pieņēma viņa sākotnējos priekšlikumus un pārsteidzīgi aizliedza visu informāciju par kalocīnu, kā arī jebkurus eksperimentus ar to.
Sis jautājums vairs nebija apspriests veselus divus gadus.
Tagad Bārtons gribēja, lai viņam dod kalocīnu.
— Nē, — Stouns vēlreiz atkārtoja. — Tad jums nebūtu ne mazāko izredžu. Preparāts varētu jūs izārstēt uz kādu laiku, bet, tiklīdz jums tas vairs netiktu dots, jūs vairs nebūtu dzīvotājs.
— Jums, tur sēžot, to viegli sacīt.
— Man nav viegli to sacīt. Ticiet man, nav viegli. — Viņš atkal uzlika plaukstu uz mikrofona un teica Molam:— Mēs taču zinām, ka Andromēdas celma augšanu kavē skābeklis. To tad arī dosim Bārtonam. Tas viņam palīdzēs — mazliet apreibinās viņu, kaut cik mazinās sasprindzinājumu un palēninās elpošanu. Nabaga zēns ir pārbijies līdz nāvei.
Hols piekrītoši pamāja ar galvu. Nezin kāpēc Stouna pēdējais teikums dziļi iespiedās viņa apziņā. Pārbijies līdz nāvei… Viņš domāja par šiem vārdiem, un pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Stouns ar tiem ir aizskāris kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Šie vārdi bija visa noslēpuma atslēga. Tajos bija atbilde.
Viņš piecēlās un gāja.
— Kur jūs ejat?
— Man šis tas jāpadomā.
— Kas?
— Ko nozīmē — pārbijies līdz nāvei…
27.
PĀRBIJIES LĪDZ NĀVEI
Hols atgriezās savā laboratorijā un pievērsa uzmanību večukam un zīdainim. Viņš skatījās uz abiem caur stiklu un centās domāt, taču smadzenes meta nāves cilpas. Loģiski domāt bija grūti, agrākā sajūta, ka viņš ir uz atklājuma sliekšņa, bija zudusi.
Vairākas minūtes viņš nekustīgi raudzījās vecajā vīrā, savā iztēlē skatīdams īslaicīgus tēlus: Bārtons mirst, pieķēris roku pie krūtīm, Losandželosa panikā, visur guļoši ķermeņi, pa ielām drāžas vadību zaudējuši, trakojoši automobiļi…
Tagad viņš saprata, ka arī pats ir pārbijies. Pārbijies līdz nāvei. Šie vārdi atkal klauvēja pie viņa apziņas.
Pārbijies līdz nāvei.
Lai tur vai kas, šajos vārdos slēpās atbilde.
Lēnām, piespiezdams smadzenes strādāt metodiski, viņš pārdomāja vēlreiz visu, ko zināja.
Policists ar diabētu. Policists, kurš reizēm aizmirst par insulīnu un laiku pa laikam krīt ketoacidozē.
Večuks, kurš dzer «Sterno», kas piesātina viņa organismu ar metilu un rada acidozi.
Zīdainis, kurš … ko? No kā viņam acidoze?
Hols purināja galvu. Vienmēr viņš atgriezās pie zīdaiņa, kas bija normāls, bez paaugstināta skābuma. Viņš nopūtās.
«Sāc visu no sākuma,» viņš sev teica. «Esi loģisks. Ja cilvēkam ir metaboliskā acidoze — ko viņš dara?»
Viņa organismā ir pārāk daudz skābes.
No pārmērīga skābuma, viņš var nomirt, gluži tāpat, kā tad, ja viņam vēnās būtu injicēta sālsskābe.
Skābes pārmērība nozīmē nāvi.
Bet organisms to var kompensēt. Paātrinot elpošanu. Jo tādā gadījumā plaušas izpūtīs ārā vairāk og|skābās gāzes un organismā paliks mazāk ogļskābes, ko ogļskābā gāze veido, atrazdamās asinīs.
Paņēmiens, kā atbrīvoties no skābes.
Strauja elpošana.
Un Andromēdas celms? Kas notiek ar šo sīkbūtni, ja jums ir acidoze un jūs elpojat paātrināti?
