— Ātrāk!
Hola ķermenis uz ekrāna bija redzams kā sarkans siluets uz spilgti zaļa fona. Uz šī silueta bija uzklāts mērķēšanas režģis ar krustpunktu pret kaklu. ESM vadītie automāti, izpildīdami programmu, bija sameklējuši bagātīgi apasiņotu ķermeņa apvidu; lielākajai daļai dzīvnieku kakls šai ziņā ir pārāks par muguru.
Bet Hols, kāpdams aizvien augstāk pa centrālās serdes sienu, skaidri apzinājās tikai divas lietas — attālumu un savu nogurumu. Visu ķermeni bija apņēmis savāds, pilnīgs nogurums, it kā viņš būtu tā kāpis jau stundām ilgi. Viņš saprata: sāk iedarboties gāze.
— Jūs uztaustījuši jutīgie elementi, — Stouns atkārtoja. — Bet atlikuši vairs tikai desmit metri.
Hols atskatījās un ieraudzīja vienu no elementiem. Pistoles stobrs bija vērsts tieši pret viņu. Tieši tai brīdī pistole izšāva, izsviezdama zilganu dūmu mākonīti. Kaut kas nosvilpa gar ausi, atsitās pret sienu un nokrita lejup.
— Šoreiz netrāpīja. Turpiniet kāpšanu.
Vēl viens dzelonis atsitās pret sienu tieši blakus Hola kaklam. Viņš mēģināja kāpt vēl ātrāk, pasteidzināt savas kustības. Augšājau bija redzamas durvis ar baltiem burtiem: «IV LĪMENIS». Stounam bija taisnība, vēl vajadzēja kāpt mazāk nekā desmit metrus.
Trešais dzelonis, pēc tam ceturtais. Viņam vēl nebija trāpīts. Liktenim labpatika izspēlēt tādu joku: vienu mirkli Hols neapmierināts nodomāja, kāds gan labums no tik draņķīgām elektroniskajām sistēmām, kuras nevar trāpīt vienkāršā mērķī…
Nākamais dzelonis ķēra viņu plecā. Nosmeldza vien, kad tas iedūrās miesā, un pēc tam visu ķermeni pārskrēja otrs sāpju vilnis — izšļācās indīgais šķidrums. Hols pie sevis nolamājās.
Stouns visu redzēja uz ekrāna. Tur parādījās bezkaislīgs uzraksts «TRĀPĪJUMS», pēc tam trīsreiz atkārtojās videoieraksta kadri, kuros bija redzams, kā dzelonis lido pa gaisu un ieduras Holam plecā.
— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes, — balss ziņoja.
— Deva ir maza, — Stouns sacīja Holam. — Turpiniet kāpšanu.
Hols kāpa augstāk. Viņš sajuta tādu smagumu, it kā svērtu divsimt kilogramu, bet kāpa. Brīdī, kad viņš
sasniedza durvis, kāds dzelonis atsitās pret sienu pie paša vaiga.
— Ak tu riebeklis tāds …
— Ātrāk! Ātrāk!
Durvis bija aizhermetizetas. Hols parava rokturi, un vēl viens dzelonis atsitās pret sienu.
— Klāt esat, klāt esat, tūlīt būsit iekšā, — sacīja Stouns.
— Līdz sprādzienam palikušas deviņdesmit sekundes …
Rokturis padevās, durvis šņākdamas atvērās. Hols pārkāpa pār slieksni, un tai mirklī kāds dzelonis trāpīja viņam kājā. Ķermeni atkal pāršalca dedzinošu sāpju vilnis, un pēkšņi viņš jutās sveram ne vairs divsimt, bet piecsimt kilogramu. Gausi, gausi viņš pacēla roku un aizvēra aiz sevis durvis.
— Jūs esat gaisa slūžās, — Stouns sacīja. — Veriet vajā nākamās durvis.
Hols vilkās uz nākamo durvju pusi. Ceļš uz turieni bija bezgala garš, durvis bija bezcerīgi tālu. Pēdas šķita ieautas svina bluķos, kājas bija neizkustināmas kā akmens stabi. Uz nomoda un miega robežas, sāpju un noguruma pārmākts, viņš lika soli pie soļa. Soli pie soļa.
— Līdz sprādzienam atlikušas sešdesmit sekundes …
Laiks skrēja. Hols nekādi nespēja saprast, kāpēc viss noris tik ātri, bet viņš pats velkas gausi, gausi.
Rokturis. Pirksti to apvija kā sapnī. Hols pagrieza rokturi.
— Cīnieties ar indi, — teica Stouns. — Jūs to spējat.
Kas notika pēc tam, viņš gandrīz neatcerējās. Rokturis pagriezās, durvis atvērās. Kā pa miegam viņš samanīja kādu meiteni, laboranti. Holam iestreipuļojot gaitenī, viņa stāvēja un skatījās izbiedētām acīm.
