APBURTA VIETA
N. baznīcas ķestera atstāstīts notikums.
Nudien, jau apnicis stāstīt. Ko gan domājiet? Patiesi garlaicīgi: stāsti tik un stāsti, un atkratīties nevar. Nu, atļaujiet, stāstīšu, tikai, nudien, pēdējo reizi. Jūs teicāt, ka cilvēks var pārspēt, kā teikt, ļauno garu. Protams, ir jau gan pasaulē, ja labi padomā, dažādi gadījumi… Tomēr, nesakiet vis'tā. Ja nelabais gribēs pievilt, tad pievils, nudien pievils! Paklausieties tik: mēs savam tēvam bijām četri. Es tolaik vēl biju muļķītis. Man tad bija gadu vienpadsmit, ne jau, ne vienpadsmit: atceros kā tagad, ka reiz nometos četrrāpus un sāku riet kā suns, tētis uzsauca man, šūpodams galvu: «Ak, Foma, Foma! laiks drīz sievu ņemt, bet tu muļķojies kā jauns ēzelēns!» Vectēvs toreiz vēl bija dzīvs un uz kājām — lai viņam debesu valstība — diezgan stiprs. Gadījās, ka iedomājās .. . Bet ko tā stāstīt? Viens grābstās veselu stundu pa krāsni pēc ogles savai pīpei, otrs nezin kādēļ aizskrēja aiz klēts. Kas tas īstenībā ir? Ja būtu uzmācies, bet paši taču lūdzāt… Ja klausās, tad klausās! Tētis jau pavasara sākumā aizveda uz Krimu tabaku pārdot; neatceros tik, divi vai trīs vezumus sarīkoja, — tabaka toreiz bija cenā. Līdzi paņēma trīs gadus veco brāli, lai pie laika pieradinātu braukt vezumniekos. Mājās palikām: vectēvs, māte, es, brālis, un vēl viens brālis. Vectēvs bija apsējis dārzāju lauku pie paša ceļa un pārgāja dzīvot būdā; paņēma arī mūs līdzi par zvirbuļu un žagatu trenkātājiem no dārzāju lauka. Tas mums, nevar teikt, ka būtu nācis par ļaunu: varējām saēsties dienā tik daudz gurķu, meloņu, rāceņu, sīpolu, zirņu, ka vēderā, nudien, it kā gaiļi sāka dziedāt. Nu, bez tam iznāca arī peļņa: pa ceļu daudz braucēju, katram gribējās nogaršot arbuzu vai meloni, un no apkārtējiem ciematiem sanesa maiņai vistas, olas, tītarus. Dzīve bija laba. Bet vectēvam visvairāk patika tas, ka garām brauca ikdienas ap piecdesmit vezumnieku. Ļaudis, zināt, kas daudz ko pieredzējuši: ja sāks stāstīt — saspicē tik ausis! Bet vectēvam tas tikpat kā izsalkušam ķiļ- ķeni. Dažreiz gadas sastapt vecus paziņas (vectēvu ikviens pazina), variet paši iedomāties, kā tad ir, kad veči sastopas. Tā un tā, tad un tad, tas un tas noticis. Nu, un iekarst! piemin diezi cik senus laikus. Reiz, — nu, lūk, tiešām it kā nupat būtu noticis, — saule jau taisījās rietēt, vectēvs staigāja pa lauku un noņēma arbūziem lapas, ar ko tos pa dienu bija apsedzis, lai saulē neizkalstu. «Skaties, Ostap,» saku brālim, «lūk, vezumnieki brauc!» «Kur ir vezumnieki?» vectēvs jautāja, iezīmēdams lielu meloni, lai puikas, gadījumā, nenoēstu. Patiesi, pa ceļu tuvojās kādi seši vezumi. Vezumiem pa priekšu soļoja vezumnieks, jau ar iesirmām ūsām. Būdams no mums vēl soļus — nu teiksim — desmit, viņš apstājās. «Sveiks, Maksim! Lūk, kur dievs licis satikties!» Vectēvs piemiedza acis: «A! Sveiks, sveiks! No kurienes braukdami?'Arī Boļačka te? Sveiks, sveiks, brāl! Velns parauj! Te jau ir visi! ir Krutotričenko! ir Pečerica! ir Koveļoks! ir Stecko! Sveiki! A, ha, ha! ho, ho!..» un sākās saskūpstīšanās. Vēršus izjūdza un palaida zālē ganīties, vezumus atstāja uz ceļa, bet paši nosēdās pulkā pie būdas un aizsmēķēja pīpes. Bet kam tad stāvēja prātā pīpes! Stāstot un pļāpājot nezi vai tika pa vienai. Pēc palaunadža vectēvs sāka viesus mielot ar melonēm. Katrs paņēma pa melonei, notīrīja to pamatīgi ar nazīti (visi bija rūdīti puiši, ne mazumu kūlušies pa šo bēdu pasauli, zināja jau, kā ļaudis ēd, — ja iznāk, gatavi vai tūliņ sēsties pie panu galda); labi notīrījis, katrs izdūra ar pirkstu caurumiņu un