— Taisnība gan.
— Bet viņš nenomira.
— Varbūt kāda ātra imunitātes forma …
— Nē, tas nav iespējams. Ir tikai divi izskaidrojumi. Vai nu brīdī, kad bērns pārstāja brēkt, sīkbūtņu tur vairs nebija — uzpūta vējš, un gaiss attīrījās—, vai arī šī sīkbūtne …
— Bija kļuvusi citāda, — Stouns pabeidza. — Mutējusi.
— Jā. Mutējusi, pārvērzdamās neinfekciozā formā. Varbūt tā mutē arī tagad. Cilvēkam pašam tā vairs nav bīstama, toties saēd gumijas blīves.
— Lidmašīna!
Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Nacionālās gvardes vīriem uz zemes Andromēdas celms nenodarīja nenieka. Bet lidmašīna gaisā gāja bojā, jo pilota acu priekšā saira plastmasa.
— Tātad Bārtons tagad ir saskarē ar nekaitīgām sīkbūtnēm. Lūk, kāpēc žurka ir dzīva.
— Lūk, kāpēc dzīvs ir Bārtons. Ātrā elpošana nav vajadzīga. Viņš ir dzīvs tikai tāpēc, ka Andromēdas celms ir izmainījies.
— Tas var mainīties vēlreiz, — Stouns iebilda,
— un, ja lielākā daja mutāciju notiek dalīšanās brīžos, kad šīs sīkbūtnes aug visātrāk …
Sāka kaukt sirēnas, un uz pults ar sarkaniem burtiem parādījās ziņojums:
SABOJĀTI VISI BLĪVĒJUMI. PIEKTAIS LĪMENIS IR INFICĒTS UN TIEK AIZHERMETIZĒTS
— Ātri laukā no šejienes, — Stouns uzsauca Holam.
— Šajā laboratorijā apakšstacijas nav. Jums jāpāriet uz nākamo sektoru.
Hols uzreiz nesaprata, ko no viņa vēlas, un kādu mirkli vēl palika sēžam. Attapies viņš metās uz durvīm, bet ārā vairs netika. Atskanēja šņākoņa, pēc tam žvadzoņa, no sienas izslīdēja masīva tērauda plātne un aizsprostoja izeju uz gaiteni.
Stouns izlamājās.
— Nu mēs esam krātiņā, — viņš sacīja. — Un, ja tā bumba uzsprāgs, Andromēdas celms izplatīsies pa visu Zemes virsu. Būs tūkstošiem mutāciju, un katra sāks nogalināt citādā veidā. Tagad no Andromēdas celma mēs vairs vaļā netiksim.
Bezkaislīga mehāniska balss pa radio atkārtoja:
— Līmenis ir slēgts. Līmenis ir slēgts. Trauksme. Līmenis ir slēgts.
Uz mirkli iestājās klusums, pēc tam atskanēja čirk- stoņa, — ieslēdzās jauns ieraksts. Mis Gledisa Stl- vensa no Nebraskas štata mierīgi sacīja:
— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam ir trīs minūtes.
29
TRĪS MINOTES
Atkal nokauca sirēna, un visu pulksteņu rādītāji vienlaikus pārlēca uz 12.00, bet sekunžu rādītāji sāka atskaitīt laiku. Automātisko dežūrpulksteņu ciparnīcas spīdēja ar sarkanu gaismu, un viena zaļa svītra uz tām precīzi rādīja, kurā brīdī notiks kodolsprādziens.
Mehāniskā balss nesatricināmi mierīgi atkārtoja: , — Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam ir trīs minūtes.
— Automātika, — arī cenzdamies būt mierīgs, sacīja Stouns. — Sī sistēma iejaucas, kad līmenis ir pilnīgi inficēts. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas notiek.
Hols turēja rokā atslēgu.
— Vai tiešām nekādā ceļā nevar tikt līdz apakšstacijai?
— Sajā līmenī nevar. Visi sektori ir cits no cita izolēti.
— Bet apakšstacijas taču ir arī pārējos līmeņos?
— Jā …
— Kā man nokļūt augšā?
— To jūs nekādi nevarat izdarīt. Visi parastie ceļi ir nogriezti.
— Bet ja nu pa centrālo serdi? Tā ir savienota ar visiem līmeņiem.
Stouns paraustīja plecus.
