Abas vedējas metās lejup, graciozi nolaizdamās līdz pilsētiņai. Tagad tās bija ļoti tālu viena no otras, uti, kad tās sāka mest bumbas, likās, līdz zemei bija palikuši vairs tikai daži metri. Katrai bumbai atsitoties pret zemi, pacēlās liesmojoša balta lode, pieliedama pilsētiņu ar spokainu žilbinošu gaismu un mezdama atspīdumu uz lidmašīnu vēderiem.
Uzdevumu paveikušas, vedējas uzņēma augstumu, bet Mednieks tās neredzēja. Visa viņa uzmanība, viņa sirds un dvēsele, bija pie mazās pilsētiņas.
— Mērķis ir tavs, Medniek.
Vilsons neatbildēja. Viņš parāva rokturi uz savu pusi, nolieca bremžplākšņus. Tie padevās krakšķē- dami, un, lidmašīnai kā akmenim bezspēcīgi krītot lejup, viņu pārņēma drebuļi. Tur, zem viņa, apgaismota gulēja pilsētiņa, un apgaismota bija arī tās apkārtne simtiem metru attālumā uz visām pusēm. Viņš nospieda pogas un drīzāk sajuta nekā dzirdēja kameru vibrējošo rūkoņu.
Kritiens ilga mūžību garu mirkli, tad Vilsons atspieda rokturi prom no sevis, lidmašīna it kā ieķērās
gaisā, uzslēja priekšgalu un sāka celties augšup. Acis galveno ielu dabūja tikai pārskriet. Viņš redzēja ķermeņus, redzēja tos pa visu ielu izplestām rokām guļam zemē.
— Jēzus, — viņš izdvesa.
Un tad viņš atkal bija augšā, vadīja lidmašīnu aizvien augstāk, vienlaikus griezdams to slaidā lokā, lai varētu sākt otro pārlidojumu, un cenzdamies nedomāt par redzēto. Viens no avioizlūkošanas baušļiem bija «vairāk fotografē, mazāk domā»; analizēt un vērtēt pilota uzdevumos neietilpa. Tas palika speciālistu ziņā, un piloti, kuri šo bausli aizmirsa un sāka pārāk daudz interesēties par to, ko viņi fotografēja, piedzīvoja nelaimi. Parasti viņi nogāzās.
Lidmašīnai ieejot klājeniskajā otrajā pikējumā, Vilsons centās uz zemi neskatīties. Bet viņš tomēr paskatījās un atkal redzēja ķermeņus. Fosfora zibbumbu liesmas plaka, apgaismojums bija kļuvis tumšāks, skats — izplūdis. Taču ķermeņi uz ielas gulēja joprojām, tie nebija viņam tikai rādījušies.
— Jēzus, — viņš atkārtoja. — Jēzus, Marija.
Izkārtne pie durvīm vēstīja: «DEMONSTRĒSANAS ZALE EPSILONS». Un zemāk sarkaniem burtiem: «IEEJA TIKAI AR SPECIĀLĀM KARTĒM». Aiz durvīm atradas ērti iekārtotā instruktāžas istaba: pa visu sienu ekrāns, tam pretī kāds desmits ādas krēslu ar tērauda cauruļu kājām un atzveltnēm, aizmugurē projekcijas aparāts.
Kad istabā iegāja Menčiks un Kamro, viņus tur jau gaidīja Džagerss, nostājies pie ekrāna. Džagerss bija īsa auguma, atsperīgu soli, no viņa sejas staroja apņēmība un optimisms. Bāzē viņu ne sevišķi ieredzēja, taču bija jāatzīst, ka uz avioizlūkošanas datu iztulkošanu viņam ir nags. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuriem prāts nesas urdīties ap grūti izdibināmiem sl- kūmiem, tāpēc savam darbam bija īsti piemērots. Gaidīdams, kamēr Menčiks un Kamro apsēžas, viņš aiz nepacietības berzēja rokas.
— Tā, — Džagerss sacīja. — Ja atļauts, ķeršos uzreiz pie lietas. Domāju, šoreiz mums ir kaut kas tāds, kas jūs noteikti interesēs. — Viņš pamāja pie projekcijas aparāta stāvošajam operatoram. — Pirmo attēlu.
Istabā iestājās krēsla. Noklikšķēja aparāts, un uz ekrāna iegaismojās skats no augšas uz mazu pilsētiņu tuksneša vidū.
— Tas ir neparasts attēls, — teica Džagerss. — No mūsu arhīviem. Uzņemts pirms diviem mēnešiem no mūsu izlūkpavadoņa «Jānos 12», kas riņķo, kā jums zināms, 299 kilometru augstumā. Attēla kvalitāte ļoti laba. Automobiļu numurus gan vēl nevar saskatīt, bet arī šai virzienā mēs piestrādājam un varbūt jau nākamgad …
Menčiks krēslā sarosījās, bet neko neteica.
