Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairak pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā .iciiii redzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušības…
Kada acīmredzamība? — Kamro vaicaja.
Menčiks jautājumu neievēroja.
Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?
Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.
- Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlēmis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.
— Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. - Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.
Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vārīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var paļauties un šonakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var paļauties.
Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Mednieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstak mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.
Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem ske- iem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija jptiņi.
valdībā jukas un krīzi. Kāds padotais ieminējies, ka apstākļi acīmredzot bijuši vienreizīgi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmīgi atbildējis: «Visas krīzes ir vienādas.»
Viņš, protams, domāja politiskās krīzes. Zinātnisku krīžu 1885. gadā nebija, un to nebija vēl gandrīz četrdesmit gadu pēc tam. Vēlāk bijušas astoņas sevišķi nozīmīgas krīzes, un divas no tām radījušas plašu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzinātās krīzes — kodolenerģētikas un kosmosa apguves laukā — ir saistītas ar ķīmiju un fiziku, bet nevis ar bioloģiju.
Tā tam arī jābūt. Fizika pirmā no dabzinātnēm kļuva pilnīgi moderna un viscaur matemātiska. Fizikai pa pēdām sekoja ķīmija, bet bioloģija, lēnaudzīgā pastarīte, vilkās tālu iepakaļ. Pat Ņūtona un Galileja laikos par Mēnesi un citiem debess ķermeņiem cilvēki zināja vairāk nekā paši par savu ķermeni.
Stāvoklis nemainījās līdz pat mūsu gadsimta 40. gadu beigām. Pēckara periods bioloģiskajā pētniecībā iezvanīja jaunu ēru, kuras pirmā bezdelīga bija antibiotiku atklāšana. Pēkšņi bioloģija ieguva gan morālu, gan materiālu atbalstu, un atklājumi birtin bira: trankvilizatori, steroīdu hormoni, imūnķīmija, ģenētiskais kods. 1953. gadā tika pārstādīta pirmā niere, 1958. gadā — izmēģinātas pirmās pretapaugļošanās tabletes. Drīz vien bioloģija jau bija kļuvusi par visstraujāk augošo zinātnes nozari; tajā uzkrātās zināšanas dubultojās ik desmit gados. Tālredzīgi pētnieki nopietni runāja par gēnu izmainīšanu, evolūcijas vadīšanu, psihes regulēšanu — par idejām, kas vēl pirms desmit gadiem bija likušās tukša fantazē- šana.
Tomēr neviena bioloģiska krīze vēl nebija gadījusies. Pirmo tādu krīzi izraisīja Andromēdas celms.
Pēc Lūisa Bornheima definējuma, krīze ir situācija,
— Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairāk pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā acīmredzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušības …
— Kāda acīmredzamība? — Kamro vaicāja.
Menčiks jautājumu neievēroja.
— Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?
— Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.
— Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlēmis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.
— Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. — Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.
Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vārīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var pajauties un šonakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var pajauties.
Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Med-' nieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstāk mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.
Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem skevindžeriem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija tikai septiņi.
Skevindžers bija modeļa «X-18» izlūkvariants — vidēja darbības rādiusa reaktīvā lidmašīna ar pilnu izlūkošanas aparatūras komplektu tiklab dienai, kā naktij. Zem tās spārniem bija piekārtas divas 16 mm fotokameras: viena — spektra redzamajai joslai, otra — zemfrekvences"starojumam. Bez tam skevindžers bija apgādāts ar infrasarkano fotokameru «Homans», kā arī ar parasto elektronisko un radiolokācijas aparatūru. Visas filmas un plates, protams, tika apstrādātas automātiski gaisā un, lidmašīnai atgriežoties bāzē, jau bija gatavas apskatīšanai.
Visa šī tehnika skevindžeru darīja gandrīz neticami jutīgu. Tas spēja nokartēt pilnīgi aptumšotas pilsētas aprises un no divarpus kilometru augstuma izsekot atsevišķu automobiļu kustību. Spēja pamanīt zemūdeni līdz sešdesmit metru dziļumam. Spēja pēc ostas ūdens viļņošanās deformācijām noteikt, kurās vietās tur izliktas mīnas, un četras stundas pēc tam, kad rūpnīca beigusi darbu, iegūt precīzu tās fotogrāfiju, izmantojot ēku paliekošo siltumstarojumu.
Tātad Pīdmontas notaustīšanai no gaisa nakts vidū skevindžers bija ideāls.
Vilsons rūpīgi pārbaudīja iekārtu: pirkstiem pārskrēja vadīšanas paneli un izmēģināja katru pogu un sviru, vienlaikus vērodams mirkšķinošās zaļās uguntiņas, kas rādīja, ka visas sistēmas kārtībā.
Radioaustiņās nosprakšķēja. No vedējlidmašīnas laiskā balsī ziņoja:
— Pielidojam pie pilsētas, Medniek. Vai redzi?
Viņš paliecās uz priekšu, cik tas šaurajā kabīnē bija
iespējams. Viņa lidmašīna atradās zemu, un vienu brīdi viņš neredzēja neko citu kā vien sniega un smilšu lauku un juku neskaidros apveidus. Tad priekšā mēnesnīcā iznira ēnas.
— Sapratu. Redzu.
— Labi, Medniek. Palaid mūs uz priekšu.
Viņš atpalika, palielinādams atstatumu starp sevi un vedējlidmašīnām līdz nepilnam kilometram. Tās pārkārtojās pelengā, lai zibbumbu uzliesmojumi apgaismotu tieši fotografējamo objektu. Patiesībā tieša apgaismošana nemaz nebija vajadzīga; skevindžers spēja darboties arī bez tās. Bet Vandenberga, cik varēja noprast, gribēja, lai viņi savāc visu iespējamo informāciju par šo pilsētiņu.
Vedējlidmašīnas attālinājās viena no otras un uzņēma kursus, kas bija paralēli pilsētiņas ielai.
— Medniek, vai gatavs rullēt?
Vilsons uzmanīgi salika pirkstus uz kameru pogām. Četri pirksti, gluži kā uz klavieru taustiņiem.
— Gatavs.
— Lidojam virsū.