izsūca šķidrumu, tad sāka griezt pa gabaliņam un bāzt mutē. «Ko jūs, puiši, tā stāvat, mutes ieplētuši?» vectēvs sacīja. «Padejojiet, suņubērni! Kur, Ostap, tava stabule? Nu, kazačoku! Foma, rokas sānos! Nu, lūk, tā! He, hop!» Es toreiz biju ņiprs zēns. Nolāpītais vecums! Tagad jau vairs tā nevaru: visu pagriezienu vietā kājas tikai klūp. Ilgi vectēvs nolūkojās mūsos, sēdēdams pie vezumniekiem. Manu, ka kājas viņam nevar mierīgi novaldīties uz vietas, it kā kāds raustītu tās. «Skaties, Foma,» Ostaps sacīja, «ka vecais āzis arī sāks vēl dejot!» Ko jūs domājat? Nepaguva viņš to pateikt, — neizcieta vecais! iegribējās, ziniet, padižoties vezumnieku priekšā. «Paskat, velna bērni, vai tā dejo? Lūk, kā dejo!» viņš teica, piecēlies kājās, izstiepis rokas un piecir- tis papēžus pie zemes. Nu, neko teikt, dejot dejoja tā, it kā ar pašu atamanieti. Mēs parāvāmies sāņus, un vecais āzis sāka kājām mest lokus pa visu līdzeno laukumiņu, blakus gurķu dobei. Bet, tikko nonāca līdz vidum un gribēju dot īstu vaļu kājām un izdarīt kādu sevišķi viesuļainu palēcienu, — kājas neceļas, un beigas! Ka velns tevi! Atsāka no jauna, notika līdz vidum — neiet! Dari ko darīdams — neiet un neiet! Kājas kā no koka, neklausa. «Lūk, velna apsēsta vieta! Lūk, sātana burvestības! Jauc, cilvēku dzimuma ienaidnieks!» Nu, kā lai paliek kaunā vezumnieku priekšā! Laidās dejā no jauna un sāka ātri un sīki sukāt vaļā, prieks redzēt! līdz vidum tika — nē! kājas neklausa, un beigas. «A, blēdīgais sātans! Kaut tu aizrītos ar sapuvušu melloni! Lūk, vecuma dienās kādu kaunu padarīja!…» Un tiešām, aiz muguras kāds iesmējās. Atskatījās: ne dārzāju lauka, ne vezumnieku, nekā! Aiz muguras, priekšā, sānos — līdzena vieta. «Ē! sss! te tev nu bija!» Piemiedza acis — vieta, liekas, nav gluži sveša: blakus mežs, aiz meža slējās gaisā kāda kārts un bija augstu redzama pie debesīm. Ka tevi jupis! tā taču ir baložu būda, popa sakņu dārzā. Otrā pusē arī kaut kas krēš- ļojās: ieskatījās: pagasta skrīvera piedarbs. Lūk, kur ievilcis nešķīstais! Apmetis vienu otru līkumu, viņš uzdūrās taciņai. Mēness nebija: tā vietā mākoņu spraugā pazibēja balts plankums. «Rītu būs liels vējš!» vectēvs nodomāja. Paskat, taciņai iesāņus uz kapa kopiņas iemirdzējās svecīte. «Paskat tik!» Vectēvs apstājās, iesprauda rokas sānos un skatās: svecīte nodzisa; tālumā un vēl mazliet tālāk aizdegās otra. «Apslēpta manta!» vectēvs iesaucās, «deru uz diezin ko, ja nav apslēpta manta!» Un gribēja jau saspļaut rokās, lai sāktu rakt, bet apķērās, ka nav lāpstas. «Ak, žēl! nu, kas zina, varbūt jāpaceļ tikai velēna un tur tā gul, dārgumiņš! Neko darīt, jāapzīmē vismaz vieta, lai vēlāk neaizmirstos.» Atvilcis kā redzams viesuļa nolauztu, pamatīgu zaru, viņš uzvēla to tai kapa vietai, kur dega svecīte, un gāja pa celiņu tālāk. Jaunā ozolu birzs kļuva retāka; pazibēja zedeņi. «Nu! vai es neteicu,» vectēvs nodomāja, «ka tas ir popa aploks? Lūk, arī viņa zedeņi! Ne versts vairs nav līdz dārzāju laukam.» Mājās viņš pārnāca, tomēr, stipri vēlu un negribēja ēst pat ķiļķenus. Pamodinājis brāli Ostapu, uzprasīja tik, vai vezumnieki jau sen aizbraukuši, un ietinās kažokā. Un, kad tas sāka iztaujāt: «Bet kur tevi, veco tēv, velni bija šodien aizrāvuši?» «Nejautā,» viņš teica, tldamies vēl ciešāk, «nejautā, Ostap, kļūsi ātri vecs!» Un sāka tā krākt, ka zvirbuļi, kas bija sametušies dārzāju laukā, no bailēm pacēlās gaisā. Bet vai viņš varēja mierīgi gulēt? Neko teikt, bija viltīgs, bestija, — lai viņam debesu valstība — atrada arvien izeju. Dažreiz uzvilka tādu dziesmu, ka kod vai lūpās.