Varbūt paātrinātās elpošanas dēļ sīkbūtne nepagūst iespiesties asinsvados, jo tiek pārāk agri izvadīta no plaušām? Varbūt tā bija atbilde? Nē, Hols šo domu atmeta ātrāk, nekā bija izdomājis to līdz galam. Jābūt kam citam. Kādam vienkāršam, elementāram faktam, kas zināms jau sen, tikai palicis bez īpašas ievērības.
Sīkbūtne iekļūst organismā pa plaušām.
Pāriet asinīs.
Izvietojas artēriju un vēnu sieniņās, galvenokārt smadzeņu apvidū.
Sagrauj šīs sieniņas.
Tas izraisa asins sarecēšanu, kas izplatās pa visu ķermeni, vai, ja sarecēšana kaut kāda cēloņa dēļ nav iespējama, iekšēju asiņošanu, vājprātu un nāvi.
Bet tik īsā laikā izdarīt tik plašus postījumus varētu tikai liels daudzums sīkbūtņu. Artērijās un vēnās tām būtu jāsakoncentrējas miljonmiljonos. Tādu daudzumu ieelpot diez vai ir iespējams.
Tātad sīkbūtnei asinīs jāvairojas.
Ļoti strauji. Fantastiskā ātrumā.
Bet ja jums ir acidoze? Vai tas šo vairošanos padara neiespējamu?
Varbūt.
Un atkal Hols noraidoši papurināja galvu. Cilvēks, kuram ir acidoze, tāds kā Villiss vai Džeksons, — tā ir viena lieta. Bet palika taču vēl zīdainis. Kas tad ir viņam?
Zīdainis bija pilnīgi vesels. Ja viņš elpoja paātrināti, viņam bija nevis acidoze, bet taisni pretējais — alkaloze, proti, pārāk liels sārma un pārāk mazs skābes daudzums.
Hols paskatījās caur stiklu, un tai brīdī zīdainis pamodās. Mirkli vēlāk viņš sāka brēkt pilnā rīklē, seja kļuva zila, mazās actiņas saviebās, plaši atvērtajā mutē bija redzamas bezzobainas, gludas smaganas.
Pārbijies līdz nāvei.
Tālāk — putni ar viņu ātro vielmaiņu, ātro sirds darbību un ātro elpošanu. Putni, kas visu dara ātri. Arī viņi palika dzīvi.
Vai tāpēc, ka ātri elpoja?
Vai varētu būt tik vienkārši?
Viņš atkal papurināja galvu. Nē, tik vienkārši tas nevar būt.
Hols apsēdās un izberzēja acis. Sāpēja galva, un viņš jutās ļoti noguris. Domās atgriezās pie aizherme- tizētajā telpā sēdošā Bārtona, kas kuru katru brīdi varēja nomirt.
Sasprindzinājums sāka kļūt nepanesams. Holu pēkšņi pārņēma neatvairāma vēlēšanās bēgt prom, pazust, neredzēt vairs to visu.
Iedegās televīzijas ekrāns, un tajā parādījās viņa laborante.
— Doktor Hol, — viņa aicināja. — Mēs pārnesām doktoru Līvitu uz lazareti.
— Tūlīt būšu, — Hols mehāniski atbildēja.
Viņš zināja, ka rīkojas dīvaini. Apraudzīt Līvitu nebija nekādas vajadzības. Tur viss bija kārtībā, ar viņu nekas ļauns vairs nevarēja notikt. Hols zināja, ka iet viņu apraudzīt tikai tāpēc, lai kaut brīdi varētu nedomāt par citām, steidzamākām rūpēm. Ieejot lazaretē, viņu sāka mocīt vainas apziņa.
— Viņš ir aizmidzis, — sacīja laborante.
— Pēc lēkmes tas ir normāli.
— Vai sāksim dilantīnu?
— Nē. Pagaidīsim, tad redzēsim. Varbūt pilnīgi iztiksim ar luminālu.
Viņš sāka slimnieku nesteidzīgi un pedantiski izmeklēt.
— Jūs esat noguris, — viņu vērodama, teica laborante.
— Jā. Mans gulētiešanas laiks jau garām.