— Te jūs varat redzēt šo pilsētiņu, — Džagerss turpināja. — Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit astoņi iedzīvotāji, pat no trīssimt kilometru augstuma nav daudz ko redzēt. Lūk, veikals, benzīna tanks — pievērsiet uzmanību tam, cik skaidri salasāms uzraksts «Gulf» pasts, motelis. Viss pārējais, ko jūs te redzat, ir dzīvojamās mājas. Bet tā tur — baznīca. Tagad nākamo.
Vēl viens klikšķis. Šoreiz attēls bija tumšs, mazliet iesarkans — kā redzams, arī skats no augšas uz šo pašu pilsētiņu. Ēku kontūras bija ļoti tumšas.
— Sākam ar skevindžera pārvestajām infrasarkanajām platēm. Kā jums zināms, tajās attēls rodas> siltuma un nevis gaismas iedarbībā. Viss, kas silts, attēlā redzams balts, viss, kas auksts, — melns. Jūs redzat, ka ēkas ir tumšas, tās ir aukstākas nekā zeme. Iestājoties naktij, ēkas savu siltumu atdod ātrāk.
— Bet kas tie par baltiem plankumiem? — jautāja
Kamro. Uz ekrāna bija redzami četrdesmit vai piecdesmit balti laukumiņi.
— Tie ir ķermeņi, — Džagerss teica. — Vieni telpās, citi uz ielas. Kopskaitā piecdesmit. Dažiem, kā, piemēram, šim, varat skaidri saskatīt visus četrus locekļus un galvu. Sis cilvēks nokritis garšļaukus. Uz ielas.
Viņš aizdedza cigareti un norādīja uz baltu četrstūri.
— Un tas, cik varam spriest, ir automobilis. Vai redzat — vienā galā koši balts plankumiņš. Tas nozīmē, ka motors vēl strādā, vēl ģenerē siltumu.
— Furgons, — sacīja Kamro. Menčiks palocīja galvu.
— Rodas jautājums, — Džagerss turpināja, — vai visi šie cilvēki miruši? Droši to nevaram pateikt. Temperatūra nav visiem ķermeņiem vienāda. Četrdesmit septiņi ir diezgan auksti, tātad miruši jau pirms kāda laika. Trīs ir siltāki. Divi no viņiem atrodas automobilī.
— Mūsējie, — piebilda Kamro. — Un trešais?
— Trešais ir visai mīklains. Te jūs viņu redzat stāvam vai arī guļam uz ielas sarāvušos čokurā. Ievērojiet, ka viņš ir pilnīgi balts, tātad gluži silts. Pēc mūsu analīzēm, viņam temperatūra ir ap trīsdesmit pieci grādi, tātad mazliet zem normas, taču iespējams, ka tas izskaidrojams ar perifērisko asinsvadu sašau- rināšanos tuksneša nakts aukstā gaisa ietekmē. Tas pazemina ādas temperatūru. Nākamo diapozitīvu.
Uz ekrāna parādījās trešais kadrs. Ieraudzījis šo pašu plankumu, Menčiks bija neizpratnē.
— Viņš ir pārvietojies!
— Tieši tā. Šis attēls tika iegūts otrajā pārlidojumā. Plankums pārvietojies par apmēram divdesmit metriem. Nākamo.
Vēl viens kadrs.
— Atkal pārvietojies!
— Jā. Vēl par pieciem vai desmit metriem.
— Tātad viens tur lejā ir dzīvs?
— Tāds ir provizoriskais slēdziens, — Džagerss teica.
Menčiks nokāsējās.
— Vai tas nozīmē, ka tās ir jūsu domas?
— Jā, ser. Tās ir mūsu domas.
— Ka lejā starp šiem līķiem staigā kāds dzīvais?
Džagerss paraustīja plecus un viegli uzsita pa ekrānu.
— Izskaidrot šos datus kaut kā citādi ir grūti, un …
Tai brīdī istabā ienāca kāds ierindnieks ar trim apaļām skārda kārbām padusē.
— Ser, mums ir arī redzamajos staros uzņemti kadri…
— Parādiet tos, — sacīja Menčiks.
Operators ielika lenti projekcijas aparātā. Brīdi vēlāk istabā tika ieaicināts leitnants Vilsons. Džagerss teica:
— Sīs lentes vēl neesmu izskatījis. Varbūt labāk lai tās komentē pilots.
Menčiks piekrītoši pamāja ar galvu un vēroja, kā Vilsons iztaisnojas un iznāk priekšā, nervozi berzēdams rokas gar biksēm. Piegājis pie ekrāna un pagriezies pret klausītājiem, viņš sāka vienmuļi stāstīt:
— Ser, mērķi es pārlidoju šovakar starp pulksten 23.08 un 23.13. Pārlidoju divreiz, vispirms no austrumiem, pēc tam no rietumiem. Vidējais ātrums bija trīssimt deviņdesmit kilometru stundā, vidējais augstums pēc koriģētā altimetra — divsimt četrdesmit metru un …