— Sargsistēmas …
Hols atcerējās, ko par centrālās serdes sargsistē- mām viņam bija stāstījis Bār.tons. Teorētiski, nokļuvis centrālajā serdē, cilvēks varēja taisnā ceļā uzkāpt līdz pašai augšai. Bet praktiski, lai tas nebūtu iespējams, visapkārt serdei bija izvietoti jutīgie elementi ar ligamīnu. Tie bija paredzēti gadījumam, ja centrālajā serdē ielaužas izbēdzis laboratorijas dzīvnieks. Tādā gadījumā jutīgie elementi palaistu gaisā ligamīnu — ūdenī šķīstošu, gāzveidīgu kurāres atvasinājumu. Bez tam automātiskās pistoles šautu ar ligamīnu saindētus dzeloņus.
Mehāniskā balss teica:
— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes un četrdesmit piecas sekundes.
Hols jau gāja uz stikla sienas pusi, skatīdamies iekšējā darba telpā, aiz kuras atradās centrālā serde.
— Cik lielas ir manas izredzes?
— Tādu nemaz nav, — Stouns atbildēja.
Hols noliecās un pa tuneli ielīda plastmasas kombinezonā.
Pagaidījis, kamēr tunelis aiz viņa hermētiski neslēdzas, viņš izvilka nazi un, līdzīgi astei, tuneli
nogrieza. Plaušas ieelpoja veso un svaigo, ar Andromēdas sīkbūtnēm piesātināto laboratorijas gaisu.
Nekas nenotika.
Palicis priekštelpā, Stouns vēroja viņu caur stiklu. Hols redzēja viņa lūpas kustamies, bet vārdus nedzirdēja. Mirkli vēlāk ieslēdzās skaļruņi.
— .. .vislabākā, kādu mēs varējām izdomāt.
— Kas?
— Sargsistēma.
— Liels paldies, — Hols sacīja un devās uz apaļo gumijas aizvaru, kas veda uz centrālo serdi. Caurums bija diezgan mazs.
— Ir tikai viena vienīga cerība, — sacīja Stouns. — Devas ir nelielas. Tās aprēķinātas desmit kilogramus smagam dzīvniekam, tādam kā liels pērtiķis, bet < jūs sverat ap septiņdesmit. Jūs izturēsit diezgan solīdu devu, iekams …
— Iekams izlaidīšu garu, — Hols pabeidza.
Kurāres upuri nosmok krūšu muskuļu un diafragmas paralīzes dēļ. Hols nepavisam nedomāja, ka nomirt šādā nāvē ir patīkami.
— Novēliet man labu .veiksmi, — viņš teica.
— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes trīsdesmit sekundes, — sacīja Gledisa Stīvensa.
Hols trieca ar dūri pa aizvaru, un tas saira, pār- vērzdamies putekļu mākonī. Viņš ielīda centrālajā serdē.
Te valdīja klusums. Piektā līmeņa sirēnu gaudošana un zibsnījošā gaisma bija palikusi tur, aiz muguras; šeit bija vienīgi auksts, metālisks tukšums, kas dobji atbalsoja mazāko troksni. Centrālā serde bija cilindriska šahta apmēram desmit metru diametrā, tās sienas bija praktiskā pelēkā krāsā. Šahtā atradās
kabeļi un mehānismi, pie sienām — kāpšļi, pa kuriem varēja nokļūt ceturtajā līmenī.
— Redzu jūs uz ekrāna, — Hols izdzirda Stouna balsi. — Kāpiet ātrāk augšā. Kuru katru brīdi izplūdīs gāze.
Atskanēja vēl viena, lentē ierakstīta balss:
— Centrālā serde ir inficēta. Visam apkalpojošajam personālam tūlīt atstāt bīstamo zonu.
— Kāpiet! — Stouns kliedza.
Hols kāpa. Paskatījies zem kājām, viņš ieraudzīja, ka grīdu jau aizsedz baltu dūmu mākonīši.
•— Tā ir gāze, — teica Stouns. — Turpiniet kāpšanu.
Hols, cik ātri vien varēdams, lika rokas un kājas no kāpšļa uz kāpsli. Krūtis smagi cilājās — gan no piepūles, gan no uztraukuma.
— Jūs pamanījuši jutīgie elementi, — neskanīgā balsī teica Stouns.
Sēdēdams laboratorijā pie ekrāna, viņš redzēja, kā Holu šahtā uztausta ESM elektriskās acis, kā tās izseko viņa siluetam, kas pārvietojas pa pelēko sienu. Viņš likās tik traģiski neaizsargāts, tik viegli ievainojams … Stouns pameta acis uz citu ekrānu, kur bija redzams, kā uz balstīkļiem grozās ligamīna pistoles, pavērsdamas pret mērķi savus tievos stobrus.