— Palīdziet man, — viņš^lūdza.
Meitene nedroši pamīņājās; viņas acis iepletās plati, plati, un pēkšņi viņa metās skriešus prom.
Hols truli noskatījās viņai pakaļ un nokrita uz grīdas. Līdz apakšstacijai bija tikai daži soļi — tur pie sienas laistījās metāla plate.
— Līdz sprādzienam četrdesmit piecas sekundes.
Holu pārņēma dusmas. Gan par to, ka vilinošā sievietes balss bija agrāk ierakstīta lentē, gan par to, ka viss ticis šādi izplānots un uzrakstīts nepielūdzamu direktīvu veidā, gan par to, ka tagad pēc šī scenārija darbojas elektroniskās mašīnas kopā ar visu šo spožo, nevainojamo laboratorijas aparatūru, radot iespaidu, ka tas ir viņa negrozāmais, kopš paša sākuma ieplānotais liktenis.
Holu pārņēma dusmas.
Kā viņam izdevās norāpot atlikušos metrus, pieslieties uz ceļiem un iebāzt atslēgu, to Hols vēlāk nekādi nevarēja atcerēties. Taču viņš skaidri atcerējās, kā tika atslēgu pagriezis, kā nodzisa sarkanā spuldzīte un atkal iedegās zaļā.
— Pašlikvidācijas kodolsprādziens atsaukts, — balss paziņoja tā, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.
Hols noslīga atpakaļ uz grīdas. Smaguma pielijis, atdevis pašus pēdējos spēkus, viņš mierīgi ļāvāsmel- najai miglai, kas viņu apņēma.
5. diena
ATRISINĀJUMS
30.
PĒDĒJA DIENA
Kaut kur tālu, tālu kāda balss sacīja:
— Viņš nāk pie samaņas.
— Vai tiešām?
— Jā. Skatieties pats.
Mirkli vēlāk Hols noklepojās — viņam kaut ko izvilka no rīkles. Pēc tam viņš noklepojās vēlreiz, ievilka pa muti elpu un atvēra acis.
Norūpējusies viņā raudzījās kāda sieviete.
— Vai jūtaties labi? Tas pāriet ātri.
Hols mēģināja viņai atbildēt, bet nespēja. Viņš pilnīgi nekustīgi gulēja uz muguras un priecājās, ka pats elpo. Sākumā elpot bija grūti, bet pamazām kļuva aizvien vieglāk, ribas pacēlās un nolaidās jau bez kādas piepūles. Viņš pagrieza galvu un teica:
— Cik ilgi?
— Pēc visa spriežot, kādas četrdesmit sekundes, — meitene atbildēja. — Četrdesmit sekundes bez elpošanas. Kad mēs jūs atradām, jūs jau bijāt kļuvis mazliet zils, bet mēs jums tūlīt ievadījām cauruli un pievienojām jūs pie respiratora.
— Kad tas bija?
— Pirms divpadsmit, piecpadsmit minūtēm. Liga- mīns iedarbojas īslaicīgi, tomēr mēs par jums bijām noraizējušies … Kā jūs jūtaties?
— Labi.
Viņš apskatīja istabu. Tā bija IV līmeņa lazarete. Pie tālākās sienas atradās telev-īzijas ekrāns, uz kura bija redzama Stouna seja.
— Sveicināti! — Hols sacīja.
Stouns smaidīja.
— Apsveicu!
— Es ceru, bumba stāv, kā stāvējusi?
— Jā, bumba stāv kā stāvējusi.
— Tas ir labi, — Hols teica un aizvēra acis.
Viņš nogulēja vairāk nekā stundu, un, kad pamodās, uz televīzijas ekrāna nekā nebija. Māsa paskaidroja, ka doktors Stouns runājot ar Vandenbergu.
— Vai noticis vēl kaut kas?
— Pēc prognozēm, Andromēdas sīkbūtnēm tagad jābūt virs Losandželosas. Šķiet, ka tās vairs ne uz ko neiedarbojas.
— Tieši tā — ne uz ko, — vēlāk Stouns apstiprināja. — Acīmredzot mutācijas rezultātā mūsu sīkbūtnes kļuvušas labdabīgas. Mēs gan vēl gaidām, vai neparādīsies kāds ziņojums par savādu saslimšanas vai miršanas gadījumu, bet nu jau ir pagājušas sešas stundas, un ar katru minūti mēs varam būt drošāki, ka tādu ziņojumu nebūs. Beigu beigās šīs sīkbūtnes, jādomā, atgriezīsies atpakaļ atmosfēras augšējos slāņos, jo te lejā ir pārāk daudz skābekļa. Bet, protams, ja «Meža ugunsgrēkā» būtu uzsprāgusi bumba …