Otrā dienā, tikko laukā sāka svīst gaisma, vectēvs uzvilka svārkus, apjozās, paņēma padusē lāpstu, izdzēra kausu maizes kvasa, noslaucīja lūpas svārku apakšmalā un gāja tieši uz popa sakņu dārzu. Pagāja jau garām zedeņiem un zemajam ozolu mežiņam. Koku starpā aizlokās taciņa un iziet uz lauka. Liekas tā pati. Izgāja uz lauka — vieta uz mata tā pati vakarējā: lūk, turpat slejas gaisā arī baložu būda; bet piedarbs nav redzams. «Nē, tā nav tā vieta. Tā, domājams, būs tālāk; vajag, kā redzams, pagriezties uz piedarba pusi!» Atgriezās atpakaļ, sāka iet pa otru celiņu, nāca redzams piedarbs, bet nav baložu būdas. Pagriezās atkal tuvāk baložu būdai — nozuda piedarbs. Laukā, kā par spīti, sāka līņāt. Paskrējās atkal uz piedarba pusi — nozuda baložu būda^ pie baložu būdas — nozūd piedarbs. «A, kaut tu, nolādētais sātan, nepieredzētu savus bērnus!» Bet lietus gāza kā no spaiņa. Novilcis jaunos zābakus un ietinis lakatā, lai nesaruktu no lietus, viņš sāka joņot kā pana aidinieks. Ielīda būdā, caurcaurim izmir- cis, apsedzās ar kažoku un sāka kaut ko caur zobiem ņurdēt un apveltīt velnu tādiem vārdiem, kādus savu mūžu vēl neesmu dzirdējis. Atzīstos, es droši vien būtu nosarcis, ia tas būtu noticis dienas laikā. Otrā dienā atmodies, skatos; jau vectēvs staigā pa lauku, it kā nekas nebūtu noticis, un pārklāj arbuzus ar dadžu lapām. Pusdienu ēdot, vecais atkal kļuva runīgs un baidīja jaunāko brāli, ka izmainīs viņu arbūza vietā pret vistu; paēdis, izgatavoja pats no koka svilpīti un sāka pūst; un deva mums parotaļāties ar meloni, kas bija saliekusies trijos līkumos, līdzīgi čūskai, un ko viņš sauca par turku meloni. Tagad es tādas melones nekur neesmu redzējis: tiesa gan, sēklas viņš bija kaut kur no tālienes dabūjis. Vakarā, jau paēdis, vectēvs gāja ar lāpstu izrakt jaunu dobi vēlajiem ķirbjiem. Gāja garām tai apburtajai vietai, — nenocietās, nenorūcis caur zobiem: «nolādēta vieta!» aizgāja līdz vidum, kur aizvakar nebija varējis padejot, un dusmās piecirta zemei ar lāpstu. Paraug, viņam apkārt atkal tas pats lauks: vienā pusē rēgojas baložu būda, bet otrā — piedarbs.
«Nu, labi, ka iedomājos paņemt lāpstu līdzi. Lūk, arī celiņš! paskat, ari kapa kopiņa! Ari zars uzvelts! Lūk, lūk, deg arī svecīte! Kaut tikai nemisētos!» Viņš skrēja raitiem soliem, pacēlis lāpstu uz augšu, it kā gribēdams pacienāt meža kuili, kas iezadzies dārzāju laukā, un apstājās pie kapa kopiņas. Svecīte nodzisa: uz kapa gulēja apsūnojis akmens. «Šis akmens jānoveļ!» vectēvs nodomāja un sāka to no visām pusēm atrakt. Liels bija nolādētais akmens! Tomēr, stingri atspēries kājām zemē, viņš nogrūda to no kapa. «Hu!» noskanēja ielejā. «Tur tev arī bija ceļš! tagad darbs veiksies labāk.» Tad vectēvs apstājās, izņēma radziņu, uzbēra dūrei tabaku un taisījās likt pie deguna, kad piepeši viņam virs galvas «či-hī!» kāds nošķaudījās tik stipri, ka koki nolīgojās un vectēvam notašķījās visa seja. «Būtu jel pagriezies sāņus, kad nāk šķavas!» vectēvs norūca, slaucīdams acis. Apskatījās visapkārt — neviena nav. «Nē, kā redzams, velns necieš tabaku,» viņš turpināja, noglabādams radziņu azotē un ķerdamies pie lāpstas. «Viņš tomēr mujķis, tādu tabaku gan ne viņa vectēvs, ne tēvs nebūs dabūjis šņaukt!» Sāka rakt — zeme mīksta, lāpsta viegli iegrimst. Klau, ieskanējās kaut kas. Izmetis zemes, viņš ieraudzīja katlu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» vectēvs iesaucās, pabāzdams zem tā lāpstu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» iečiepstējās putna knābis, ieknābis katlam. Vectēvs atkāpās un izlaida lāpstu no rokām. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ieblējās auna galva koka galotnē. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ierūcās lācis aiz koka, pabāzis savu purnu. Vectēvu sāka kratīt drebuli. «Te jau baigi teikt kādu vārdu!» viņš norūca pie sevis. «Bail teikt kādu vārdu'» iečiepstējās putna knābis. «Bail teikt vārdu!» ieblējās auna galva. «Teikt vārdu!» norēcās lācis. «Hm!» vectēvs teica un pats pārbijās. «Hm!» iečiepstējās knābis. «Hm!» ieblējās auns. «Hm!» ierūcās lācis. Izbailēs vectēvs atskatījās. Tu mans dievs, kāda nakts! Ne zvaigžņu, ne mēness; visapkārt aizas, zem kājām stāvs bezdibenis, pāri galvai pārkāries kalns un, paskat vien, tūliņ pat uzgāzīsies viņam virsū. Un vectēvam rādās, ka aiz tā rēgojas kāds purns; uch, uch! deguns kā kalēja plēšas, nāsis — lej vai pa spaiņam ūdens katrā; lūpas, nudien, kā divi bluķi, izvalbījušās sarkanas acis, arī mēli izkāris un ķircinā. «Parauj tevi velns!» vectēvs izsaucās un pameta katlu. «Ņem savu mantu! Kas par neģēlīgu purnu!» Un gribēja jau mesties bēgt, bet atskatījās un apstājās, redzēdams, ka viss tāpat kā iepriekš bijis. «Nešķistais tikai biedē!» Ķērās atkal pie katla — nekust, smags! Ko lai dara? Te atstāt taču nevar. Un, saņēmis visus spēkus, satvēra to abām rokām: «nu, uz reizi, uz reizi! vēl, vēl!» un izcēla. «Uch! tagad gan jāiešņauc tabaka!» Sadabūja radziņu. Pirms sāka uzbērt, vēl labi apskatījās, vai nav kāds tuvumā. Liekas, ka nav; bet viņam rādās, ka koka celms tusnī un piepūšas, parādās ausis, sarkanas, asinīm pielijušas acis, ieplešas nāsis, deguns saraucas un ir gatavs šķaudīt. «Nē, ne- šņaukšu tabaku,» vectēvs nodomāja, radziņu noglabādams, «sātans atkal piespļaudīs acis!» Paķēra ātri katlu un metās bēgt, cik jaudas: tikai jūt, ka no muguras kāds tā vien tik svilina pa kājām ar rīkstēm … «Vai! vai! vai!» vectēvs tikai vaimanāja, dodams kājām ziņu; atpūtās tikai mazliet, kad bija jau noskrējis līdz popa sakņu dārzam.